Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Kamēr ieleju un izsūcu savu viskija glāzi, atceros vēl kādu citu ķīniešu filozofu — Cuang Czi, kurš četrus gadsimtus pirms Kristus metis izaicinājumu šās pasaules sapņu zemei: «Kā lai es zinu, vai mirušie nenožēlo, ka reiz bijuši pieķērušies dzīvei? Tie, kas sapņo par dzīrēm, uzmostas vaimanu un raižu miteklī. Tie, kas sapņo par vaimanām un raizēm, uzmostas, lai piedalītos jautrās medībās. Sapņodami viņi nezina, ka sapņo. Daži pat sapnī sāk tulkot sapni, ko patlaban sapņo, un tikai atmodu­šies saprot, ka sapņojuši. Muļķiem šķiet, ka viņi ir no­modā, un tie lielīgi iedomājas zinot, vai īstenībā ir prinči vai zemnieki. Konfūcijs un tu — jūs abi esat tikai sapņi, un es, kas jūs saucu par sapņiem, — arī pats esmu vie­nīgi sapnis.

Kādreiz sen es,. Čuang Czi, sapņoju, ka esmu taurenī- tis, kas lidinās šurp un turp, visi mani nodomi un mērķi ir tādi kā taurenītim. Apzinājos vienīgi to, ka sekoju sa­vām bezmērķa iedomām gluži kā taurenītis, un nemaz nezināju, ka esmu cilvēks. Pēkšņi pamodos — un atkal gulēju savā vāļā kā cilvēks. Un nu es nezinu, vai toreiz es biju cilvēks, kas sapņo, ka ir taurenītis, vai tagad esmu taurenītis, kas sapņo, ka ir cilvēks.»

«Pietiek,» Baltā loģika man saka, «aizmirsti šos sen­laiku Āzijas sapņotājus! Piepildi glāzi, un palūkosimies uz pergamenta ruļļiem, kur ierakstīti vakardienas sapņo­tāji, kas sapņojuši tepat tavos siltajos pauguros.»

Es sāku pārskatīt dokumentus, kuros uzskaitīti cilvēki, kas strādājuši Petalumas rančo par Tokaju dēvētajā vī- nadārzā. Tas ir garš, drūms cilvēkvārdu saraksts, sākot ar Manuelu Miheltoreno, Meksikas «abu Kaliforniju de­partamenta gubernatoru, virspavēlnieku un inspektoru», kurš desmit kvadrātjūdžu indiāņiem nozagtas zemes ar aktu nodevis pulkveža dona Mariano Gvadalupes Vaļeho rīcībā par pakalpojumiem viņa dzimtenei un par naudu, ko tas desmit gadus maksājis viņa kara algotņiem.

Tūdaļ šim appelējušam protokolam par cilvēku zemes kāri pievienojas nežēlīga cīniņa hronika — te attēlots, kā dzīvais karo ar pišļiem. Tur ir pilnvaras, ķīlu zīmes, mantojuma novēlējumi un atņemšanas akti, parāda atlai­šanas un tiesību nodošanas akcepti, pārdošanas līgumi, orderi arestam par nodokļu nemaksāšanu, lūgumi pēc ieteikuma vēstulēm administrācijai un tiesas spriedumu noraksti par īpašuma sadali. Sī stūrgalvīgā zeme, kas rāmi snauduļo atvasaras tveicē, kā mūžam nepārvarēts nezvērs pārdzīvo viņus visus — cilvēkus, kuri paskrāpē tās virsmu un tad pazūd nebūtībā.

Kas bijis šis Džeimss Kings no Viljemas — ar tādu dī­vainu vārdu? Visvecākais Mēness ielejas iemītnieks, kas .vēl dzīvs, nekā par tādu nezina. Bet tikai pirms sešdes­mit gadiem viņš aizdeva Mariano G. Vaļeho astoņpa­dsmit tūkstošus dolāru, par ķīlu pievākdams dažus zemes gabalus, kas ietvēra arī nākamo vīnadārzu, ko sauks par Tokaju. No kurienes nāca Pīters O'Konors, un kur viņš atkal pazuda pēc tam, kad bija kādu dienu parakstījis savu niecīgo vārdiņu uz dokumenta par īpašuma tiesībām uz mežaino zemes gabalu, kam reiz jākļūst par vīnadārzu? Parādās Luiss Ksomartanji — uzvārds nu gluži kā bur­vim. Šis vārds lasāms vairākās pacietīgā zemes gabala annāļu lappusēs.

Nu nāk pirmie amerikāņu pārceļotāji, kas, slāpēs tvīk­dami, brien caur Lielo Amerikas tuksnesi, uz mūļu mu­gurām ierodas pa Istmusa zemesšauruinu, ar buruku­ģiem brauc ap Horna ragu, lai ierakstītu īsus un drīz arī aizmirstus vārdus turpat, kur savā laikā jau tūkstoš pa­audžu pirmatnīgo indiāņu ir dzīvojušas un tāpat aizmir­stas, — tādus vārdus kā Haleks, Hastingss, Svēts, Taits, Denmens, Treisijs, Grimvūds, Kārltons, Tempis. Neviena vārda, kas līdzinātos Mēness ielejas šodienas apdzīvotāju vārdiem.

