Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Kad kautiņš bijis galā un es sācis kustēties, pie atmaņas es tomēr vēl nenācis. Gluži kā slīcējs, kas, samaņu zau­dējis, vēl turpina ķepuroties. Pats neatceros, ko tiku darījis, bet es esot tik neatlaidīgi kliedzis: «Gaisu! Gai­su!» — līdz pēdīgi arī Nelsons apjēdzis, ka man nemaz nav prātā pašnāvība. Viņš tad izdrupinājis stikla laus­kas no izsistās rūts rāmja un ļāvis man izbāzt galvu un plecus ārpusē. Viņš, kaut daļēji atskārzdams mana stā­vokļa bīstamību, turējis mani ap viduci ciet, lai es neiz- kārtos par daudz laukā. Atlikušo ceļagabalu līdz Oklen- dai mana galva un pleci atradušies ārpusē, un es turējies pretī kā traks, tiklīdz viņš mēģinājis ievilkt mani iekšā.

Šinī vietā tad arī manā apziņā radās īsa atžilba. Vie­nīgais, ko tiešām atceros kopš brīža, kad nokritu zem kokiem, līdz brīdim, kad nākamajā vakarā pamodos, — ir mirklis, kad es, galvu pa logu izkāris, turēju seju pret vilciena sacelto vēju un elpoju ar milzīgu piepūli, kamēr kurtuves dzirkstis svilinādamas un žilbinādamas triecās man sejā. Gribasspēks bija sasprindzināts līdz pēdējam tikai vienam mērķim: elpot, elpot, cik dziļi var, kampt gaisu plaušās lieliem jo lieliem guldzieniem, cik ātri vien iespējams. Ja nedabūšu elpot, man jāmirst; jutos kā slī­cējs vai nirējs un pats to apzinājos; no šiem samaņas acumirkļiem atminos tikai nemitīgas slāpšanas neciešamo agoniju — un kā es pūlējos elpot uz dzīvību un nāvi, pastiepis seju pretī vējam un dzirkstelēm.

Viss pārējais man tīts galīgā tumsā. Nācu pie sajēgas nākamajā vakarā kādā ostmalas naktsmītnē. Biju viens pats. Ārsts nemaz neticis aicināts. Tikpat labi es tur būtu varējis arī nomirt, jo Nelsons ar pārējiem, iedomāda­mies, ka man tikai «jāizguļ dzērums», veselas septiņpa­dsmit stundas bija pametuši mani komas stāvoklī. Katrs ārsts zinās stāstīt par dažu labu cilvēku, kas miris pēkšņā nāvē pēc tam, kad strauji sagāzis sev iekšā kvartu viskija vai pat vairāk, Parasti mēs par tādiem gadīju­miem tikai dabūjam lasīt avīzē: tie visi esot bijuši rūdīti dzērāji un attiecīgajā gadījumā dzēruši uz sacensībām — kurš vairāk. Bet toreiz es par tādiem neko vēl nezināju. Tā, lūk, es dabūju to zināt un sveikā tiku cauri ne jau kādu tikumu vai nopelnu labad, bet vienīgi aiz laimīgas sagadīšanās un sava spēcīgā organisma dēļ. Atkal reiz mans organisms bija guvis virsroku pār Džonu Mieža­graudu. Biju vēlreiz izsprucis no nāves lamatām, izbridis vēl no vienas dūksts un ar dzīvības briesmām piesavi­nājies jaunu gudrību, kas man nākamībā ne vienu vien gadiņu vēl noderēja: alkohols jādzer ar mēru.

Ak debestiņ! Tas notika pirms divdesmit gadiem, un es vēl arvien esmu dzīvs, pie tam visai žirgts un kļuvis gudrs; šajos divdesmit gados esmu daudz pieredzējis, daudz padarījis, daudz pārdzīvojis, un drebuļi mani no­krata, kad pieminu, ka esmu bijis par mata tiesu no nā­ves, ka daudz netrūka — un es nebūtu varējis piedzīvot šo jauko gadsimta ceturksni, kādu esmu pārlaidis. Jā, jā, lai kā Džons Miežagrauds centās, viņam tomēr neizdevās pieveikt mani tajā trakajā Henkoka Ugunsdzēsēju brigā­des vakarā.

1892. gada ziemas sākumā es izlēmu doties jūrā. Piere­dzei, kādu biju guvis Henkoka Ugunsdzēsēju brigādē, ar šo lēmumu nav nekāda tieša sakara. Es tāpat turpināju dzert un staigāt pa krogiem — patiesību sakot, dzīvoju pa krogiem. Uzskatīju, ka viskijs ir gan bīstams, bet nav nekas ļauns. Viskijs ir bīstams tāpat, kā dabā un pasaulē daudz kas ir bīstams. Cilvēki no viskija var nomirt; bet tāpat arī zvejnieku laiva kādreiz var apgāzties un cilvēki noslīkt, dzelzceļa klaidoņi pakrīt zem vilciena un tiek sa­rauti gabalos. Lai tiktu galā ar vējiem un viļņiem, ar vil­cieniem un ar dzertuvēm, cilvēkam tikai vajag sapraša­nas, kā rīkoties. Var jau piedzerties tāpat vien, kā dzer visi, bet dzert vajag ar prātu. Es, piemēram, viskiju vairs netempju veselām kvartām.

