Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Dodos atceļā. Nolaidusies krēsla, un plēsīgie radījumi izgājuši medībās. Varu novērot, kā norisinās nožēloja­mas traģēdijas, lai vieni dzīvie spētu izbarot citus dzī­vos. Te neeksistē nekādas morāles normas. Tikai cilvēks pazīst morāli, un cilvēks pats to arī izdomājis; šis ko­dekss normē izturēšanos, lai uzturētu dzīvību, un tas pieder pie patiesības zemākās kategorijas. Taču to visu es zināju jau agrāk, savas ilgās slimības gurdi ritošajās dienās. Sīs ir tās lielākās patiesības, ko visiem spēkiem biju centies aizmirst, un tas man arī izdevās; tik bargi nopietnas patiesības, ka es nevēlējos ņemt tās nopietni un rotaļājos ar tām piesardzīgi, ai, cik piesardzīgi — kā ar miegainiem suņiem, kuri pašlaik laižas snaudā un ku­rus nemaz negribu modināt. Es tikai pieskāros tiem un ļāvu gulēt tālāk. Biju pārāk gudrs — viltīgi gudrs, lai modinātu tos. Bet nu Baltā loģika, gribi vai negribi, ir tos atmodinājusi manā vietā, jo Baltā loģika nebaidās ne no kādiem nezvēriem, kas rādās sapņojumā, kuru dēvē par zemes dzīvi.

«Lai jau visu virzienu doktori mani nolād,» Baltā lo­ģika čukst man ausī, kamēr es tā jāju. «Kas par to? Es esmu patiesība. To tu pats zini. Tu nespēj mani pievārēt. Viņi saka, es dzenot nāvē. Kas par to? Tā ir patiesība. Dzīve melo, lai tikai uzturētu dzīvību. Dzīve ir vieni vie­nīgi nepārtraukti meli. Dzīve ir trakulīga deja nepār­trauktu maiņu karalistē, kur parādības te uzplūst, te at- plūst paisuma un bēguma vālos, ko virza mums nesnie­dzamos apvāršņos ritošu mēnešu spēks. Parādības ir rēgi. Dzīve ir rēgu zeme, kur parādības mainās, saplūst, no­maina gan cita citu, gan visas kopā, te tās ir, un te to nav, tās allaž plīvo, dziest un iznīkst tikai tālab, lai tūdaļ atgrieztos jaunu parādību — citu parādību veidā. Tu arī esi šāda parādība, kas saplūdusi no neskaitāmām citām — sen pagājušām parādībām. Parādība nespēj apjaust neko citu kā vien mirāžu. Tev ir pazīstamas iekāres mirāžas. Šīs mirāžas ir prātam neaptveramas un neaptēšamas pa­rādību blīvas, kas sakopojušās tevī un izveidojušas tevi no pagājības un kas atkal izšķīdinās tevi un ieplūdinās citās tikpat neaptveramās un neaplēšamās parādību blī­vās, no kurām veidosies jaunas parādības nākamības rēgu valstī. Dzīve ir fantoms, tā nāk un aiziet. Tu arī esi fan­toms. Reiz radies no pirmatnības dūņām kā trīcoša amēba, cauri visiem fantomiem, kas bijuši pirms tevis un tagad kā sastāvdaļas ieplūduši tevī, tu atkal izbeigsi savu dzīvi kā trīcošs plazmas pinkulītis, ieplūzdams un izkus- dams topošo parādību bezgalīgajā procesijā, kas nāks aiz tevis.»

Protams, uz to visu nekāda atbilde nav iespējama, un, jādams pa vakarīgo ēnu apņemtajiem pauguriem, es do­mās ņirgājos par Lielo Fetišu, kā Konts [9] nosauca pa­sauli. Un atceros, ko teicis kāds cits domātājs pesimists: «Viss ir pārejošs. Tiem, kas dzimuši, ir jāmirst, un tie, kas miruši, ir laimīgi, ka raduši mieru.»

Bet te pa mijkrēsli man tuvojas kāds cilvēks, kas ne­maz nevēlas būt laimīgs un rast mieru. Tas ir vecs vīrs, rančo strādnieks, ieceļotājs itālietis. Manā priekšā viņš visā pazemībā norauj cepuri, jo es tik tiešām viņam esmu viss. Es viņam esmu pārtika, pajumte un eksis­tence. Savas mūža dienas viņš ir strādājis kā jūgalops, bet ērtību viņam nav bijis ne tik daudz kā maniem zir­giem, kas mitinās salmiem mīksti kaisītos staļļos. Darba kroplis. Soļodams viņš gāzelējas. Viens plecs uzrauts augstāk par otru._ Rokas kā mezglainas ķetnas, atbaido­šas, šausmīgas. Ārkārtīgi nožēlojams fantoma variants. Smadzenes viņam ir tikpat trulas, cik viņa ķermenis ne­glīts.

«Viņa smadzenes tiešām ir trulas, jo viņš nemaz ne­zina, ka ir fantoms,» Baltā loģika ņirdzīgi čukst man ausī. «Viņš tic tikai savām izjūtām. Dzīves sapņa vergs.

