Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Tā kā es neslēpu Skotijam savas domas par to, ka viņš ļāvis tādam vecim kā Franču Frenks sevi pieklapēt, arī mēs abi sākām plūkties, tā ziedodami savu artavu omulī­gajai sadzīvei uz smilšu sēres. Bet Skotijs atteicās tur­pmāk strādāt par mana kuģa apkalpi un aizlaidās jau tajā pašā vakarā, paķerdams līdzi pārīti manu segu. Pa nakti, kamēr austerpirāti izgulēja dzērumu savos guļam- tīklos, paisuma ūdeņi pacēla šoneri un «Ziemeļbriedi» no smiltīm, un kuģi šūpodamies grozījās ap izmestajiem en­kuriem. Bet ar akmeņiem piebērtā lašu laiva, ūdens pilna, tāpat gulēja uz grunts.

Agrā rīta stundā, izdzirdis niknus bļāvienus no «Ziemeļ­brieža», izklunkurēju uz klāja vēsajā ausmas mijkrēslī un ieraudzīju skatu, par ko ostmalas rajonā ļaudis smē­jās vēl dienām ilgi. Skāistā lašu zvejas laiva gulēja cie­tās smiltīs, sapresēta plakana kā pankūka, jo Franču Frenka šoneris un «Ziemeļbriedis» bija uzsēdusies tai virsū. Nelaimīgā kārtā laivas masīvais ozolkoka priekš- vadnis bija ielauzis «Ziemeļbriedim» divas brangas. Kāp­jošā paisuma viļņi sākuši sisties iekšā pa caurumu un pamodinājuši Nelsonu, šļākdamies viņa guļvietā. Es gāju palīgā, par abiem mēs izsūknējām ūdeni un salabojām bojājumu.

Tad Nelsons sarūpēja brokastis, un ēzdami mēs apsvē­rām situāciju. Viņš bija galīgi tukšā. Es tāpat. Par nožē­lojamu skangalu kaudzi zem kuģa ķīļa neviens nemaksās piecdesmit dolāru atlīdzību. Nelsonam bija ievainota roka un trūka apkalpes, Man bija sadegusi grotbura un arī trūka apkalpes.

— Ko tu teiktu, ja mēs abi? — Nelsons ierosināja,

— Norunāts, — es atteicu.

Tā es kļuvu pārinieks Jaunajam Skrāpim Nelsonam — vistrakākajam un nevaldāmākajam no visiem austerpirā- tiem. To pašu dienu mēs aizņēmāmies no Džonija Hein- holda naudu pārtikas aizgādam, piepildījām ūdens mucas un stūrējām uz austeru sēkļiem.

Nekad neesmu nožēlojis vistrakāko ēverģēlību pilnos mēnešus, ko pavadīju pie Nelsona. Viņš tad nu prata va­dīt burinieku, kaut gan ikviens, kam gadījās braukt kopā ar viņu, bailēs klabināja zobus. Viņa izprieca bija stūrēt kuģi par mata platumu vai acumirkša tiesu no bojāejas. Viņa lepnums bija — darīt tieši to, par ko neviens neuz­drīkstētos pat iedomāties. Buras ievilkt viņš kategoriski atteicās, un visu laiku, ko nobraucu uz «Ziemeļbrieža», vienalga, spēcīgs pūtiens vai viegla brīze, buras ne reizi netika icrēvētas. Šonera klājs nekad nenožuva. Mēs brau­cām kā negudri un tikai pilnās burās. Drīz vien pametām Oklendas ostmalu un -devāmies tālākos ceļojumos meklēt piedzīvojumus.

Un iespēju piedzīvot šo brīnišķo laiku man atkal deva Džons Miežagrauds. Tieši tāpēc arī apsūdzu Džonu Mieža- graudu. Es alku pēc satraucošu dēku pilnas dzīves, bet to iegūt citas iespējas nebija kā vien ar Džona Miežagrauda starpniecību. Tā nu reiz bija paraduši cilvēki, kas dzī­voja manis kāroto dzīvi. Ja es arī vēlējos tā dzīvot, man vajadzēja pieņemt viņu paražas. Tikai dzeršana man pa­līdzēja iegūt Nelsona draudzību un kļūt viņa pāriniekam. Ja toreiz būtu izdzēris vienīgi tos alus kausus, ko viņš man izmaksāja, vai vispār būtu atteicies dzert, viņš ne­kad neizraudzītos mani par partneri. Viņš vēlējās pāri­nieku, kas atbilst viņa gaumei gan sabiedriskajā dzīvē, gan darbā.

Es pilnībā nodevos šim dzīves veidam, iemantojis ap­lamo pārliecību, ka Džona Miežagrauda ietekmes noslē­pums ir vienīgi traka žūpošana, izejot cauri visām rei­buma pakāpēm, kādas spēj panest tikai dzelžains orga­nisms, līdz pēdējai pakāpei — galīgam dullumam un lopiskai jēgas zaudēšanai. Dzeramais man negaršoja, es dzēru vienīgi nolūkā piedzerties, bezcerīgi, bezjēdzīgi pie­dzerties. Un es, kādreiz tik taupīgs un skops, jo tiku kau­lējies kā Šeiloks un novedis krāmu uzpircējus līdz asarām, es, kurš reiz šausmās sastinga, kad Franču Frenks vienā rāvienā izgrūda astoņdesmit centus par viskiju astoņiem cilvēkiem, — es tagad biju kļuvis izšķērdīgs un šķiedos ar naudu vēl nevērīgāk nekā viņi.

