Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Bonīnu salās būtu dabūjis redzēt daudz ko vairāk un guvis daudz prieka. Bet, kā redzams, nav nozīmes tam, ko cil­vēkam vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Nozīme ir tam, ko cilvēks dara. Tāda ir mūžīgā, neapstrīdamā dzīves īste­nība. Es rīkojos tā, kā mēdz rīkoties. Darīju to pašu, ko darīja visi citi Bonīnu salās. Darīju to pašu, ko tajā laika sprīdī darīja miljoniem cilvēku visās pasaules malās. Da­rīju tālab, ka turp mani bija novedis dzīves ceļš, tālab, ka biju tikai apkārtējās vides audzināts cilvēkbērns — ne vārgulis, ne arī dievs. Tieši tāpēc, ka biju cilvēkbērns, es minu pasaulē to pašu taku, ko ieminuši citi — vīri, kurus es apbrīnoju, ja vēlaties zināt; dzīvesprieka pilni, jautri, spēcīgi vīri ar brīvu gribu un, galvenais, dāsni vīri, jo pat savu dzīvi viņi izšķērdīgi izputināja izpriecās.

Un šis ceļš arvien brīvi staigājams visiem. Tas ir kā vaļēja aka pagalmā, kur rotaļājas bērni. Nav jēgas censties mazajiem delveriem iestāstīt, lai draiskojas citur, kaut arī no dzīves pieredzes zinām, ka bērniem nav ieteicams spē­lēties blakus vaļējai akai. Mazie tik un tā līdīs tieši pie akas. Arī vecākiem tas ir zināms. Un mums visiem ir zi­nāms, ka dažs labs no bērniem — pie tam arvien paši ņiprākie un pārgalvīgākie — iekritīs akā. Vienīgais, ko var darīt, — un arī to mēs zinām, — ir aizsegt šo aku. Gluži tas pats ir ar Džonu Miežagraudu. Nekādi aizlie­gumi, nekādas pamācības visā pasaulē neatturēs nevienu viru un it īpaši ne jaunekli, kas patlaban top par vīru, no biedrošanās ar Džonu Miežagraudu, ja Džons Mieža­grauds ir sastopams ikvienā vietā un ja tieši draudzība ar Džonu Miežagraudu tiek uzskatīta par pierādījumu vī­rišķībai, drosmei un augstsirdībai.

Vienīgā prātīgā izeja divdesmitā gadsimta tautām būtu — aizklāt aku; padarīt divdesmito gadsimtu visā tie­šamībā par divdesmito gadsimtu, atstājot pagājībā deviņ­padsmitā un visu iepriekšējo gadsimtu nodarījumus — ra­ganu dedzināšanu, māņticību, elkdievību un kā vienu no galvenajiem ļaunumiem — tādu barbarismu kā Džonu Miežagraudu.

No Bonīnu salām traucāmies uz ziemeļiem, lai uzmek­lētu roņu apmetnes, un tad medīdami virzījāmies pakaļ roņu pulkiem atkal uz ziemeļiem; kādus trīs mēnešus aukstā, drēgnā laikā, arvien slapjas miglas apņemti, brau­cām pa šo miglu, sauli neredzēdami pat nedēļu no vietas. Darbs bija primitīvs un smags, dzerts netika ne piles, un neradās pat ne doma par iedzeršanu. Pēc tam uzņēmām kursu uz dienvidiem — uz Jokohamu, vezdami kravas telpā lielu lēveni roņādu un cerēdami uz varenu izpeļņu.

Ļoti kāroju tikt krastā un apskatīt Japānu, taču pirmā diena visa pagāja kuģa darbos, un tikai vakarā mūs, mat­rožus, palaida malā. Un šeit — tāda nu reiz ir pastāvošā kārtība, tāda ir dzīve, un tā vīri kārto savus darīju­mus — Džons Miežagrauds pastiepa ķepu un sagrāba mani aiz rokas. Mums, apkalpei, paredzēto naudu kap­teinis bija izsniedzis roņu medniekiem, un mednieki noru­nātā vietā — kādā japāņu restorānā — gaidīja, kad nāk­sim šo naudu saņemt. Mēs uz turieni aizbraucām rikšās. Restorānu bija okupējusi mūsu kuģa apkalpe. Dzērieni pludoja. Visiem bija nauda, un visi traucās izmaksāt cits citam. Trīs mēnešus pavadījuši smagā darbā un pilnīgā atturībā, mēs bijām garīgi un miesīgi atkopušies, kūsājo­šas veselības un možuma pilni, kuģa disciplīnu un šau­rību apnikuši un, protama lieta, kārojām iemest glāzīti vai divas. Bet pēc tam mēs gribējām apskatīt pilsētu.