Viņa smad zenes ir pildītas ar veselam prātam neapjēdzamiem pieņēmumiem un idejām. Viņš tic kaut kādas transcendentālas augstākas pasaules esamībai. Viņš ir klausījies praviešu muldēšanā, un tie iedvesuši viņā priekšstatu par paradīzi, kas īstenībā ir tikai zaigojošs ziepju burbulis. Viņš tic visādām neiespējamām pašuz- burtām iedomām. Viņš miglaini skata šķietamību, ka reiz līdz ar citām radniecīgām astrālām būtnēm klaiņos zvaigžņu bezgalībā. Bez kādām šaubām viņš ir pārlie­cināts, ka Visums ir radīts viņa labad un ka viņam lemts mūžu mūžos mitināties tajā nemateriālajā un netvera­majā valstībā, ko viņš un viņam līdzīgie maldīgi sev iz­tēlojušies, radīdami to pēc savas līdzības.

Bet tu, kurš esi racies grāmatās un kuram es esmu uz­ticējusi savus visbaigākos noslēpumus, tu zini, kas viņš ir īstenībā — tavs brālis, pīšļu pīte tāpat kā tu, dabas vei­dots joks, ķīmisku savienojumu ceļā radusies niecība, ap­ģērbies dzīvnieks, kam izdevies izrauties pāri kaucošu dzīvnieku baram tikai tā nejaušā iemesla pēc, ka viņa priekšķepām īkšķi bija nostādīti pretēji un spēja izdarīt tveršanas kustību. Tikpat tuvs brālis viņš ir gorillam un šimpanzēm. Dusmās viņš zvetē sev pa krūtīm, bet me­žonīga niknuma brīžos trīcēdams brēc. Viņš klausa zvē­riskiem, atavistiskiem dzinuļiem, un visu viņa būtību virza dziļu, sen izdzisušu instinktu paliekas.»

«Tomēr viņš sapņo, ka ir nemirstīgs,» es vārgi lūkoju atspēkot. «Ārkārtīgi brīnumaini, ka tik trula zemes pīte grib uztrausties laika platajos plecos, grib vizināties uz mūžības spārniem.» «

«Pe!» skan atbilde. «Vai tu būtu ar mieru aizvērt sa­vas grāmatas un mainīties vietām ar šo radījumu, kas pazīst vienīgi ēstgribu un dzimumdziņu, kas ir sava vē­dera un gurnu iekāres marionete?»

«Būt trulam nozīmē — būt laimīgam,» es turos pretī.

«Tātad tavs laimes ideāls ir recekļveida organisms, kas plāvo pa nekustīgu, siltu, krēslainu jūru, — vai tā, ko?»

Ak vai, Džona Miežagrauda upurim viņu cīniņā nepieveiktl

«Viens solis jāpasper — un tu būsi Būdas nirvānas svēt­laimīgajā nebūtībā,» Baltā loģika turpina. «Re nu, tepat jau arī mājas! Nomet rūpes un iedzer malciņu! Mēs abi, tu un es, esam apgaismotie, mēs zinām, ka viss ir nieks un nīcība.»

Savā grāmatu plauktiem apjoztajā darbistabā — cilvēku domu mauzolejā — es izdzeru glāzi viskija, tai seko citas glāzes, un tad jau miegainie suņi ir laukā no manu smadzeņu nostūriem, es trencu tos pāri aizsprie­dumu un noteikumu žogiem, cauri māņticības un ticības līčloču labirintiem.

«Iedzer,» skubina Baltā loģika. «Grieķi ticēja, ka dievi viņiem devuši vīnu, lai viņi spētu aizmirst dzīves postu. Un atceries, ko teica Heine.»

Kā ne, labi atceros kaismīgā ebreja vārdus: «Līdz ar pēdējo elpas vilcienu viss ir galā: prieks, mīlestība, bēdas, makaroni, teātri, liepas, aveņu konfektes, cilvēku radnie­cisko sakaru visspēcība, tenkas, suņu rejas, šampanietis.»

«Tavs skaidrais gaišums ir tikai slimība,» es saku pretī Baltajai loģikai. «Tu melo.»

«Jā, stāstot pārāk nežēlīgu patiesību,» tā atspēko.

«Nu jā, diemžēl dzīvē viss iet juku jukām,» esmu spiests sērīgi atzīt.

«Aha, Liu Lings bija gudrāks par tevi,» Baltā loģika zobojas. «Vai atceries viņu?»

Es pamāju ar galvu — kā ne, Liu Lings, trakais dzē­rājs, viens no "žūpotāju dzejnieku grupējuma, kas dēvē­jās par Septiņiem viedajiem no bambusu birzs; viņš dzī­voja Ķīnā pirms daudziem gadsimtiem.

«Tas bija Liu Lings,» Baltā loģika pačukst man priekšā, «kurš paziņoja: piedzērušam cilvēkam visi pasau­les notikumi nenozīmē neko vairāk kā ūdenslēcu ziedi upē. Nu jauki! Iemet vēl vienu viskiju, un lai tev visi māņi, visas ilūzijas kļūst par ūdenslēcām upē!»