Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

tā būtu zemākā — cilvēkam ir jāpieņem, pēc tās viņam jāvirza visa sava rīcība ar nešaubīgu pārliecību, ka šī ir vienīgā un absolūtā patiesība un pasaulē nekādas citas kategorijas patiesība nevar pastāvēt. Ir labi, ja cilvēks var ņemt par pilnu savu jūtu apmānu, miesas kārdinā­jumus un ar apmiglotu uztveri traukties pakaļ maldīgo kaislību vilinājumiem. Ir labi, ka viņš nesaskata, cik tas viss neīsts un tukšs, ir labi, ka viņu neatbaida ne paša netikumi, ne kārības.

Un cilvēks parasti tā arī rīkojas. Neskaitāmi cilvēki ir saskatījuši pavīdam to otro — augstākās kategorijas pa­tiesību un šausmās novērsušies no tās. Neskaitāmi cilvēki ir izslimojuši šo ilgo slimību un palikuši dzīvi, lai pastās­tītu par to un pacenstos to aizmirst uz visu atlikušo mūžu. Viņi dzīvo. Viņi sapratuši dzīves jēgu: dzīve ir viņos pa­šos. Un pareizi dara.

Bet tad ierodas Džons Miežagrauds un uzkrauj savu lāstu ar iztēli apveltītajam cilvēkam, kas kvēli mīl dzīvi un kāro to dzīvot. Džons Miežagrauds uzsūta viņam savu Balto loģiku, neatlaidīgo kūdītāju, kas nes vēsti par pa­tiesību vēl aiz patiesības, uzsūta šo dzīves pretmetu, kas ir bezjūtīgs un tukšs kā starpzvaigžņu telpa, nedzīvs un sastindzis kā absolūtā nulle, žilbinoši auksts savā nesa­tricināmajā loģiskumā un neatspēkojams faktu varenībā. Džons Miežagrauds negrib, ka sapņotājs sapņotu un dzī­vais dzīvotu. Viņš iznīcina dzimšanu un nāvi, viņš iz­kliedē par miglu esamības paradoksu, līdz kamēr viņa upuris sāk vaimanāt: «Mūsu dzīve ir apmāns, mūsu nāve — melns bezdibenis!» Un upuris, ko sagrābusi šī šausminošā apziņa, jau sper kāju uz nāves takas.

Atgriezīšos pie saviem paša pārdzīvojumiem un Džona Miežagrauda Baltās loģikas ietekmes uz mani. Dzīvoju savā jaukajā Mēness ielejas rančo, mēnešiem ilgi esmu piesūcinājis savas smadzenes ar alkoholu, un mani māc pasaules skumjas — cilvēku mūžīgais mantojums. Velti cenšos izprast, kālab man būtu jāskumst. Naktis pavadu siltumā. Jumts virs galvas lietu cauri nelaiž. Pilnam varu baudīt visus gardumus, kādus vien sirds kāro. Man pie­ejamas visas dzīves ērtības. Esmu vesels — nekas man nesmeldz un nesāp. Vecā, labā miesasbūda centīgi dar­bojas. Nepārpūlēju ne galvu, ne muskuļus. Man pieder zeme, nauda, vara, mani cildina ļaudis visā pasaulē, varu gozēties apziņā, ka dodu arī savu nodevu, kalpodams sa­viem tuvākajiem, man ir dzīvesbiedre, kuru mīlu, bērni, kas dzimuši no manām asinīm. Esmu darījis — un vēl arvien daru visu, kas jādara kārtīgam pasaules pilsonim. Esmu uzcēlis māju — uzcēlis daudzas mājas, esmu uz­plēsis simtiem akru zemes. Un koki — jā, vai es neesmu iestādījis simttūkstoš koku? No katra loga savā mājā varu noraudzīties uz šiem paša stādītajiem kokiem, kas zaļoksnēji slien augšup stumbrus, tiekdamies pretī saulei.

Visa mana dzīve iekārtojusies tik tiešām lieliski. No miljona cilvēku ne simts neatradīsies tik laimīgu kā es. Un tomēr — laimes applūdināts, es skumstu. Skumstu tā­lab, ka man biedros ir Džons Miežagrauds. Bet Džons Miežagrauds man biedros ir tāpēc, ka esmu dzimis laik­posmā, ko nākamajos laikos, apgaismotā prāta cilvēces laikmetā dēvēs par tumšo gadsimtu. Džons Miežagrauds man biedros ir tāpēc, ka visu manu jaunības laiku, kad nekā vēl nesapratu, viņš ik dienas bijis man pieejams, aicinājis un vedinājis mani no katra stūra un katras ielas. Pseidocivilizācija, kuras laikā es piedzimu, pieļāva itin visās malās atvērt likuma sargātus veikalus, kur tirgo­jās ar dvēseļu indi. Sabiedriskā sistēma bija organizēta tā, lai mani (un miljoniem man līdzīgo) kārdinātu un vi­linātu, un stumšus stumtu uz šīm indes pārdotavām.

