Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Kamēr tā pārliku savā prātā, sāku atcerēties ievērojis, ka brīdi pa brīdim «Pēdējā šansē» ienāca arī citi vīri, ik­reiz pa pārim, un tad viens pacienāja otru, bet pēc tam otrais savukārt izmaksāja pirmajam. Atmiņā uzausa arī «stiķēšana» uz «Dīkdieņa» — kā mēs ar Skotiju un harpū­nistu rakāmies pa kabatām, grabinādami kopā vara un niķeļa monētas, par ko pirkt viskiju. Tad pēkšņi atcerējos puikas dienu morāles kodeksu: ja puika kādreiz piedāvā otram «lielgaballodi» vai īrisa stienīti, tad cer kādu citu reizi saņemt atpakaļ tādu pašu cienastu.

Ak tad tāpēc Nelsons kavējās pie letes! Izmaksājis man kausu alus, viņš, protams, gaidīja, ka nu savukārt iz­maksāšu es. Es biju ļāvis izmaksāt sev sešus kausus un ne reizes neatkāries pacienāt ari viņu! Un tas taču bija diženais Nelsons! Jutu, ka notvīkstu aiz kauna. Noslīgu uz piestātnes pāļa un aizklāju seju ar rokām. Kauna sār­tumā man kvēloja visa galva — kakls, vaigi, piere. Vēl daudzreiz mūžā man ir nācies sarkt, bet tik šausmīgi no­kaunējies neesmu vairs ne reizes.

Kaunā kvēlodams, sēdēju uz piestātnes pāļa un pamatīgi pārdomāju un pārvērtēju visas vērtības. Esmu dzimis na­badzībā. Dzīvojis trūcīgi. Ir gadījies arī badoties. Nav man bijis ne paijiņu, ne rotaļlietu kā citiem bērniem. Vispir- mās bērnišķīgās atmiņas man saistās ar nabadzības žņau­giem. Un trūkums nekad nebeidzās. Astoņu gadu vecumā es pirmoreiz apvilku krekliņu, kas bija kārtīgi pirkts vei­kalā pie letes. Tikai vienu pašu apakškrekliņu. Kad tas bija savalkāts, man atkal vajadzēja vilkt mugurā neveik­los, rupjos mājās darinātos kreklus, kamēr pirkto izmazgā. Tik ļoti lepojos ar savu krekliņu, ka atteicos ģērbt tam pāri svārkus. Pirmoreiz sadumpojos pret māmuļu — kritu pilnīgā histērijā, līdz pēdīgi māmuļa atļāva man valkāt pirkto krekliņu tā, lai visiem tas būtu redzams.

Tikai cilvēks, kas reiz cietis badu, spēj pilnībā saprast, ko nozīmē ēdiens; vienīgi jūrnieki un tuksnešu iemītnieki zina, cik dārgs ir svaigs ūdens. Un tikai bērns ar savu bērnišķo iztēli spēj apjēgt īsto vērtību lietām, kas vi­ņam līdz šim nav bijušas pieejamas. Jau agri iemācījos saprast, ka viss, pēc kā kāroju, jāiegūst pašam. Skopā bērnība attīstīja manī skopulību. Pirmie dārgumi, ko jau­dāju pats sev apgādāt, bija cigarešu paciņās ieliekamās bildītes, cigarešu reklāmas un bukletiņi. Nekad man ne­tika ļauts pašam tērēt naudu, ko nopelnīju, tālab, lai tiktu pie šiem dārgumiem, iznēsāju avīžu ekstraizlaidumus. Ar citiem zēniem mainīju bildīšu dublikātus, un, tā kā es, avīzes iznēsādams, apstaigāju visu pilsētu, man bija lie­lāka izdevība gan iemantot šīs bildītes, gan arī apmainīt tās.

Vēl pavisam nesen man bija pilnībā sakrātas visas sē­rijas, kādas vien izlaida cigarešu fabrikanti, — piemēram, «Slaveni sacīkšu zirgi», «Parīzes skaistules», «Visu tau­tību sievietes», «Visu valstu karogi», «Ievērojami aktieri», «Boksa čempioni» un tā tālāk. Katra sērija man bija vi­sos trīs veidos — ieliekamās bildītes, reklāmu bildītes un bukleti.

Tad es sāku vākt dublikātus — gan sērijas, gan bukle­tus. Tos es iemainīju pret citām mantām, kādas puiše­ļiem patīk un kādas viņi parasti pērk par vecāku doto kabatas naudu. Protams, citiem trūka tās skaudrās vērtī­bas atskārtas, kāda bija man, kam nekad netika dota nauda, lai kaut ko nopirktu. Es mainīju pret pastmarkām, akmentiņiem, dažādiem nieciņiem, putnu olām, stikla ro­taļu bumbiņām. (Man piederēja lieliska ahātu kolekcija, kādas netiku redzējis nevienam citam puikam, un šās ko­lekcijas lepnums bija saujiņa akmentiņu kādu trīs dolāru vērtībā — tos biju ieguvis ķīlām par divdesmit centu aiz­devumu kādam pasta izsūtāmajam zēnam, bet viņš nepa­guva naudu atdot, jo tika nosūtīts uz labošanas koloniju.)

