Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Starp citu, vēl piebildīšu, ka neģēlīgais joks, ko Džons Miežagrauds izstrādāja ar mani, visumā nav nekas ne­parasts. Pilnīgs statistisks procentuāls uzskaits par pašnā­vībām, kurās vainojams Džons Miežagrauds, būtu satrie­cošs. Manā konkrētajā gadījumā, tā kā biju vesels, nor­māls, dzīvesprieka pilns jauneklis, vēlēšanās nogalināties, protams, ir neparasta, bet jāņem vērā, ka šī vēlēšanās uzmācās pēc ilgstoši turpinātas žūpošanas, kad smadze­nes un nervi bīstami saindēti, kad aiz pārdzeršanās jau tuvojos delīrijam, un tālab manī ņēma pārsvaru šā gadī­juma dramatiskā, romantiskā puse. Arī vecie, iesīkstējušie alkoholiķi, dzīves nomocīti un ilūzijas zaudējuši, parasti dodas pašnāvībā tieši pēc ilgstošām orģijām, kad viņu nervi un smadzenes ir galīgi piesūkušies ar indi.

Tā es pametu Benišiju, kur Džons Miežagrauds mani gandrīz bija aizlaidis postā, un sāku klaidot tālāk, seko­dams zemapziņas čukstētiem aicinājumiem iet un atrast ko jaunu. Bet, lai kur es aizklīdu, takas arvien mirka alkoholā. Cilvēki visur biedrojās krogos. Tie bija nabaga ļaužu klubi — un vienīgie klubi, kas man pieejami. Krogā var iepazīties ar cilvēkiem. Krogā tu drīksti iet iekšā un uzsākt sarunu ar jebkuro. Svešajos miestiņos un pilsētās, caur kuriem veda manas klaidu gaitas, krogs bija vienīgā vieta, kur varēja iegriezties. Nevienā pilsētā vairs nebiju svešinieks kopš tā brīža, kad spēru kāju pār kroga sliek­sni.

Un šinī vietā atļaujiet man iestarpināt stāstu par pie­redzi, kādu guvu vēl nupat pērngad. Iejūdzis četrus zir­gus vieglos ceļojuma ratos un iesēdinājis Cārmianu sev līdzās, laidos ceļā uz trīsarpus mēnešiem, nolēmis ap­braukāt nomaļos kalnu apvidus Kalifornijā un Oregonā. Katru rītu es sēdos uzrakstīt kārtējo dienas normu savam romānam vai stāstam. Kad šis darbs bija paveikts, devos ceļā; braucām augu dienu un vakarā apstājāmies pār­nakšņot atkal citā vietā. Taču atstatumi starp nakšņoša­nai piemērotām vietām bija neregulāri, bez tam vajadzēja rēķināties ar visdažādākajiem ceļa apstākļiem, tā ka ra­dās nepieciešamība dienu iepriekš izplānot katras dienas brauciena ilgumu un līdz ar to arī manu darbalaiku. Man bija jāzina, cikos jāizbrauc un tātad arī — cikos jāsēžas pie rakstīšanas, lai līdz izbraukšanas brīdim būtu uzrak­stīts dienai ieplānotais kvantums. Tā, piemēram, ja brau­ciens bija paredzams ilgāks, es jau piecos no rīta biju augšā un ķēros pie spalvas. Vieglākās dienās ar īsāku maršrutu es reizēm uzsāku rakstīt tikai pulksten deviņos.

Bet kā lai ieplāno? Iebraucis kādā pilsētā un novietojis zirgus, pa ceļam no staļļa uz viesnīcu es mēdzu iegriez­ties krogos. Pirmām kārtām jāiemet — ak jā, es ļoti kāroju iemest, tomēr nedrīkst aizmirst: ja gribi ko uzzināt, ej krogā —, un tieši šis jau arī bija veids, kādā es iemācījos dzert. Tātad — pirmām kārtām kauss alus.

— Ielejiet sev arī kaut ko, — saku bufetniekam.

Un, kad abiem kausi rokā, es varu sākt sarunu, iztau­jājot par ceļu stāvokli un apmešanās vietām turpmākajā maršrutā.

— Padomāsim, — saka, teiksim, bufetnieks, — ir viens ceļš pār Tārvotera ūdensšķirtni. Tas agrāk bija labā stā­voklī. Tiku braucis pa to gadus trīs atpakaļ. Bet šopava­sar tur esot bijis nogruvums. Ziniet ko! Pajautāšu Džeri- jam … — Bufetnieks pagriežas un uzsauc kādam, kas sēž pie galdiņa vai arī balstās pret leti viņā galā un kas var būt Džerijs vai Toms, vai, teiksim, Bils. — Paklau, Džerij, kā tagad sastāv ar 'Tārvotera ceļu? Tu tak viņnedēļ biji tur pāri pie Vilkinsiem.

Un, kamēr Bils — vai Džerijs, vai varbūt Toms — sāk iekustināt savus domāšanas un runāšanas aparātus, es jau pasteidzos uzaicināt viņu uz kausu alus. Tad sākas diskusijas par to, cik noderīgs šis vai tas ceļš, kurā vietā būtu visērtāk pārnakšņot, cik ilgā laikā varētu cerēt tikt galā, kur ir vislabākie foreļu strauti un tā tālāk; padomu došanā iesaistās vēl citi kroga apmeklētāji, un tas atkal ir iemesls tālākai iedzeršanai.