Vārdi nomaina cits citu arvien ašāk, arvien straujāk, tie rit no vienas dokumenta lapas uz otru un jau nākamā mirklī ir pazuduši. Bet nemainīgā zeme paliek, lai atkal citi varētu rušināt uz tās savus vārdus. Nu jau seko tādi vārdi, par kuriem esmu šo to dzirdējis, tomēr nekad ne­esmu šos cilvēkus pazinis. Kolers un Frolings — viņi uz­cēla lielo akmensmūru vīna rūpnīcu par Tokaju sauktajā vīnalaukā, taču uzbūvēja to pakalnā, un pārējie vīn- dārznieki atteicās stiept tur augšā savu vīnogu ražu. Tā Kolers un Frolings zemes gabalu zaudēja. 1906. gada zemestrīce sagrāva vīna rūpnīcas mūrus, un tagad šajās drupās dzīvoju es.

Lamots — viņš uzplēsa augsni, iedēstīja vīnogājus un augļu dārzus, uzsāka rūpniecisku zivju audzēšanu, uz­cēla savam laikam greznu dzīvojamo ēku, tad zeme viņu pievārēja un viņš nomira. Nu kādu dienu parādās mans vārds. Nokalnēs ap viņa augļu un vīnogāju dārziem, viņa lepno namu un zivju dīķiem es ieskrāpēju arī savu vārdu, iedēstīdams kādus piecdesmit tūkstošus eikaliptu.

Kūpers un Grīnlovs — vietā, ko dēvē par Pakalna rančo, viņi atstājuši divus no saviem mirušajiem, «Mazo Liliju» un «Mazo Deividu», kas šodien atdusas nelielā kvadrātveida laukumiņā ar rupju pāļu žogu. Kūpers un Grīnlovs savā laikā nolīduši pirmatnējo mežu no trim tīrumiem ap četrdesmit akru platībā. Šoruden man šie trīs tīrumi ir apsēti ar Kanādas zirņiem, un pavasarī tos iears zemē zaļmēslojumam.

Haska — kādas aizgājušas paaudzes miglaini leģen­dārs tēls, pirms vienas paaudzes viņš esot nolīdis sešus akrus briksnāja aiz kalna nelielajā ielejiņā, kas tagad nes viņa vārdu, Viņš uzplēsa zemi, uzcēla māju ar ak­mens valni un sadēstlja ābeles. Bet jau vairs nav uz­ejama vieta, kur atradusies māja, akmens vaļņu izvieto­jumu iespējams konstatēt vienīgi pēc ainavas reljefa, bet cīņu esmu uzsācis par jaunu — esmu ieviesīs angoras kazas, lai tās nograuž krūmājus, kas pārauguši visu Maskas līdumu un nomākuši Haskas dēstītās ābeles, līdz tās pavisam iznīkušas. Tā arī es savā īsajā pūliņu laikā paskrāpēju zemes virsmu un ļauju savam vārdam pazi­bēt īpašumu grāmatas lapās, pirms aizeju es pats un la­pas appelē.

«Fantasti un rēgi,» Baltā loģika zobojas.

«Bet cīniņš visā kopumā taču nav bijis veltīgs,» es iebilstu.

«Tas balstījās uz ilūzijām, tātad viss ir meli.»

«Meli dzīvības vārdā,» es attraucu.

«Bet, lūdzu, pasaki — vai meli dzīvības vārdā tāpat nav meli?» Baltā loģika izaicinoši noprasa. «Pietiks! Piepildi glāzi, un paeksaminēsim tos dzīves melu sludinātājus, ar kuriem pildīts tavs grāmatu plaukts. Pašķirstīsim mazliet Viljemu Džeimsu. [10] »

«Veselīgu uzskatu cilvēks,» es saku. «Gudrības akmens atklāšanu no viņa nav ko gaidīt, taču atradīsim dažu labu vienkāršu domu, kura uzmundrina un pie kuras var saistīt sirdi.»

«Racionālisms, 'kas apgraizīts par sentimentu,» vīpsnā Baltā loģika. «Visu savu pārdomu beigās viņš tik un tā sāk sentimentāli apjūsmot nemirstību. Caur cerību prizmu pārveido faktus reliģiskos terminos. Saprāta visgatavā­kais auglis ir saprāta stulbums. No saprāta visaugstākās virsotnes Džeimss sludina izbeigt prātošanu un paļauties ticībai, ka viss ir labi un būs labi, — tas pats vecvecais akrobātiskais metafiziku paņēmiens, ar ko tie izprātoja, ka saprāts nav vajadzīgs, lai tādā veidā izbēgtu no pe­simisma, kas ir neizbēgams, ja centīgi un godīgi nododas saprāta vingrināšanai.

Vai šī tava miesa — tas esi tu? Jeb vai tā ir kaut kas svešs, tikai tev piederīgs? Tavs ķermenis — kas tas ir?

Mašīna, kas ierosas pārvērš darbībās, ierosas un darbī­bas paliek atmiņā. Tas veido pieredzi. Tātad tu esi šās pieredzes apziņa. Ik brīdi tu esi tas, par ko tu šai brīdī domā. Tavs «es» reizē ir subjekts un objekts; tas ap­galvo kaut ko un reizē ir tas, ko apgalvo. Domātājs ir doma, zinātājs ir tas, ko viņš zina, īpašnieks — tās ir lietas, kas viņam pieder.