Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Tomēr darbi, ko veicu uz ūdeņiem, paši par sevi vēl neko daudz nenozīmēja. Galvenais bija tas, ka krastā es uzvedos kā lāga zēns, neskopojos ar naudu un cienāju visus kā vīrs, un pēdīgi man pat piedaudzināja «Auster- sēkļu prinča» iesauku. Man savā laikā ne prātā nenāca, ka Oklendas ostas rajona iemītnieki, kuru dzīves veids kād­reiz mani tā pārsteidza, paši būs pārsteigti par manām trakulīgajām izdarībām.

Taču vienmēr un arvien šī dzīve saistījās ar dzeršanu. Krogi ir nabaga ļaužu klubi. Krogi ir sanāksmju zāles. Krogos mēs norunājam sastapšanos. Krogos mēs svinam savas veiksmes un apraudam savas neveiksmes. Krogos mēs nodibinām jaunas pazīšanās.

Vai ir iespējams aizmirst to pievakari, kad pirmoreiz sastapos ar Veco Skrāpi — Nelsona tēvu? Tas notika «Pēdējā šansē». Džonijs Heinholds mūs iepazīstināja. Ievērības cienīgs bija jau fakts, ka Vecais Skrāpis ir Nel­sona tēvs. Tomēr tas vēl nebūtu nekas. Viņš bija kabotā- žas šonera «Enija Maina» īpašnieks un kapteinis, un es sapņoju, ka varbūt reiz braukšu pie viņa par matrozi. Vēl vairāk — viņš manās acīs bija pats romantikas iemieso­jums. Zilacains zeltmatis, kalsnējs vikings, spēcīgs un muskuļots, par spīti vecumam. Un senajās dienās, kad ku­ģošana vēl bija briesmu pilns pasākums, viņš visu tautību kuģos bija izbraukājis jūru jūras.

Saklausījies par viņu tik daudz fantastisku nostāstu, ap­brīna pilnām acīm mēdzu raudzīties uz viņu no tālienes. Krogs bija tas, kas saveda mūs kopā. Pat arī tad pazīša­nās varēja izbeigties ar rokas spiedienu un dažiem vār­diem — viņš visumā bija nerunīgs tēvainis —, ja nebūtu iedzeršanas.

— Ieņemsim pa vienam, — es tūdaļ uzaicināju, iepriekš ieturējis nelielu pauzi, jo biju iemanījies, ka tāda pieder pie labā toņa krogu dzīvē. Protams, kamēr dzērām manis pasūtīto un samaksāto alu, viņš bija spiests gan klausī­ties manī, gan runāties. Un Džonijs, kā daždien prasmīgs saimnieks, izmeta pa taktiskai piezīmei, kas atviegloja ierisināt mums abiem patīkamus sarunu tematus. Pro­tams, izdzēris manis piedāvāto alus. kausu, kapteinis Nel­sons izsauca no savas puses otru. Sarunas turpinājās, un Džonijs nu varēja attālināties, lai apkalpotu citus apmek­lētājus.

Jo vairāk alus mēs ar kapteini Nelsonu izdzērām, jo labāk sapratāmies. Manī viņš atrada vērīgu un saprotošu klausītāju, jo no izlasītajām grāmatām jau daudz ko zi­nāju par dzīvi uz jūras, kādu viņš pazina. Tā viņš aizpel­dēja atpakaļ savās trakulīgajās jaunības dienās un pa­stāstīja man dažu labu brīnumainu notikumu, kamēr abi malkojām alu, pa kārtai izmaksādami viens otram kausu pēc kausa, un tā pavadījām visu saulaino vasaras pēc­pusdienu. Un vienīgi Džons Miežagrauds deva man iespēju pavadīt veselu garu pēcpusdienu kopā ar veco jūras vilku.

Džonijs Heinholds gan slepus pār leti deva man zīmi, ka es jau sāku skurbt un laiks ķerties pie mazajiem ali­ņiem. Tomēr, tā kā kapteinis Nelsons vēl arvien dzēra lie­los kausus, lepnums m^in liedza pasūtīt maziņos. Tikai tad, kad škiperis lika ieliet sev pirmo maziņo, arī es piepra­sīju sev tādu pašu. Ai, ai, kad pēdīgi pienāca ilgo un sir­snīgo atvadu brīdis, es biju pilns kā mākonis! Tomēr, sev par gandarījumu, redzēju, ka arī Vecais Skrāpis ir tikpat pilnā. Tikai jaunības kautrība neļāva man ieskatīt, ka ve­cais, rūdītais avantūrists ir pat vēl vairāk pievitējies.

Vēlāk es gan no Zirnekļa, gan Peta, gan Gliemja, tāpat no Džonija Heinholda un vēl citiem dabūju dzirdēt, ka Ve­cajam Skrāpim es esot paticis un viņš nevarot vien no­slavēt, kas es par glaunu zēnu. Tas bija gaužām nepa­rasti, jo vecais bija plaši pazīstams kā nikns, kašķīgs dī­vainis, kam neviens cilvēks nav pa prātam. (Pat viņa iesauka — Skrāpis bija cēlusies no mežonīgā paraduma — kautiņā plosīt ar nagiem pretinieka seju.) Par to, ka iemantoju viņa atzinību, visa pateicība pienākas Džonam

Miežagraudam. Šo gadījumu pieminēju tikai kā pie­mēru tam, cik dažādi ir vilinājumi, kārdinājumi un pakal­pojumi, ar kādiem Džons Miežagrauds vervē sev seko­tājus.

