Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Šādā balsu vervēšanas periodā, kad politikāņi taisīja reidus pa krogiem, es guvu rūgtu mācību un zaudēju pē­dējās ilūzijas par tiem — es, kas sajūsmā biju urbies cauri grāmatām «Gulšņu tēsējs [6] » un «no laivinieka par prezi­dentu». Ja, tad es uzzināju, cik cildeni ir politikāņi paši un kādi ir viņu darbi.

Tā nu tanī vakarā mēs ar Nelsonu, kaut gan tukšām kabatām un sausām rīklēm, tomēr nezaudēdami ikviena dzērāja cerību kaut kādā necerētā veidā tikt pie šņabja lāses, sēdējām Ceļinieku krogā, gaidīdami, vai tad ne- iegriezīsies kāds, it īpaši jau šie politikāņi. Un tad iedrā­zās Džo Zoss — nu tas pats nepierīdāmais žūpa ar ļau­najām acīm, lauzto degunu un puķaino vesti.

— Nāk nu, puikas, — cienāšana par velti — cik tik lien! Būtu skāde, ja jūs to palaistu garām.

— Kur tad? — mēs kārojām zināt.

— Nāk tik! Pastāstīšu pa ceļam. Ka tik nenokavējam!

Un, kamēr mēs visi traucāmies augšup uz pilsētas pusi,

Džo Zoss skaidroja:

— To padarīšanu rīko ITenkoka Ugunsdzēsēju brigāde. Jums nekas cits nebūs jādara — tikai jāuzvelk sarkanais, krekls, jāuzliek galvā ķivere un rokā jānes lāpa. Uz parādi Heivordsā mūs vedīs ar speciālu vilcienu.

(Man liekas, ka to vietu sauca par Heivordsu. Manis pēc tā varētu būt bijusi arī Sanleandro vai Nailsa. Un, sit mani vai nost, es nespēju atcerēties, vai šī Henkoka Ugunsdzēsēju brigāde piederēja pie republikāņu vai pie demokrātu partijas. Bet, lai nu kā, politikāņiem, kas to vadīja, bija aptrūcies lāpnešu, un tā ikviens, kas gribētu piedalīties svinīgajā gājienā, varēja dabūt par brīvu pie­dzerties.) ,

— Pilsētiņā visi krogi būs vaļā, — Džo Zoss turpi­nāja. — Dzeramais? Plūdīs kā ūdens! Priekšniecība esot jau iepriekš samaksājusi par visiem krogu krājumiem. Mums nekāda tēriņa nebūs. Ej tik pie letes un pasūti, ko vēlies! Nu gan ies augsti!

Lielā zālē, kas atradās kaut kur Astotajā ielā netālu no Brodvejas, mūs ieģērba ugunsdzēsēju kreklos un ķive­rēs, iedeva rokās lāpas, un tad mēs kurnēdami — jo pirms došanās ceļā mums neizsniedza ne lāsītes — visi barā sarāpāmies vilcienā. Nu jā, varasvīriem ar mūsu sugu bijušas darīšanas jau agrāk. Heivordsā arī nedeva nekā dzerama. Vispirms svinīgais gājiens, jo cienasts jāno­pelna, — tāds bija dots rīkojums šim vakaram.

Mēs nogājām parādē. Tad vēra vaļā krogus. Visur bija nolīgti vēl īpaši bufetnieki, un pie katras nolaistītās un

neslaucītās letes dzērāji drūzmējās pa sešām septiņām kārtām. Nebija laika ne slaucīt leti, ne mazgāt glāzes — vajadzēja tikai liet un liet. Oklendas piekrastes blando- ņām šādās reizēs slāpes ir nedzesināmas.

Drūzmēties un grūstīties gar leti — tāds paņēmiens mums šķita pārāk gauss. Dzērieni taču piederēja mums. Politikāņi par tiem bija samaksājuši. Mītiņā bijām pie­dalījušies un tos godīgi nopelnījuši, — vai ne? Tālab mēs devāmies triecienā no flanga — apskrējām ap letes galu, pagrūdām sānis protestējošos bufetniekus un grābām paši pēc pudelēm.

Ārpusē nositām pudelēm kaklus pret cementa trotuāra malu un dzērām. Džo Zoss un Nelsons bija iemanījušies piesardzībā — neatšķaidītu viskiju taču nevar dzert lielos daudzumos. Bet es nesargājos. Es vēl arvien turējos pie aplamās pārliecības, ka jāizdzer viss, ko vien var dabūt, it īpaši ja par to nav jāmaksā. Cienājām ar savu guvumu citus, pie tam neaizmirsdami arī paši sevi, bet es strēbu vairāk par visiem. Kaut arī ciest nevarēju šo dziru, dzēru to tieši tāpat, kā tiku dzēris alu piecu gadu vecumā un vīnu — ar septiņiem gadiem. Apspiedu guldzošo nelabumu un riju tik nost — gluži kā lielas zāļu porcijas. Un, tiklīdz pudeļu pietrūka, mēs devāmies uz citiem krogiem, kur brīvšņabis tāpat pludot pludoja, un ņēmām, cik tīk.