Atkārtojās vecvecais stāsts. Glāzīšu bija jāizdzer daudz, un, kad karstā burvestība sāka strāvot pa dzīslām, at­miekšķējot balsis un prātus, mēs jutām, ka nu nav īstais brīdis izdarīt aizvainojošu izlasi — iedzert ar šo kuģa- biedru, bet atteikties iedzert ar to. Visi bijām no viena kuģa, kopā gājuši caut briesmām un vētrām, kopīgi vil­kuši šotes un tauvas, nomainījuši cits citu pie stūresrata, sānu pie sāna turējušies gar klīverbomi, kad tas, kuģim šūpojoties, nira zem ūdens, bet, kad kuģis atkal atslējās un tas iznira virs ūdens, visi vērojuši, kura no mums trūkst. Tā mēs visi sadzērām ar visiem, ikviens izmaksāja citiem, balsis kļuva skaļākas, atcerējāmies miljoniem ga­dījumu, kad bijām izpalīdzējuši cits citam, pilnīgi aiz­mirsdami kautiņus un ķīviņus, un katram šķita, ka pā­rējie ir lādzīgākie puiši pasaulē.

Restorānā bijām ieradušies paagrā vakara stundā, un tai pirmajā vakarā šis lokāls tad arī bija vienīgais, ko dabūju redzēt no Japānas, — dzertuve, tāda pati kā dzim­tenē vai jebkur citur pasaulē.

Jokohamas ostā mūsu kuģis nogulēja kādas divas ne­dēļas, un pa šo laiku mēs no Japānas iepazinām vienīgi dzertuves, kurās pulcējas jūrnieki. Reizi pa reizei gadījās, ka monotono iesviķošanu kāds variēja ar īpaši trakulīgu orģiju. Vienā šādā gadījumā es pastrādāju tādu kā va­roņdarbu, tumšā pusnakts stundā aizpeldēdams līdz ku­ģim, kur tad mierīgi likos uz auss, kamēr ūdenspolicijas vīri ķemmēja ostu, meklēdami manu līķi, jo bija atraduši manas drēbes un aizstiepuši uz izmeklēšanu personas identifikācijai.

Varbūt tālab vien cilvēki arī dzer, es ieprātojos, lai spētu pastrādāt šitādus jokus. Mūsu sīkajā dzīves ikdienā šis mans veikums kjuva par ievērības cienīgu atgadījumu. Vairākas dienas manu vārdu daudzināja japāņu laivotāji jūrā un matroži pa krogiem. Tas bija izcils notikums. To cildināja un ar lepnumu laida no mutes mutē. Pat šobrīd, pēc divdesmit gadiem, to pieminot, izjūtu slepenu lepnuma tīksmi. Tas man bija spožs atgadījums dzīves pelēcībā — jādomā, gluži tāpat kā Viktoram tējnīcas izdemolēšana Bonīnu salās vai izbēgušajiem jungām manas mantības aptīrīšana.

Tomēr būtībā Džona Miežagrauda valdzinājums man bija un palika nesaprotams. Organiski biju īsts pretalko- holiķis, un pats alkohols man nepavisam nešķita pievilcīgs; ķīmiskās reakcijas, kād'as notika manā ķermenī alkohola ietekmē, mani neapmierināja, jo neizjutu nekādas vaja­dzības pēc šādas ķīmiskas pašapmierināšanās. Dzēru tā­pēc, ka dzēra vīri, ar kuriem turējos kopā, un tāpēc, ka mans raksturs nepieļāva būt mazāk vīrišķīgam nekā pā­rējie, kas cienīja šādu izklaidēšanos. Vēl arvien biju sal­dumu kārumnieks un šad tad, ja tuvumā nemanīja ne­viena no vīriem, atļāvos nopirkt konfektes, lai svētlaimē panašķotos ar tām.

Jautras jūrnieku dziesmas pavadībā pacēlām enkuru un izbraucām no Jokohamas ostas, lai dotos uz Sanfran­cisko. Braucām pa ziemeļu pasātu joslu un, spēcīgam rietumvējam no aizmugures pūšot mūsu burās, veiksmīgi šķērsojām Kluso okeānu trīsdesmit septiņās dienās. Lielā izmaksas diena vēl stāvēja priekšā, un šajās trīsdesmit septiņās dienās, dzīvodami piespiedu atturībā, kas veicināja mūsu gara možumu, mēs jūsmīgi prātojām, kā izlietosim saņemto naudu.

Pirmām kārtām tika izteikts apzvērējums, kāds kopš senseniem laikiem bijis dzirdams matrožu kubrikos, kad kuģi atgriežas mājās: «Ostas jūrnieku patversmju haizi- vīin mūsu naudiņu nedabūt!» Turpinājumā nožēlas uz­plūdā tika nopaļāta pārmērīgā tērēšanās Jokohamā. Un pēc tam katrs cītīgi iztēlojās savu loloto sapņu piepildī­šanos. Viktors, piemēram, bija nolēmis, tiklīdz piestās malā Sanfrancisko, nekavējoties doties cauri kā ostmalas rajonam, tā Bārbarijas krastmalai un ielikt avīzē sludi­nājumu. Ar šo sludinājumu viņš sameklēšot istabiņu ar pansiju kādā vienkāršā strādnieku ģimenē.