Izdzīvojiet līdz ar mani kaut vienu no tām miriadēm skumju lēkmju,' kādās cilvēku mēdz iegrūst Džons Mie­žagrauds! Es jāju pa sava skaistā īpašuma teritoriju. Zirgs man ir skaists. Gaiss līdzinās vīnam. Ap mani ple­šas desmitiem viļņainu, vīnogulājiem klātu pakalnu, kas liesmo rudens sārtumā. Pār Sonomas kalnu kā zagšus lien jūras miglas vāli. Pēcpusdienas saule kvēli gruzd miegainajā debesjumā. Man pieder viss, kas vien cilvē­kam var sniegt prieku par to, ka viņš ir dzīvs. Manas domas pilda sapņi un mistērijas. Es pats esmu kā saule un gaiss, un gaisma. Manī kūsā zaļoksnēja dzīvība. Es kustos, man dota spēja kustēties pašam un vadīt tās dzī­vās būtnes kustības, kurai sēžu mugurā. Apzinos, cik lie­liski tas ir — eksistēt. Spēju izbaudīt lepnas kaismes un iedvesmas brīžus. Man ir vēl desmitiem tūkstošu cildenu faktoru, kas ļauj būt lepnam un laimīgam. Esmu karalis jūtu karaļvalstī un bradāju kājām zemes pīšļus un pu­tekļus …

Un tomēr nīgrām acīm es raugos visā šajā krāšņumā un brīnos pats par sevi, ar žultainu prātu pārlikdams, cik nožēlojami niecīgs gan izskatos šajā pasaulē, kas tik ilgi pastāvējusi bez manis un kas turpināsies vēl mūžīgi — bez manis. Lūkoju atsaukt atmiņā cilvēkus, kuri kādreiz ir cietuši un pūlējušies šinī nepakļāvīgajā zemes laukumā, kas patlaban pieder man. Itin kā iznīcī­gam radījumam vispār varētu piederēt kaut kas neiznī­cīgs! Šie cilvēki ir aizgājuši. Arī es aiziešu. Šie cilvēki ir rakuši, līduši līdumus, dēstījuši un sējuši, un, stīvās mu­guras pūtinādami, ar alku pilnām acīm noraudzījušies uz šiem pašiem saullēktiem un saulrietiem, uz rudens krāš­ņumā tvīkstošajiem vīnogulājiem un uz miglas vāliem, kas zagšus lien pāri kalnam. Un visi viņi ir pagalam. Un es apzinos, ka arī es kādu dienu — pie tam drīz vien — būšu pagalam.

Pagalam? Es jau tagad pamazām iznīkstu. Žokļus man pilda dentista mākslīgie darinājumi, kas aizstāj mana ķer­meņa jau iznīkušās daļas. Manas dūres nekad vairs ne­būs tādas, kā bija jaunībā. Agrāko gadu čīkstini un kau­tiņi ir tās nedziedināmi sakropļojuši. Belziens pa galvu cilvēkam, kuram pat vārda vairs neatceros, neglābjami izmežģīja šo vienu īkšķi uz visiem laikiem. Un otru sa­lauza neveikls tvēriens kādā izmisīgā ņigu-ņegu kautiņā. Mans slaidais sportista viduklis — pat atmiņas par to jau nogrimušas aizmirstībā. Kāju locītavas, kas seglos cilā manu augumu, ari vairs nav ne tuvu tādas kā kādreiz, kad es tās sastiepu, samocīju un savainoju dienu nesau­dzīgajā pārpūlē un nakšu trakajā līksmībā. Nekad vairs nespēšu tumsā un auļojošā negaisā šūpoties galvu rei­binošā augstumā, uzticot savu krāšņo dzīvību vienam vienīgam tauvas galam. Nekad es vairs nespēšu traukties līdzās nartu suņiem pa Arktikas taku bezgalīgajām jū­dzēm.

Apzinos, ka šinī sairstošajā ķermenī, kas sāka mirt jau tai brīdī, kad piedzima, es nēsāju sev līdzi skeletu, ka zem miesas audu slāņa, ko dēvēju par savu seju, slēp­jas kauli — bezdegunainā nāves galva. Tomēr tas nepavi- sam neliek man drebināties šausmās. Baidīties nozīmē — būt veselam. Bailes no nāves taču uztur dzīvību. Bet Baltās loģikas nolādētais spēks liek zaudēt bailes. Kas sasirdzis ar Baltās loģikas pasaules sāpju kaiti, tas smī­nēdams raugās Bezdegunes vaigā un nicīgi pavīpsnā par dzīves ilūzijām.

Jādams es vēroju apkārtni un it visur saskatu dabis­kās izlases nežēlīgo un nebeidzamo postažu. Baltā lo­ģika neatlaidīgi spiež mani vērt vaļā sen aizdarītās grā­matas un pēc paragrāfiem un nodaļām formulē iznīcības un pīšļu terminoloģijā visu šo skaistumu, visus brīnu­mus, ko redzu ap sevi. Apkārt man zum nemitīga dūkoņa un sanoņa, bet es zinu, ka tas ir tikai odu bars — būt­nes, kas dzīvo īsu mirklīti, lai sīcošos toņos paustu sa­vas sīkās žēlabiņas.