Nav ne jausmas, cik daudz toreiz izdzēru — divas kvartas vai varbūt visas piecas. Atceros tikai, ka savu orģiju uzsāku, rīdams viskiju puspintas lieliem guldzie- niem, protams, nemaz neuzdzerot virsū ūdeni, lai noska­lotu nelāgo garšu vai atšķaidītu iztempto viskiju.

Varasvīri, protams, bija gudri diezgan — nevar taču pamest pilsētiņu pilnu ar Oklendas ostmalas žūpām. Kad pienāca vilciena atiešanas laiks, visus krogus apstaigāja īpašas patruļas. Es jau biju galīgi pilnā. Mūs ar Nelsonu izstīvēja no kāda krodziņa, un mēs nokļuvām nekārtīga gājiena pašās pēdējās rindās. Es varonīgi pūlējos streipu­ļot uz priekšu, bet locekļi man neklausīja, kājas šļende- rēja savmalu kura, galva miglojās, sirds dauzījās un plaušas izmisīgi tvarstīja pēc gaisa.

Spēki man zuda tik strauji, ka apmiglotajās smadzenēs uzplaiksnīja doma: nupat es apvelšos un nekādi nespēšu aizdenderēt līdz vilcienam, ja palikšu procesijas pa­kaļgalā. Nogriezies no bara, sāku skriet pa stidziņu, kas blakus ceļam locījās starp kuplzaru kokiem. Nelsons smie­damies man sekoja. Atsevišķas ainas iespiedušās atmiņā — gluži kā no murgaina sapņa. Vislabāk atceros tieši šos kokus, savu izmisīgo skrējienu zem tiem un to, ka ikreiz, man paklūpot, pārējo dzērāju bars rēca aiz smiekliem. Tie domāja, ka esmu tikai dūšīgi piesūcies. Ne sapņos tiem nenāca prātā, ka Džons Miežagrauds mani nogrābis aiz rīkles nāves žņaudzienā. Bet es to nojēdzu. Atceros arī, kāds rūgts izmisums mani pārņēma, atskārstot, ka patlaban es cīnos ar nāvi, bet neviens no pārējiem to nesaprot. Bija tā, it kā es slīktu ūdenī liela skatītāju pūļa priekšā, kuri domā, ka es taisu jokus viņu uzjautri­nāšanai.

Streipulēdams starp kokiem, es nogāzos un zaudēju samaņu. Kas ar mani notika pēc tam, zinu tikai no citu stāstījuma; pa vidām bija tikai viena vienīga īsa atmiņas uzžilba. Nelsons, kas bija varen spēcīgs tēvainis, esot mani pacēlis un iestiepis vilcienā. Iegrūsts sēdeklī, es sācis tik šausmīgi elsot un plosīties, ka pat viņa pastul- bais prāts atjēdzis: ar mani ir slikti. Patiesi — tagad es saprotu, ka tobrīd varēju izlaist garu jebkuru mirkli. Šad tad nodomāju, ka toreiz esmu atradies tik tuvu nāvei kā nekad. Nelsons man vēlāk sīki aprakstīja, kāds bijis inans stāvoklis.

Es viss iekšķīgi kvēloju, it kā dzīvs degdams elles ugunīs, un, mocīdamies agonijā, pūlējos ievilkt elpu. Man šausmīgi trūka gaisa. Veltīgi izpūlējos pacelt logu, jo visi logi vagonā bija, cieši pieskrūvēti. Nelsonam bija gadījies redzēt dzērumā trakojošos, un tālab viņš no­sprieda, ka es gribu izlēkt pa logu. Viņš centās mani sa­valdīt, bet es lauzos pretī. Pēdīgi izrāvu kādam no rokas lāpu un izdauzīju stiklu.

Oklendas ostmalā pastāvēja, tā sakot, pronelsoniskā un antinelsoniskā frakcija, un vagons bija piebāzts ar abu šo frakciju piekritējiem, piedzērušiem līdz bezjēdzībai. Ma­nis izsistais logs bija tāds kā signāls antinelsonistiem. Viens no tiem atvēzējās un gāza man pa ģīmi, līdz ar to atklādams vispārēju kautiņu, par kuru gan man zināms tikai tas, ko citi vēlāk pastāstīja, un vēl tas, ka nākamajā dienā man žoklis bija vārīgs no belziena, kas esot nogā­zis mani gar zemi. Vīrs, kas bija man iesitis, tūdaļ pats ticis notriekts šķērsām pār mani, bet viņam virsū savu­kārt uzgāzies Nelsons, un puiši vēlāk runāja, ka esot gā­jis vaļā tāds brīvā stila cīkstiņš, pēc kura izdemolētajā vagonā vairs neatlicis neviena neizdauzīta loga.

Iespējams, ka ar mani šinī gadījumā bija noticis labā­kais, kas varēja gadīties, — proti, es taču notriekts gu­lēju stīvs un nekustīgs. Mežonīgā ārdīšanās iepriekš tikai sagādāja lieku piepūli jau tā bīstami pārpūlētajai sirdij un vēl pavairoja skābekļa badu slāpstošajās plaušās.