Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Kā nekā izvilkām Viktoru uz klāja un, kad nu bijām nodabūjuši viņu lejā kubrikā, ārā no drēbēm un iekšā kojā, paši jutāmies galīgi salauzti. Tomēr mums ar Akselu gribējās vēl daudz ko apskatīt krastā — un prom mēs bi­jām, atstādami Viktoru krācam. Jocīgi gan, kā kuģa ļau­dis — paši dūšīgi šņabdeguni — sprieda par Viktoru. Viņi neatzinīgi kratīja galvu un murkšķēja: «Nevajag dzert, ja nevar turēt.» Bet Viktors taču bija izveicīgs mat­rozis un pats lādzīgākais biedrs visā pūpē! īsts lieliska jūrnieka paraugs, biedri prata novērtēt viņa labās īpašī­bas, cienīja un mīlēja viņu. Tomēr Džons Miežagrauds pārvērta viņu par trakojošu vājprāti. Tieši tāpēc arī pā­rējie dzērāji viņu uzlūkoja nicīgi. Matroži labi zina, ka dzērums — un jūrnieki allaž tempj bez sāta un gausa — dara tos trakus, tomēr tikai tādus mēreni trakus. Pārmē­rīgs trakums ir nievājama parādība, jo traucē pārējiem omulību un bieži vien beidzas ar traģēdiju. No viņu vie­dokļa mērens trakums ir dabiska parādība. Bet vai no visa cilvēku dzimuma viedokja neciešams nebūtu jebkurš trakums, liels vai mazs? Un kas gan visvairāk perina tra­kumu ikvienā pakāpē, ja ne Džons Miežagrauds?

Jāgriežas atpakaļ pie stāsta. Nobraukuši malā, mēs ar Akselu omulīgi ierīkojāmies kādā japāņu izpriecu namiņā, pārskatījām savus zilumus un, miermīlīgi cilādami glā­zes, pārrunājām pēcpusdienas notikumus. Mums iepatikās šajā mierīgajā kaktiņā, un mēs paprasījām vēl otru por­ciju. Iegriezās kāds kuģabiedrs, un vēl daži kuģabiedri, un tā mēs rāmā garā iebaudījām vēl un vēl. Beidzot, kad tikko bijām pasūtījuši mūziku japāņu orķestrim un atska­nēja instrumentu — samisenu un taiko — pirmie akordi, cauri papīra sienām no ielas sadzirdējām zvērisku bauro- šanu. Tūdaļ pazinām šo balsi. Vēl arvien rēkdams, mežo­nīgi vicinādams muskuļainās rokas, asinīm pieplūdušām acīm Viktors, nemeklēdams durvis, tieši caur trauslo sienu iebruka telpā. Viņš vēl arvien plosījās amoka lēkmē un alka pēc asinīm — vienalga, kāda cilvēka, ka tikai asinis. Orķestranti pajuka kur kurais un mēs tāpat. Metāmies ārā pa durvīm, lēcām cauri papīra sienām — ka tikai tiekam laukā.

Kad nu lokāls tādā veidā bija pa pausei sapostīts un mēs ar saimnieku vienojušies par atlīdzinājumu, pametām Viktoru turpat nesamaņā, ar komas stāvokļa simptomiem, un abi ar Akselu staigājām tālāk, raudzīdamies pēc mie­rīgākas dzertuves. Galvenā iela murdēja un ņudzēja kā ārprātā. Simtiem jūrnieku, līksmi plosīdamies, klaiņāja pa visām malām. T kā policijas priekšnieks nelielā polis- meņu skaita dēļ netika nekādā galā, kolonijas guberna­tors bija izsūtījis kuģu kapteiņiem rīkojumu, lai, saulei rietot, savāc visu apkalpi atpakaļ kuģos.

Ko! Paciest šitādu apiešanos! Tiklīdz šī vēsts izplatījās pa šoneriem, tie acumirklī iztukšojās. Visi matroži traucās krastā. Pat tie, kas ne domājuši nebija braukt malā, ta­gad steigšus lēca laivās. Gubernatora kļūmīgais rīko­jums bija sacēlis īstu matrožu dumpi. Kopš saulrieta jau bija pagājušas pāris stundas, un vīri gaidīt gaidīja, lai tik kāds lūkojot ķerties klāt un vest šos atpakaļ kuģos, to šie gribot redzēt. Viņi plātīgi pastaigājās, izaicinādami varasvīrus, lai tak sūtot šos uz borta. Visblīvākais pūlis bija sapulcējies pretī gubernatora mājai, vīri auroja jūr­nieku dziesmas, laida apkārt kantainās pudeles, lēkāja trakulīgo Virdžīnijas riņķadeju un dažādus Vecās pasau­les dančus. Policisti, saaicinājuši kopā visas iespējamās rezerves, gaidīdami gubernatora pavēli, stāvēja šur un tur atsevišķās vientuļās grupiņās, taču gubernators bija pietiekami apdomīgs un tādu pavēli nedeva. Man šī sa- turnālija šķita vienkārši lieliska. Likās, ka atgriezušās senās spāņu iekarotāju dienas. Tā bija brīvestība, tā bija dēka. Un arī es tajā piedalījos, biju daļa no tās — brašs jūrasbraucējs citu brašu jūrasbraucēju pulkā te, starp šīm Japānas papīra mājelēm.