Un tomēr man neradās kāre pēc alkohola, nekādas or­ganiskas prasības. Gadiem ilga plītēšana neveidoja tiek­smi. Dzeršana vienkārši bija manas toreizējās dzīves ne­atņemama sastāvdaļa, man apkārtējo cilvēku iesakņojies paradums. Burājumos pa līci nekad neņēmu līdzi pudeli, un, kamēr strādāju līcī, man ne prātā nenāca doma, ka derētu iedzert. Kad pietauvoju «Plītnieku» piestātnē, de­vos malā un iegriezos vīru pulcēšanās vietās, kur deg­vīns pludot pludoja, un tikai tad pār mani nogruva tāds kā sociāls pienākums un vīrestības rituāls — izmaksāt dzeramo citiem un pieņemt no tiem pacienājumus.

Tāpat gadījās reizes, kad, kuģim stāvot uz enkura pil­sētas piestātnē vai pie smilšu sēres estuāra pretējā malā, uz borta ieradās viesi — Karaliene ar savu māsu, brāli Petu un misis Hedliju.. Kuģis bija mans, es biju nama­tēvs, un man atlika vienīgi parādīt viesmīlību ar tādiem līdzekļiem, kādus viņi saprata. Tad es steigšus triecu Zir­nekli, īru vai Skotiju — kurš nu tobrīd skaitījās mana kuģa apkalpe — ar kannu pēc alus un ar lielo appīto pu­deli pēc sarkanvīna. Citreiz atkal, kad es piestātnē pa rīta mijkrēsli centos iztirgot sazvejotās austeres, uz borta pa­zagšus mēdza ierasties plecīgi polismeņi vai vīri civiluz- valkos. Tā kā mēs visi dzīvojām policijas aizvēnī, tādās reizēs steidzām vērt vaļā austeru vākus un, apslacījuši tās ar piparotu mērci, cienājām nelūgtos viesus, celdami galdā arī alus krūku vai pat kādu grādīgākas dziras pudeli.

Lai arī dzēru dūšīgi, patika pret Džonu Miežagraudu neradās. Es viņu turēju cieņā un godā par biedrisko at­mosfēru, kādu viņš prata sagādāt, taču viņa dzērieni man negaršoja. Visu šo laiku, pūlēdamies uzvesties kā īsts vīrs starp vīriem, klusībā tomēr loloju apkaunojošu kāri pēc saldumiem. Taču es drīzāk būtu gatavs nomirt nekā ļaut, lai kāds to nojauš. Tikai tādās reizēs, kad mana apkalpe devās nakšņot krastā, es slepenībā mēdzu nodoties vien­tuļām orģijām. Dienā jau aizgāju uz brīvbibliotēku un ap­mainīju grāmatas, pa ceļam sapirkos par kādu ceturtdaļa dolāru visādu šķirņu zelējamas un sūkājamas konfektes, uzlavījos atpakaļ uz «Plītnieka», ieslēdzos kajītē, likos kojā un pavadīju tajā garas laimes stundas, lasīdams grā­matas un sūkādams konfektes. Sīs bija vienīgās reizes, kad par savu naudu jutos ieguvis kaut ko vērtīgu. Sviez­dams dolāru pēc dolāra uz letes, es nespēju nopirkt sev to apmierinājumu, kādu par divdesmit pieciem centiem va­rēju iegādāties saldumu veikalā.

Jo vairāk dzēru, jo biežāk sāku ievērot, ka dzīves krāš­ņākie momenti mēdz atgadīties tieši dzīru reizēs. Iedzer­šanas arvien paliek atmiņā. Tad allaž notiek kas īpašs. Tādi cilvēki kā Džo Zoss datumus atzīmēja no vienas plī­tēšanas līdz nākamajai. Ostas st-rādnieki visi gaidīt gai­dīja sestdienu, kad varēs iesviķot. Mēs, austerkuģu brau­cēji, parasti neuzsākām kārtējo plostu, pirms nebijām iz- pārdevuši savu kravu, kaut gan reizēm gadījās, ka starp citu iemesta glāzīte vai negaidīta tikšanās ar draugu iz­vērtās pamatīgā ārpuskārtas plītēšanā.

Starp citu, šīs ārpuskārtas plenderēšanas bija visjau­kākās. Tādās reizēs mēdza notikt visdīvainākie un inte­resantākie atgadījumi. Kā, piemēram, to svētdienu, kad Nelsons ar Franču Frenku un kapteini Spinku nozaga Viskija Boba un Nikija Grieķa zagto lašu zvejas laivu. Austeru flotilē bija notikušas pārmaiņas. Nelsons ar Bilu Keliju uz «Enijas» bija salēkušies, un nu Nelsons staigāja ar cauršautu kreiso plaukstu. Saķildojies arī ar Gliemi un uzteicis savam pāriniekam, Nelsons bija salīdzis uz kuģa divus tālbraucējus matrožus, bet pats, kaut gan ar saitē pakārtu roku, vadījis «Ziemeļbriedi» tik pārgalvīgos gājie­nos, ka abi matroži nobijušies un aizbēguši. Tie palaida tādas valodas par Nelsona pādrošajām trakulībām, ka no ostas rajona neviens vairs negribēja stāties pie viņa darbā. Tā nu «Ziemeļbriedis» bez apkalpes gulēja uz enkura viņ­pus estuāra pie smilšu sēres. Tam līdzās gulēja «Plīt­nieks», kam grotbura bija sadegusi, un mēs ar Skotiju vaļojāmies uz borta. Viskija Bobs bija izšķīries ar Franču Frenku un kopā ar Nikiju Grieķi devies sirojumā «augšup pa upi».