īstais iemesls, kas mani paskubināja doties uz jūras, bija mana pirmoreiz modusies atskārta, ka Džons Mieža­grauds savus padotos dzen pa nāves ceļu. Sī atskārta gan nebija skaidri izprasta un formulēta, un tajā var atšķirt divas fāzes, kas savstarpēji sajaukušās pa dažādiem laik­posmiem. Vērodams cilvēkus, ar kuriem mēdzu biedroties, pats sev par pārsteigumu, pamanīju, ka mūsu dzīves veids slēpj daudz vairāk briesmu nekā caurmēra parasto cilvēku dzīve.

Graudams cilvēku morālo spēku, Džons Miežagrauds rosina viņus uz noziegumu. Visās malās es dabūju re­dzēt, ka dzērumā tiek pastrādāti tādi briesmu darbi, par kādiem cilvēks skaidrā prātā pat ne iedomājies nebūtu. Tas vēl nav pats Jaunākais. Par padarīto taču jāizcieš sods. Noziegums nevar palikt bez atmaksas. Krogabrāļi, ar kuriem kopā es mēdzu plencēt, būdami skaidrā, bija lāga puiši un pavisam nekaitīgi, bet piedzēruši spēja pa­strādāt visādus trakumus un varmācības. Tad viņus pie­vāca policija — ufi viņi pazuda no mūsu apvāršņa. Daž­reiz es vēl apciemoju tos, kas sēdēja aiz restēm, un pa­teicu ardievas, pirms tie tika sūtīti pāri līcim, lai ieģēr­btos cietumnieku strīpainajos svārkos. Un allaž dzirdēju to pašu izskaidrojumu: «Nebijis es pillā, nebūtu to darī­jis.» Jā, dažubrīd Džons Miežagrauds saurdīja cilvēkus uz tik šaušalīgiem nodarījumiem, ka pat mana nocietinātā sirds sastingst, tos iedomājot.

Sī nāves ceļa otrā fāže bija parasto žūpubrāļu dzīvīte — tie bieži mēdza atšaut ķepas bez jebkāda redzama iemesla. Kad tāds plencis apslimojās — pat ar visniecīgāko kaiti, ko ikviens parastais cilvēks jo viegli pārciestu, — viņš tūdaļ arī nolika karoti. Reizumis tādus plenderus atrada neaprūpētus nomirušus pašu guļvietās; šad tad viņu līķus izvilka no ūdens; un dažreiz gadījās arī pavisam sīkas nejaušības — kā, piemēram, ar Bilu Keliju, kurš dzērumā strādāja pie kuģa izkraušanas un kuram norāva pirkstu, bet citos apstākļos tikpat labi varēja gadīties, ka viņam norauj galvu.

Sāku apsvērt savus dzīves apstākļus un sapratu, ka slie­cos uz pavisam nelāgu taku. Tā visai drīz var novest pie bēdīga gala — mana jaunība un dzīvesprieks ar to ne­spēja samierināties. Bija tikai viena vienīga izeja, kā iz­rauties no šī azartiskā dzīves veida, un tā bija — doties projām no šejienes. Sanfrancisko līcī ziemoja roņu med­nieku flote, un krogos man gadījās sastapt gan škiperus un bocmaņus, gan medniekus, laivu stūrmaņus un airē­tājus. Satikos ar roņu mednieku Pītu Holtu, un mēs vie­nojāmies, ka kļūšu viņa airētājs un parakstīšu līgumu uz jebkura šonera, uz kura parakstīs viņš. Tad man turpat uz vietas vajadzēja ar Pītu Holtu izdzert pa pusducim alus, lai apzīmogotu mūsu norunu.

Nupat arī manī sāka no jauna mosties agrākais trauk­smainais nemiers, ko Džons Miežagrauds bija iemidzinā­jis. Izrādījās, ka visa šī Oklendas ostmalas krogu dzīve taču ir šausmīgi apnicīga, es pats nevarēju saprast, ko saistošu esmu spējis tajā saskatīt. Reiz ieņēmis galvā ideju par nāves ceļu, kurp virza Džons Miežagrauds, sāku baidīties, ka tikai ar mani kas neatgadās vēl pirms aiz­braukšanas dienas, kas bija norunāta kaut kad uz jan­vāri. Sāku izturēties apdomīgāk, nepiedzēros vairs tik daudz un biežāk atgriezos mājās. Kad žūpošana sita pā­rāk augstu vilni, es gāju prom. Kad Nelsonam uznāca trakās dzeršanas lēkmes, es manījos turēties tālāk no viņa.

1893. gada 12. janvārī man apritēja septiņpadsmit gadu, un 20. janvārī es pie rēderejas komisionāra parakstīju līgumu uz «Sofijas Sezerlendas» — trijmastu roņmed- nieku šonera, kurš taisījās braukt uz Japānas piekrasti. Protama lieta, uz to vajadzēja iedzert. Džo Vigijs izmai­nīja manu avansa čeku, un Pīts Holts izmaksāja, tad iz­maksāju es, izmaksāja Džo Vigijs un arī citi roņu med­nieki. Tāds nu reiz ir vīru paradums, un vai gan es, knapi septiņpadsmit gadus sasniedzis jauneklis, varēju norādīt dzīves ceļu šiem pieaugušajiem vīriem — lielis­kiem un sparīgiem cilvēkiem?