Gubernators tā arī neizdeva pavēli izklīdināt cilvēkus no ielām, un mēs ar Akselu klaiņājām no dzertuves uz dzertuvi. Pēc laiciņa uzsākām kādu delverību, un es, pats jau krietni apskurbis, pazaudēju viņu no acīm. Slendereju tālāk, iepazinos ar dažādiem cilvēkiem, dzēru vēl un vēl, kļuvu raibāks un raibāks. Atminos vēl — kaut kur sēdēju lokā kopā ar japāņu zvejniekiem, mūsu pašu flotiles laivu stūrmaņiem — kanakiem un kādu jaunu dāni — matrozi, kas tikko ieradies no Argentīnas, kur bijis kovbojs, un aizrautīgi jūsmoja par dažādu tautību paražām un rituā­liem. Tālab mēs, lokā sēdēdami, pēc visiem japāņu cere­moniāla noteikumiem manierīgi sūcām sake — balganu, pliekanu, remdenu degvīnu — no plānām porcelāna ta­sītēm.

Tālāk vēl atceros dezertējušos jungas — divus puišus astoņpadsmit un divdesmit gadu vecumā, no angļu sīk- buržuāzijas ģimenēm; tie bija lauzuši līgumus un aizmu- kuši no mācību kuģiem katrs savā pasaules ostā, un nu abi nokļuvuši roņu mednieku šoneru matrožu pūpēs. Tie bija veselīgi puiši ar sārtiem vaigiem un skaidrām acīm, pavisam iesācēji, jauniņi, tāpat kā es, un mācījās spert pirmos soļus šajā vīru pasaulē. Bet viņi jutās kā vīri. Kas viņiem tāds pliekans sake, padod šurp lielās kantainās pu­deles, nelikumīgā kārtā par jaunu pildītas ar šķidro uguni, kas liesmodama plūst pa dzīslām un iesveļ uguns­grēkus galvās! Atminos, viņi dziedāja sērīgu dziesmiņu ar refrēnu:

So mazo zelta gredzenu Es sniedzu tev ar prieku, To valkā mātes piemiņai, Kad tālās jūrās brauksi!

Dziedādami puiši ritināja asaras — šie nepateicīgie bē- guļi, kas bija lauzuši savu māmuļu priecīgās sirdis, un es dziedāju līdz ar viņiem, tāpat birdinādams asaras, jūs­mīgi veldzēdamies dziesmiņas sentimentālajā traģismā, pūlēdamies savā apmiglotajā prātā apkopot visu dzīves romantiku. Un vēl viena aina man sevišķi skaidri un spil­gti iespiedusies atmiņā — pēc miglainajām atcerēm par to, kas noticis pirms tam, un galīgo neapziņas melnumu, kāds iestājās pēc tam. Mēs — dezertējušie jungas un es —, saķērušies rokās, šūpodamies stāvam zem zvaig­žņotās debess. Visi dziedam jūrnieku dziesmas trakulīgo meldiju, bet viens puisis sēž zemē un raud, un mēs pārējie taktējam ritmu, vicinādami kantainās pudeles. No abiem ielas galiem līdz mums atplūst citu tālīnu koru atbalsis — tur tāpat dzied jūrnieku raupjās balsis; dzīve šķiet va­rena un skaista, pilna romantiskas jūsmas un trakulīga prieka.

Bet pēc tam, pēc apziņas aptumsuma posma, es atveru acis agrā rītausmā un ieraugu biklu japānieti, kas nolie­kusies pie manis. Tā ir ostas loča sieva, un es guļu šķēr­sām viņas mājas durvīm. Esmu nosalis un drebuļoju, mani māc paģiru nelabums. Jūtu, ka esmu ļoti plāni ģērbies. Ak, šie nelieši — šie izbēgušie jungas! Iemanījušies gan, kā mukt prom! Un aizmukdami paķēruši līdzi visu manu man­tību. Pulksteņa vairs nav. Nedaudzie atlikušie dolāri izči­bējuši. Svārki ir prom. Tāpat arī ādas josta. Ak jā, un pat kurpes!

Iepriekš attēlotie notikumi ir tikai viens piemērs no dau­dziem tajās desmit dienās, ko pavadīju Bonīnu salās. Vik­tors, atžirdzis no delīrija, atkal piebiedrojās mums ar Ak­selu, un pēc tam mēs dzērām mazliet mērenāk. Bet nekad tā arī netikām kāpuši augšup pa lavas klinšu taciņu, kas vijās starp puķēm. Viss, ko mēs dabūjām redzēt, bija mazā pilsētiņa un kantainās pudeles.

Kas ir apdedzinājies pie uguns, tam vajadzētu prast brīdināt citus. Butu es rīkojies tā, kā vajadzētu, es