Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Galu galā, kā tu labi zini, cilvēks ir apziņas stāvokļu saplūdums, gaistošu domu strāva, kur katra doma pa­šam par sevi arī ir persona pati par sevi, miriādes domu, miriādes personu, nebeidzama tapšana, kas nekad netop par paliekošu esamību, rēgu zemes rēgu nemitīga pārvie­tošanās — tikpat kā malduguņu lāktīšana. Bet pats par sevi cilvēks šādu versiju negrib atzīt. Viņš atsakās atzīt, ka pats ir pārejoša parādība. Viņš negrib izgaist. Viņš grib dzīvot no jauna, kaut arī būtu jāmirst, lai to pa­nāktu.

Viņš sajauc kopā gaismas atomus un gaismas starus, vistālākos miglājus, ūdens lāsošanu, sajūtu sprieguma brīžus, pirmatnējās dūņas un kosmiskās masas, samaisa to visu ar ticības pērlēm, ar sievietes mīlestību, iedomātu cienību, bikliem minējumiem un uzpūtīgu augstprātību — un no šā materiāla izveido pats sev nemirstību, lai debe­sīm liktu trūkties un samulsinātu bezgalību. Viņš lokās kā tārps uz mēslu kaudzes un, gluži kā bērns, kas apmaldī­jies tumsā, kur mājo rūķīši, sauc pret dieviem, ka esot to jaunākais brālis, savas miesas gūsteknis, kam lemts būt tikpat brīvam kā viņi, — pašcildināšanas monuments, ko uzcēlušas patoloģiskas iedomas; sapņi un sapņu putekļi, kuri izgaist, kad izgaisis pats sapņotājs, un kuru vairs nav, kad viņš izzudis.

Tas nav nekas jauns, šie dzīvības meli, ko cilvēki stāsta paši sev, murminādami un dudinādami buramdzies- mas un spēka vārdus pret Nakts varu. Senlaiku burvji, šamaņi, pūšļotāji, velnu izdzinēji ir bijuši metafiziķu tēvi. Visvarenā Nakts un Bezdegune arvien šķitusi kā cilvēk­ēdāji milži, kas apsēduši ceļu un nelaiž cilvēkus uz gaismu un dzīvi. Un metafiziķi apgalvo, ka spētu izvest cilvēkus pa šo ceļu, tikai jāprot attiecīgi samelot. Viņus uztraucot Ekleziasta nekaunīgais izdomājums, ka cilvēki mirst tāpat kā zvēri laukā un viņu gals ir vienāds. Viņu ticības apliecība kļūst par intrigu, viņu reliģija — tukši solījumi, viņu filozofija — viltīga izdoma, un viņi paši pa pusei tic, ka ar šādiem meliem varētu izsprukt no Bez- degunes un no Nakts.

Tavus grāmatplauktus pilda cerības maldu tēli — purva spīgaņi, misticisma miasmi, psihiski virstoņi, dvēseļu or­ģijas, spoku vaimanas, ērmots gnosticisms, aizplīvurotas domas, buldurējošs subjektīvisms, gausa taustīšanās, on- toloģiskas fantāzijas, grandiozas halucinācijas. Nu pa­skaties uz tiem — te ir šo drūmo bezprāšu un kaismīgo dumpinieku drūmie dvēseles izvirdumi, tavi šopenhaueri, tavi strindbergi, tavi tolstoji, tavi nīčes.

Lai paliekl Tava glāze ir tukša. Piepildi to un aizmir­sties!»

Es paklausu, jo manās smadzenēs jau virmo alkohola murgi, un, uzdzerdams drūmajiem domātājiem manos grāmatplauktos, es pieminu Ričardu Hoviju [11] :

Beidz gavēt! Dzive, Mīlestība — tās Pēc sava prāta ar mums spēlējas. Ņem tādēļ balvas, dzīves dāvātās, — Kad tārpi grauzis, nelīdzēs nekas.

«Es pabeigšu tavā vietā!» Baltā loģika piedāvājas.

«Nē!» es attraucu, jo dzērums jau sakāpis man galvā. «Es zinu gan, kas tu īstenībā esi, un nebaidos. Zem hedo­nisma maskas tu esi pati Bezdegune, un tava taka ved uz Nakti. Hedonismam nav nekādas nozīmes. Arī tas ir meli, labākajā gadījumā gļēvuļa sagudrots kompro­miss …»

«Bet es tomēr pabeigtu tavā vietā,» Baltā loģika jau­cas vidū.

Bet, ja tu nevēlies šo dzīvi paciest dzīvs, Tad izbeidz pats to! Esi taču brīvs. Nav jābaidās pēc nāves pamosties.

Es izaicinoši pasmejos, jo tagad, šinī momentā, es zinu, ka Baltā loģika ir vislielākā melkule, murdēdama man ausīs par nāvi. Pati vainīga — pati atmaskojusies, ar savu pārmērīgi uzbāzīgo laipnību atklājusi sevi, ar pašas rosinātiem murgiem atdzīvinājusi senās ilūzijas, kas at­kal liek dūkt un skanēt tālajām manas jaunības balsīm, nemitīgi atgādinot, ka man pieder vēl visas iespējas un vi­sas varas, par kurām dzīve un grāmatas ir mācījušas, ka tadas neeksistē.