Atceros, kā mēs ar Nelsonu kādu vakaru devāmies krastā. Kabatā man atradās simt astoņdesmit dolāru. Biju nolēmis vispirms nopirkt sev apģērbu un pēc tam mazliet uztaisīt dūšu. Drēbes man bija nepieciešamas. Cik ap­ģērba gabalu man piederēja, tik visi bija mugurā — un proti: pāris jūrnieka zābaku, pa kuru caurumiem ūdens laimīgā kārtā tecēja ārā tikpat ātri, kā iešļācies, kombine­zons par pusdolāru, katūna krekls par četrdesmit centiem un zīdvesters. Cepures man nebija, tā ka atlika tikai dien­dienā valkāt zīdvesteru, un lieciet vērā, ka neesmu šai sarakstā iekļāvis ne apakšveļu, ne zeķes. Gluži vienkārši man to nebija.

Ceļā uz apģērbu veikaliem mums vajadzēja iet garām kādiem desmit krogiem. Tālab vispirms iegājām iedzert. Tā arī nenokļuvu līdz apģērbu veikaliem. No rīta apdullis un pārdzēries, bet apmierināts atgriezos uz kuģa, un mēs pacēlām buras. Mugurā man bija tās pašas drēbes, ar kurām izgāju malā, un kabatā ne centa no tiem simt as­toņdesmit dolāriem. Tiem, kas nekad nav izmēģinājuši, var likties neiespējami, ka puisis divpadsmit stundās var no­triekt dzērienos visus simt astoņdesmit dolārus. Es zinu, ka ir iespējams.

Žēluma nejutu ne druskas. Gluži otrādi, es lepojos. Biju parādījis visiem, ka protu tērēt naudu ne sliktāk kā viņi. Spēkavīru vidū biju apliecinājis arī sevi par spēkavīru. Vēl kārtējo reizi biju apstiprinājis savas tiesības uz iesauku «Princis». Bez tam manu nostāju daļēji var iz­skaidrot kā reakciju pret bērna dienās ciesto nabadzību un pārmērīgajiem pūliņiem. Iespējams, ka sākotnējā doma bija šāda: labāk būt princim krogabrāļu un dauzoņu vidū nekā divpadsmit stundas dienā mocīties pie mašīnas par desmit centiem stundā. Vienmuļo pūliņu dienas pie mašī­nas nedeva nekādu iespēju satraucošiem piedzīvojumiem. Bet, ja aizlaist simt astoņdesmit dolārus vienā naktī nav satraucošs piedzīvojums, — jā, kas tad ir satraucošs piedzī­voju ms?

Nu, nepārstāstīšu visos sīkumos, kā norisa mana sadar­bošanās ar Džonu Miežagraudu šajā periodā, pieminēšu tikai gadījumus, kas spilgtāk apgaismo Džona Mieža­grauda paņēmienus. Trīs apstākļi ļāva man izturēt trako dzeršanu: pirmkārt, neparasti spēcīgais organisms; otr­kārt, veselīgais dzīves veids svaigā gaisā uz ūdeņiem un, treškārt, fakts, ka nedzēru regulāri. Būdami uz ūdeņiem, mēs nekad neņēmām līdzi dzērienus.

Manām acīm pavērās pasaule. Es jau pazinu daudz ko no tās — zināju simtiem jūdžu ūdensceļu, daudzas pilsē­tas, pilsētiņas un zvejniekciemus piekrastēs. Radās alkas pabraukāt vēl tālāk. Viss taču vēl nav atklāts. Vēl jābūt daudz kam citam. Tomēr pat šis nelielais pasaules iecir- knītis Nelsonam šķita pārāk tāls. Viņš ilgojās pēc savas iemīļotās Oklendas ostmalas, un, kad viņš izlēma tur at­kal atgriezties, mēs izšķīrāmies mierā un saskaņā.

Nu es izraudzījos par savu galveno mītni senatnīgo Benišijas pilsētiņu pie Kārkineza šauruma. Šeit vecu, krastmalas niedrājos pietauvotu zvejnieku barkasu pudurā mitinājās lādzīgu žūpu un klaidoņu pūlītis, un tiem pie­vienojos arī es. Tagad pavadīju krastā ilgākus laikposmus, šad tad paniekojos ar lašu zveju, darbodamies par zvejas pārrauga izpalīgu, paklaiņoju reidos šurp un turp pa līci un upītēm, bet galvenokārt noņēmos ar dzeršanu, mācī­damies daudz jauna šajā jomā. Es nepalaidos nevienam, plencēšanā turēju līdzi jebkuram, bieži vien ieraudams vairāk, nekā pienāktos, lai tikai pierādītu savas vīrestības stiprumu. Kad reiz no rīta mani galīgi bez samaņas bija izpiņķerējuši no krastā žāvēšanai izkārtajiem tīkliem, kur iepriekšējo nakti dzēruma dullumā biju sapinies, un kad ļaudis visā piekrastē par to tērgāja, smēja un jokoja, iemezdami pa kraukšķini man par godu, es no tiesas le­pojos ar saviem sasniegumiem. Tas bija varoņdarbs.