Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Mes ar lieliem panākumiem esam ieviesuši praksē pa­sākumus, lai stingri normētu arsēna un strihnīna glabā­šanu, lai neļautu lidināties tīfa un tuberkulozes baci­ļiem, kas iznīcina mūsu bērnus. Rīkojieties tāpat ar Džonu Miežagraudu! Apturiet viņu! Neļaujiet viņam, likuma sar- gatam, ar licencēm apgādātam, slaistīties pa visām ceļ- malām, lai kluptu virsū mūsu jaunajai audzei! Es nerak­stu alkoholiķiem, ne arī par alkoholiķiem, bet es rakstu mūsu jauniešu labā — es rakstu tiem, kas meklē dēkainus piedzīvojumus vai vienkārši ir sirsnīgi cilvēki, kuri kāro tikties ar sev līdzīgiem, bet kurus mūsu barbariskā civi­lizācija sakropļo līdz nejēdzībai, jo uz katra stūra sniedz tiem pretī indi. Tie ir veselīgie vidusmēra puiši, kas nesen dzimuši vai vēl tikai dzims, kuru labad es rakstu.

Galvenokārt tieši šā iemesla dēļ vairāk nekā aiz citiem ieganstiem es aizjāju pa Mēness ieleju un, pats būdams skurbulī, nobalsoju par sieviešu vienlīdzību tiesībās. Es balsoju par balsstiesībām sievietēm, jo es zinu, ka viņas — cilvēku dzimuma sievas un mātes balsos par to, lai aizliedz Džona Miežagrauda eksistenci un nosūta viņu atpakaļ sen likvidēto barbarisko paradumu priekšellē. Ja arī dažam mans raksts liksies kā ievainotā kliedziens, lūdzu, neaiz­mirstiet, ka es tiešām esmu sāpīgi savainots un tālab man pretīga pat doma par to, ka manis paša vai arī jūsu dēls vai meita varētu tikt savainoti tāpat kā es.

Sievietes ir cilvēku cilts īstās saglabātājas. Vīrieši ir uzdzīvotāji, dēku kārotāji un spēlmaņi, un galu galā vienīgi sievietes ir tās, kas viņus paglābj no bojāejas. Viens no cilvēka pirmajiem ķīmiskajiem eksperimentiem bija spirta dedzināšana, un cauri paaudžu paaudzēm līdz pat mūsu dienām vīrietis ir tecinājis degvīnu un dzēris to. Nav vēl bijis pasaulē dienas, kad sievietes nebūtu protes­tējušas pret vīriešu dzeršanu, bet nekad vēl viņām nav tikusi dota vara, kas piešķirtu šiem protestiem likuma spēku. Tai mirklī, kad sievietes iegūs balsstiesības jebkurā

sabiedrībā, vispirmais, pie kā viņas ķersies, būs krogu slēgšana. Pat tūkstoš nākamo paaudžu laikā vīrieši paši pēc brīvas gribas krogus neslēgs. Tāpat taču nevar gaidīt, lai morfija upuri aizliegtu tirgošanos ar morfiju.

Sievietes zina. Sievietes ar sviedriem un asarām ir maksājušas neaprēķināmi dārgu maksu par vīriešu pievēr­šanos degvīnam. Kārodamas saglabāt cilvēci, viņas pie­ņems likumus par labāku dzīvi vēl nedzimušajiem bērniem un šo nedzimušo bērnu bērniem — kā zēniem, tā meite­nēm, jo meitenes taču būs šo zēnu mātes, sievas un māsas.

Un tas būs pavisam viegli. Aizskarti jutīsies tikai vienas vienīgas paaudzes žūpas un plenderi. Arī es esmu viens no tiem, un es svinīgi apgalvoju, bazēdamies uz ilgu pieredzi satiksmē ar Džonu Miežagraudu, ka nemaz tik pārāk aiz­skarts nejutišos, ja man būs jāpārtrauc dzeršana apstākļos, kad nedzers neviens un kad dzeramais vispār nebūs da­būjams. No otras puses, jauno vīriešu vairākums ir nor­māli nedzērāji, tā ka viņi nemaz nejutīs alkohola trūkumu, jo nebūs pie tā pieraduši. Par krogiem viņi uzzinās tikai no vēstures lappusēm un tos pieminēs tikai kā senu, dī­vainu paradumu — apmēram tāpat kā vēršu cīņas un raganu sārtus,

Protams, neviens stāstījums ar personisku nokrāsu ne­būs pilnīgs, ja sižeta risinājums par attiecīgo personu netiks novadīts' līdz p'ēdējam momentam. Taču šis mans sacerējums nav atgriezta krogabrāļa grēksūdze. Nekad neesmu bijis krogabrālis, tātad arī no grēkiem neesmu atgriezies.

