Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Uz «Sofijas Sezerlendas» borta nebija nekādu dzeramo, un piecdesmit vienu dienu mēs pavadījām brīnišķīgā bu- rājumā, braukdami pa ziemeļaustrumu pasātu dienvidma- las joslu uz Bonīnu salām. Šī atstatu no Japānas galve­najām salām izvietotā salu grupa bija izraudzīta par tik­šanās vietu Kanādas un Amerikas roņu mednieku flotilēm. Šeit tās piepildīja ūdens tvertnes un salaboja kuģus pirms došanās simt dienu ilgajā ceļojumā uz roņu apmetnēm gar Japānas ziemeļu krastiem līdz Beringa jūrai.

Šī piecdesmit viena diena, ko pavadīju jaukā jūras brau­cienā un bez lāsītes reibinošu dzērienu, lieliski uzlaboja manu miesas un gara stāvokli. Alkohols pilnīgi tika izvadīts no organisma, un kopš brīža, kad uzsākām ceļo­jumu, man ne mirkli neradās kāre pēc iedzeršanas. Šau­bos, vai es jel reizīti par to iedomājos. Protams, sarunas priekšgala pūpē bieži skāra iemešanu, un matroži savus satraucošos un jocīgos dzērāju piedzīvojumus pieminēja daudz sajūsmīgāk nekā citus notikumus viņu dēkainajā jūrnieku dzīvē.

Pūpē visvecākais bija Lūiss — izplūdis piecdesmitgad- nieks, nodzēries škiperis. Džons Miežagrauds bija viņu nogāzis, un nu viņa karjera beidzās turpat, kur kādreiz sākusies, — matrožu kubrikā. Viņa liktenis mani dziji sa­viļņoja. Džons Miežagrauds izrīkojas ar cilvēkiem da­žādi — ne tikai nobeidz tos. Lūisu tas nebija nobeidzis. Tas bija pastrādājis ko daudz ļaunāku. Tas bija laupījis viņam varu, stāvokli un ērtības dzīvē, sitis krustā viņa lepnumu un nolādējis viņu uz vienkārša matroža smago jūgu, ko viņam vajadzēs nest līdz pēdējam elpas vilcie­nam, — un miesās veselīgajam Lūisam mūža gals solījās būt vēl tālu.

Ceļojums šķērsām pār Kluso okeānu beidzās, mēs ierau­dzījām Bonīnu salu džungļiem klātās vulkānisko kalnu smailes paceļamies virs jūras līmeņa, šoneris, starp rifiem līkumodams, iestūrēja ostā un ar žvadzoņu izmeta enkuru sauszemes ieslēgtajā līcītī, kur jau stāvēja kādi divdesmit jūras čigāni — tādi paši roņmednieku kuģi kā mūsējais. No tropu piekrastes plūda svešādu augu smaržas. Ieze­mieši dīvainās vienkoča laivās ar līdzsvarbalstu un japāņi vēl dīvainākos sampunos īrās pa līci un sakāpa uz klāja. Ši bija pirmā svešā zeme, ko skatīju: biju nokļuvis otrā pasaules malā, un nu es redzēšu piepildāmies dzīvē visu, par ko tiku lasījis grāmatās. Nevarēju vien nociesties āt­rāk tikt krastā.

Mēs ar zviedru Viktoru un norvēģi Akselu bijām noru­nājuši turēties kopā. (To mēs arī tik cītīgi darījām, ka līdz pat ceļojuma beigām mūs saukāja par «trejpuisī- šiern».) Viktors no kuģa bija noskatījis stidziņu, kas no­zuda dziļā aizā, iznira no tās pie kailas lavas kraujas un tad, te paslēpdamās, te atkal parādīdamās, vijās augšup starp palmām un ziedošām nogāzēm. Mums jāizstaigā šī stidziņa, viņš ierosināja, un mēs piekritām, jūsmodami, ka skatīsim krāšņas ainavas, neparastus iezemiešu ciema­tus un galā vēl piedzīvosim, kas zina, kādas dēkas. Ak­sels savukārt bija iekārojis pamakšķerēt. Visi trīs vieno­

jāmies izmēģināt arī to. Nolīgsim kādu sampunu, pāris japāņu zvejnieku, kas zina labākās zivju vietas, un jauki pavadīsim laiku. Es no savas puses biju gatavs darīt visu ko.

Tā nosprauduši turpmākos plānus, mēs pāri dzīvu ko­raļļu sēkļiem aizairējām krastā un izvilkām laivu baltās koraļļu smiltīs. Zem kokospalmu lapotnēm šķērsojuši pie­krastes joslu, iegājām mazajā pilsētiņā, bet tur ieraudzī­jām vairākus simtus trokšņainu jūrnieku no visām pasau­les malām — tie dzēra kā negudri, dziedāja kā negudri, dancoja kā negudri, un tas viss notika galvenajā ieliņā, par šausmām nedaudzajiem japāņu policistiem, kuri ne­zināja, ko iesākt.