Es mainīju visu ko pret visu ko un biju gatavs maiņu atkārtot vai reižu desmit, līdz iemainīju to, kas man šķita vērtīgs. Ar savu maiņas tirdzniecības prasmi biju tālu izslavēts, pie tam pazīstams kā pamatīgs skopiķis. Pratu tā kaulēties, ka varēju pat vecam krāmu bodniekam asa­ras izspiest. Citi zēni aicināja mani palīgā pārdot viņu savāktās pudeles, lupatas, dzelzs lūžņus, labības un džu­tas maisus, piecgalonu petrolejas kannas — jā, un pat maksāja man komisijas naudu.

Un šis pats knauzerīgi taupīgais puika, radis vergot pie mašīnas, lai nopelnītu desmit centus stundā, tagad, sēdēdams uz piestātnes pāļa, apsvēra jautājumu par alu, kas maksā piecus centus kausā, momentā tiek saliets rīklē, bet jēgas no tā nav nekādas. Nu reiz es apgrozos starp cilvēkiem, ko visu laiku biju apbrīnojis. Lepojos, ka varu ar tiem satikties. Vai visa taupīšana un skopulība man jel vienreiz spējusi sniegt ko līdzīgu tiem jūsmīgajiem brī­žiem, ko pārdzīvoju, nokļuvis austerpirātu sabiedrībā? Kas tad galu galā sver vairāk — nauda vai laime? Šitie vīri bez raizēm aizlaiž pa roku galam pieccentu monētu — un daudzas tādas monētas. Sitie vīri ir tik brīnumaini nevērīgi pret naudu, ka saaicina astoņus citus vīrus ieraut pa viskija glāzītei desmit centu vērtībā, kā to bija darījis Franču Frenks. Jā, un Nelsons nupat kā iztērēja sešdes­mit centus par alu, ko mēs abi izsūcām.

Uz kuru pusi man nosliekties? Atskārtu, ka nupat man jāpieņem būtisks lēmums. Jāizšķiras starp naudu un cil­vēkiem, starp skopulību un romantiku. Vai nu man jāmet pār bortu visi agrākie užskati par naudas vērtīgumu un turpmāk jāizšķiež tā ar vieglu roku, vai arī jāmet pār bortu draudzība ar šiem cilvēkiem, kuri nez kāda dīvaina untuma pēc iecienījuši stipros dzērienus.

Es griezos atpakaļ un gar piestātnēm aizgāju līdz «Pēdē­jai šansei», un Nelsons vēl stāvēja ārpusē pie durvīm,

— Nāciet, ierausim pa aliņam, — es uzaicināju.

Atkal mēs stāvējām pie letes, dzērām un tērzējām, bet

šoreiz es biju tas, kas samaksāja desmit centus! Veselu stundu smaga darba pie mašīnas par dažiem malkiem dzi­ras, kas man riebās un garšoja pretīgi! Tomēr tas man nepavisam nenācās grūti. Biju aizprātojies līdz jaunam pasaules uzskatam. Nauda vairs nekrīt svarā. Svarīga ir tikai draudzība.

— Vēl vienu? — apvaicājos.

Mums ielēja vēl pa vienam, un es maksāju. Nelsons ar pieredzējuša dzērāja gudrību teica bufetniekam: — Man maziņo, Džonij.

Džonijs pamāja ar galvu un piestūma viņam kausu, kur varēja ieliet trešo daļu no porcijas, kādas bijām dzē­ruši līdz šim. Tomēr cena palika tā pati — pieci centi.

Es jau biju mākonītī, tāpēc šāda blēdīšanās mani neaiz­skāra. Pie tam es no visa kā nepārtraukti mācījos. Acīm­redzot nav svarīgs izdzertā daudzums. Nu es to sāku ap­tvert. Izrādās, ir tāda pakāpe, kad nav svarīgs pats alus, svarīgs ir tikai biedriskums, kāds rodas, tukšojot alus kausus. Aha, un vēl kas! Es taču arī varu pasūtīt mazi­ņos un tā par divām trešdaļām samazināt pretīgo kravu, kādu šī draudzēšanās uzkrauj dzērājiem.

— Man vajadzēja aizskriet uz kuģi pēc naudas, — itin kā starp citu ieminējos, cerēdams, ka Nelsons to uzskatīs par izskaidrojumu, kālab es pirmīt ļāvu viņam maksāt sešas reizes pēc kārtas.

— Vai die, tas nu gan nebija vajadzīgs, — viņš atteica. — Tādam puisim kā tu Džonijs dotu uz krīta, — vai ne, Džonij?

— Skaidrs! — Džonijs pasmaidīja.

— Cik ta man ir pierakstīts pie tevis? — Nelsons no­prasīja.

Džonijs izvilka no letes aizmugures kantora grāmatu, uzšķīra Nelsona lappusi un saskaitīja rēķinu — sanāca vairāki dolāri. Mani tūdaļ sagrāba vēlēšanās, kaut arī man būtu sava lappuse šai grāmatā. Tas man šķita tīri tāds kā vīrestības simbols.