Pirms kāda laika gadījās, ka es ar burinieku devos simt četrdesmit astoņas dienas ilgā braucienā ap Horna ragu. Manā personiskajā bagāžā nebija nekādu dzērienu, un, kaut gan ikvienā no šīm simt četrdesmit astoņām dienām es būtu brīvi varējis dabūt ko dzeramu no kapteiņa, ne reizi netiku lūdzis kaut vai glāzīti. Neprasīju tālab, ka ne­maz nekāroju dzert. Uz borta neviens cits arī nedzēra. Ne­valdīja dzeršanu veicinoša atmosfēra, bet manas miesas audos nepastāvēja prasība pēc alkohola. Manam organis­mam alkohols nebija vajadzīgs.

Tad man izvirzījās problēma, ļoti skaidra un vienkārša

problēma. Ja tas ir tik viegli, kālab neturpināt tāpat, kad būšu atkal krastā? Es rūpīgi apsvēru šo problēmu. Piecus mēnešus es to apcerēju, atrazdamies apstākļos, kur nav saskares ar alkoholu. Un, agrākās pieredzes mācīts, no­nācu pie zināmiem secinājumiem.

Pirmām kārtām, esmu pilnā pārliecībā, ka no desmit- tūkstoš vai pat simttūkstoš cilvēkiem labi ja atradīsies viens, kas savā būtībā organiski būtu alkoholiķis. Dzer­šana, kādu es to pazīstu, parastajā praksē ir tikai gara ieradums. Tas nav tāpat kā ar tabaku, kokaīnu, morfiju un visiem citiem no garum garā narkotiku saraksta. Kāre pēc alkohola galvenokārt sakņojas tieši prāta darbībā. Tas ir ar prātu apsvērta treniņa un ieaudzināšanas rezultāts un galvenokārt tiek kultivēts sabiedriskā augsnē. No mil­joniem dzērāju neviens pats nav sācis dzeršanu vienatnē. Visi dzērāji sākuši dzert sabiedrībā, un dzeršanu arvien pavada tūkstoš sabiedrisku saikņu, tādas, kā es pēc paša piedzīvojumiem esmu attēlojis šā stāstījuma sākuma daļā. Tieši šīs sabiedriskās saiknes ir pamats, kurā pirmām kārtām sakņojas dzeršanas paradums. Alkoholam pašam te ir ļoti neievērojama nozīme, ja salīdzina ar nozīmi, kāda piemīt sabiedriskajai atmosfērai, kurā šie dzērieni tiek lietoti. Mūsu dienās reti kad piedzimst cilvēks, kas izjustu neatvairāmu ķermenisku tieksmi pēc alkohola, ja vien nav ilgstoši trenējies iedzeršanas sabiedriskajās sais­tībās. Pieļauju, ka tādi reti indivīdi varbūt arī piedzimst, taču man nav gadījies ar tādu tikties.

Sinī garajā piecu mēnešu ceļojumā es atklāju, ka starp visām mana ķermeņa organiskajām prasībām nav jūtama ne niecīgākā pazīme no prasības pēc alkohola. To gan es atklāju, ka šāda prasība man ir vienīgi garīgās un sabied­riskās dzīves jomā. Tiklīdz iedomājos par alkoholu, tūdaļ jaucās klāt domas par biedriem. Kad domāju par draugiem, tūdaļ uzradās domas par iedzeršanu. Vīru draudzēšanās un alkohols ir tikpat kā Siamas dvīņi. Tie allaž ir sa­auguši kopā.

Vienalga, vai sēžu uz jahtas klāja atpūtas krēslā la­sīdams vai risinu sarunas ar citiem, tiklīdz tiek pieminēts kāds man pazīstams pasaules stūrītis, tūdaļ domu sakarība manī izraisa asociācijas par iedzeršanu un biedrošanos ar lāga puišiem. Atmiņā uzpeld lieliski pavadīti vakari, die­nas un pat acumirkļi, satraucoši pārdzīvojumi, dvēseles at­raisītības brīži. No grāmatas lappusēm man pretī rēgojas vārds «Venēcija», un tūdaļ es atceros kafejnīcu galdiņus uz trotuāriem. «Kauja pie Santjāgo,» kāds ieminas, un es atbildu: «Jā, esmu bijis tai apkaimē.» Taču es neredzu vis to apkaimi, ne arī Ķēžu pakalnu vai Miera koku. Es redzu kafejnīcu «Venera» Santjāgo laukumā, kur tveicīgā va­karā es dzēru un tērzēju ar kādu nāvei lemtu diloņslim- nieku.

Lasu par Londonas Istendu — vai arī kāds ieminas par to, un tūdaļ papriekšu visam pārējam zem plakstiem man pavīd spoži apgaismota traktiera aina, bet ausīs ieskanas saucieni: «Divus rūgtos!» un «Trīs viskijus!». Latīņu kvar­tāls — un tūdaļ esmu studentu kabarejā, man apkārt sta­rojošas sejas, jaunieši ar asu prātu, visi sūc vēsu, nostā­dinātu absintu, bet balsis mums salējas Latīņu kvartālam raksturīgā skaņu viļņojumā, kad apspriežam un izšķiram jautājumus par dievu un mākslu, par demokrātiju, kā arī visādas citādas vienkāršas dzīves problēmas.