Vēl divi vai trīs krogi, un man galvā jau patīkams žvin- gulītis, toties pazīstu gandrīz vai visus pilsētniekus, esmu uzzinājis itin visu par pilsētiņu pašu un ļoti daudz ko par tās apkaimi. Esmu iepazīstināts ar vietējiem advokātiem, avīžniekiem, rūpniekiem, politikāņiem, ar iebraukušiem fer­meriem, medniekiem, zeltračiem, tā ka vakarā, kad mēs ar

Cārmianu pastaigājamies šurp un turp pa galveno ielu, viņa nevar vien nobrīnīties, cik daudz man paziņu šai pil­nīgi svešajā pilsētā.

Tas ir piemērs, kādus pakalpojumus spēj izdarīt Džons Miežagrauds, tādējādi iegūdams vēl lielāku varu pār cilvēkiem. Un tā tas ir visā pasaulē, kur vien esmu kāju spēris pa visiem šiem gadiem, — visur viens un tas pats. Lai tas būtu kabarejs Latīņu kvartālā, kafejnīciņa vien­tuļā Itālijas ciematiņā, jūrnieku dzertuve ostas pilsētā, lai tas būtu smalks klubs, kur dzer skotu viskiju ar sodas ūdeni, — visur, kur ļaudīm biedros ir Džons Miežagrauds, tūdaļ iespējams uzņemt sakarus ar cilvēkiem, iepazīties ar tiem, uzzināt ko jaunu. Un nākamības labākajos lai­kos, kad Džons Miežagrauds līdz ar citiem barbarismiem būs izstumts no sabiedrības, krogu vietā būs jāizgudro kāds cits iestādījums, cita cilvēku biedrošanās vieta, kur svešinieks varēs nodibināt sakarus ar citiem svešiniekiem, iepazīties ar tiem un uzzināt ko jaunu.

Tomēr atgriezīsimies pie mana stāsta. Kad biju uzgrie­zis muguru Benišijai, mans ceļš veda cauri krogiem. Nekādus morālus aizspriedumus pret dzeršanu nepazinu, taču alkohola garša man bija tikpat pretīga kā agrāk. Uz Džonu Miežagraudu -biju sācis raudzīties ar bijīgām aizdomām. Nevarēju aizmirst nekrietno joku, ko viņš ar mani izstrādāja, — ar mani, kas nepavisam nevēlējās rnirt. Tālab es turpināju gan dzert, tomēr arvien modri turēju acīs Džonu Miežagraudu, nolēmis atvairīt visus iespējamos pašslepkavības vilinājumus.

Svešās pilsētās es tūdaļ sameklēju sev jaunus paziņas krogos. Ja man klaidu ceļos gadījās, ka kabatā nav nekā, ar ko samaksāt par guļvietu, krogs bija vienīgā vieta, kur mani uzņēma un ļāva pasēdēt krēslā pie pavarda. Krogā iegājis, es varēju dabūt nomazgāties, iztīrīt drēbes un sasukāties. Krogi bija ārkārtīgi izdevīga vietiņa. Un manā Rietumu apgabalā tie bija sastopami ik uz soļa.

Svešu cilvēku mājokļos es tā nekur netiku iekšā. Viņi man savas durvis neatvēra; pie viņu kamīniem man vietas nebija. Arī baznīcas un mācītājus nekad nebiju dabūjis iepazīt. Tā kā neko par viņiem nezināju, tad nejutu arī nekādas simpātijas. Bez tam viņu dzīvē es nesaskatīju nekāda valdzinājuma, ne drīksniņas romantikas, ne ma­zākās iespējas dēkainiem piedzīvojumiem. Ar šādiem cil­vēkiem nekad nekas īpašs neatgadās. Viņi dzīvo allaž vienā vietā un tur arī paliek, radījumi, kas cienī kārtību un sistēmu, ar šauru redzesloku, ierobežoti, tikpat kā cietumā ieslodzīti. Viņiem trūkst diženuma, trūkst fantā­zijas, trūkst biedriskuma. Es gribēju iepazīt tikai lāga puišus, kas ir laipni un atsaucīgi, pārdroši un savā reizē pat trakulīgi, — puišus ar dāsnām sirdīm un dāsnām rokām, tādus, kuriem nav zaķa dvēsele.

Un te nu jāceļ vēl viena apsūdzība pret Džonu Mieža­graudu. Viņš saposta šos lāga puišus — puišus ar kvēlām un drosmīgām sirdīm, tos, kuriem piemīt diženums, aiz­rautība un vislabākās no cilvēciskām vājībām. Bet Džons Miežagrauds izdzēš viņu kvēli, noslāpē jūsmu un, ja arī tūdaļ neiedzen viņus kapā vai nepadara par plān­prātiņiem, tad vismaz nemitīgi vajā, žņaudz, izsūc no viņiem visu dabisko labestību un smalkjūtību.