Kad nodun gongs, aicinot vakariņās, vēl pagūstu iz­tukšot savu glāzi līdz dibenam. Zobgalīgi uzsmaidījis Baltajai loģikai, eju pie galda, lai pievienotos saviem viesiem, un ar tēlo.tu nopietnību apspriežu jaunākos žur­nālus un muļķīgos notikumus pasaulē; es pārspēju visus runas izveicībā un polemikas viltībās, bārstos ar para­doksiem un asprātībām. Un, kad uznāk untums, labpatikā sāku mulsināt savus viesus, rotaļājoties ar visu godātās un gļēvulīgās buržuāzijas fetišiem, izsmejot un apmētā­jot kodīgām replikām viņas mūžam mainīgos elkudievus, viņas izvirtību un pārgudro muļķību.

Klaunam vajag būt! Klaunam! Ja kādam jākļūst par filozofu, lai tad viņš ir vismaz Aristofans. Un nevienam pašam pie galda ne prātā neienāk, ka esmu iereibis. Esmu tikai možā garastāvoklī. Taču saspriegtais domāšanas darbs mani nogurdina, un, kad mielasts beidzies, es pār­eju uz parupjām anekdotēm un ierosinu kopīgas rotaļas, kurām visi nododamies bukoliskā nebēdnībā.

Un, kad vakars pēdīgi pagājis, arlabvakari pateikti, es cauri savam grāmatu sienu kambarim dodos uz guļam- telpu verandā, eju būt vienatnē ar sevi un ar Balto lo­ģiku, kas visu šo laiku nav no manis atkāpusies, jo pār­varēt to nespēju. Un, slīgdams skurbuma miegā, dzirdu vēl jaunību vaimanājam, kā to savā laikā dzirdējis Ha­rijs Kemps:

Viss iepriekšējais ir tikai neliels paraugs no Baltās lo­ģikas klaidojurniern caur manas dvēseles dūmaku. Pēc labākās sirdsapziņas esmu centies sniegt lasītājam nie­cīgu ieskatu cilvēka slepenākajā būtībā, kad viņš ir pa­devies Džonam Miežagraudam. Un lai lasītājs neaiz­mirst, ka šis murgojums, ko viņš paguvis izlasīt stundas ceturksnī, ir tikai viens no tās murgojumu miriādes, kā­das uzsūta Džons Miežagrauds, un ka šāda murgu pro­cesija var vilkties visas divdesmit četras stundas — ne­skaitāmas dienas, nedēļām un pat mēnešiem ilgi.

Manas atmiņas par alkoholu tuvojas nobeigumam. Varu apliecināt, tāpat kā to var teikt ikviens spēcīgas miesas būves dzērājs: ja, par spīti visam pārdzīvotajam, šodien vēl esmu dzīvs un staigāju pa zemes virsu, tad tā ir nepelnīta veiksme — proti, tāpēc ka man ir iztu­rīgas krūtis, pleci, viss organisms. Uzdrošinos apgalvot, ka ne pārāk liels skaits jauniešu brieduma vecumā — no piecpadsmit līdz septiņpadsmit gadiem — būtu spējuši pārvarēt trakās dzeršanas stresu, kādu es piedzīvoju ar piecpadsmit un septiņpadsmit gadiem; ka ne pārāk liels skaits vīru bez jūtamām sekām būtu varējuši patērēt tādu kvantumu alkohola kā es savos vīra gados un palikuši dzīvi, lai pastāstītu, lūk, šo stāstu. Es izdzīvoju, kaut arī ne savu tikumu pēc, bet gan tālab, ka man nav noslie­ces uz alkoholismu un ka mans organisms ir neparasti spējīgs pretoties Džona Miežagrauda neprātīgajām pār­mērībām. Bet, pats izdzīvodams, tiku skatījis citus nomir­stam — citi, kas nebija tik veiksmīgi, palika guļam šā garā, drūmā ceļa malās.

Caur Džona Miežagrauda ugunsspelti mani iznesa mans neparasti labvēlīgais liktenis, mana laime, veiksmīgs ga­dījums — sauciet to, kā gribat. Mana dzīve, mana karjera, prieks par dzīvi nav tikuši iznīcināti. Tiesa, tie ir gan sā­pīgi apsvilināti, gluži kā karavīrs, kas, vairs necerēdams izglābties, tomēr neiedomājami brīnumainā kārtā palicis dzīvs kaujas laukā un nu izbrīnā raugās uz neskaitāma­jiem kritušajiem.

Un tāpat kā asiņainu karu pārcietušais izsaucas: «Nost kārusi» — tā izsaucos arī es: «Nost alkoholu! Nebendē- jiet vairs mūsu jaunatni ar šo indi!» Vienīgais veids, kā izbeigt karu, ir — vairs nekarot. Vienīgais veids, kā izbeigt dzeršanu, ir — vairs nepārdot alkoholu. Ķīna izbei­dza pārmērīgo opija lietošanu tādējādi, ka aizliedza kultivēt opijaugus un importēt opiju. Ķīnas filozofi, pries­teri un ārsti varētu tūkstoš gadu līdz aizsmakumam spre­diķot pret opija smēķēšanu, taču, kamēr opijs būtu pie­ejams un viegli dabūjams, opija smēķēšana nemazinātos. Tādi nu mēs, cilvēki, esam radīti, tas ir viss, ko te var teikt.