Viktors ar Akselu nolēma, ka pirms došanās garajā ceļā jāuzņem uz krūti. Vai tad es varēju atteikties iedzert kopā ar šiem abiem dūšīgajiem kuģa biedriem? Kopēja iemešana, turot glāzi rokā, apzīmogo vīru draudzību. Tā nu reiz dzīvē ir pieņemts. Par mūsu kuģa īpašnieku un kapteini — nedzērāju visi smējās un ņirdza tikai tā­lab, ka viņš atturībnieks. Man itin nemaz negribējās dzert, bet es gribēju būt lāga puisis un labs biedrs. Arī Lūisa piemērs nespēja mani atturēt liet rīklē šejienes kodīgo, i šķebīgo dziru. Džons Miežagrauds bija gan iegāzis Lūisu peļķē, bet es taču esmu jauns. Asinis man straujas un karstas, veselība kā no dzelzs, un… nu jā, jaunība jau allaž nicīgi pavīpsnā par vecumdienu nevarību.

Mēs dzērām nez kādu dīvainu, nejēdzīgu dziru. Neviens neteica, kur vai kā tā tecināta, — droši vien kāds ieze­miešu brūvējums. Tā dedzināja kā uguns, bija bālgana kā ūdens un strauji sakāpa galvā. Dzēriens bija saliets iz­tukšotās četršķautņu pudelēs, kur kādreiz bijis iepildīts Holandes džins, — uz etiķetes vēl rēgojās maldinošs uz­raksts: «Enkura degvīns.» Mūs tas tik tiešām noenkuroja. No pilsētiņas mēs tā arī netikām ārā. Neaizbraucām šam­pūnā pamakšķerēt. Un, kaut gan uzturējāmies krastā des­mit dienas, mēs netikām spēruši ne soli pa krāšņo sti- dziņu, kas aizvijās gar lavas kraujām un starp ziedu klātām nogāzēm.

Sastapām vecus paziņas no citiem šoneriem — puišus, ar kuriem kopā pirms aizbraukšanas bijām sēdējuši San­francisko krogos. Ikviena sastapšanās nozīmēja jaunu Iedzeršanu; bija tik daudz ko pārrunāt, vajadzēja iedzert atkal un atkal; bija dziesmas, ko vajadzēja izdziedāt, un blēņas un palaidnības, ko vajadzēja pastrādāt, līdz dzē­ruma dullums sakāpa galvā tā, ka viss man te šķita cil­deni un brīnumaini, — būt kopā ar šiem visos vējos rūdī­tajiem jūras vagotājiem, būt vienam no viņiem, piedalī­ties viņu dzīrēs koraļļradžu krastā. Atmiņā atausa senas dziesmas par bruņiniekiem pie apaļā galda milzīgās dzīru zālēs, par tiem, kas peld pār sāļajiem ūdeņiem un kas gul to dzīlēs, par vikingiem, kuri dzīro, tikko nokāpuši no kuģa un jau gatavi jaunam cīniņam, — un es sajutu, ka šie senie laiki vēl nav aizgājuši nebūtībā, ka mēs piede­ram pie tās pašas senīgās cilts.

Pēcpusdienā Viktoram uznāca delīrijs, viņš rāvās kau­tiņā ar ikvienu un gribēja sadauzīt itin visu. Man vēlāk ir gadījies redzēt ārprātīgos slimnīcu trako palātās — tie uzvedās gluži tāpat kā toreiz Viktors, tikai viņš rādījās vēl negantāks. Mēs ar Akselu centāmies būt starpnieki un samierinātāji, par neaicinātu iejaukšanos mūs gan lamāja, gan iekaustīja, līdz pēdīgi, kad bijām izmēģinājušies bez­gala daudz visādu piesardzīgu, viltīgu paņēmienu, mums izdevās mūsu pudeles brāli aizvilināt līdz krastam, ieda­būt laivā un aizairēt uz šoneri.

Taču, tiklīdz Viktora kāja pieskārās klājam, viņš tūdaļ sāka demolēt un terorizēt visu kuģi. Spēka viņam bija tik, cik vairākiem vīriem kopā, un to visu viņš lika lietā savā amoka skrējienā. Atceros it sevišķi kādu matrozi, ko viņš bija ietriecis ķēžu būdā, tomēr nespēja samalstīt miltos, jo nekādi nejaudāja dabūt to rokā. Matrozis slapstījās un ložņāja pa ķēžu likumiem šur un tur, bet Viktors apdau­zīja abas dūres pret enkurķēdes milzīgajiem važu riņ­ķiem. Kad pēdīgi mums izdevās Viktoru izvilkt no būdas, viņa trakums pārsviedās citā virzienā — viņš iedomājās esam varens peldētājs, jau nākamajā brīdī bija pārlēcis pār bortu un demonstrēja mums savas spējas, spirināda­mies pa ūdeni kā pussprādzis delfīns un aizrīdamies ar sāļajām šļācēm.