Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Mana jūsma par Oklendas ostmalu bija galīgi izsīkusi. Vairs nepatika ne tās izskats, ne paradumi. Plencēšana un klenderēšana mani vairs nesaistīja, tālab atkal sāku iegriezties Oklendas brīvbibliotēkā, un tagad es grāmatas lasīju ar daudz lielāku izpratni. Māmuļa lika man saprast, ka nu jau es būšot gana iztrakojies, pienācis laiks iekār­toties pastāvīgā darbā. Ģimenei vajadzēja naudas. Tālab sameklēju darbu džutas fabrikā — desmit stundu dienā par desmit centiem stundā. Kaut gan biju pieņēmies kā spēkā, tā prasmē, nenopelnīju vairāk kā toreiz, pirms vairākiem gadiem, kad strādāju konservu fabrikā. Bet šeit toties tika solīts, ka pēc kādiem mēnešiem algu pa­augstināšot līdz dolāram ar ceturtdaļu dienā.

Šinī laikposmā man sākās nevainīgas dzīves periods, ciktāl tas attiecas uz Džonu Miežagraudu. Mēnesi pēc mēneša netiku ne glāzīti pie lūpām pielicis. Tomēr biju nepilnus astoņpadsmit gadus vecs, veselīgs, darbā rūdīts, bet ar vēl neiesīkstējušiem muskuļiem, un man, tāpat kā jauniem dzīvniekiem, vajadzēja pārmaiņas, izklaidēšanās, vēl kaut kā cita bez grāmatām un mehāniskā darba.

Nejauši iemaldījos Kristīgo jauniešu asociācijā. Dzīves veidu tur centās ieaudzināt veselīgu, deva daudz fizisku vingrojumu, taču kopumā viss bija pārāk bērnišķīgi. Man tas nāca par vēlu. Kaut gan gadu skaits niecīgs, tomēr nebiju vairs ne zēns, ne jaunietis. Biju līdzvērtīgs pieau­gušajiem, uzzinājis daudz ko par dzīves tumšajām un šausmīgajām pusēm. Jauniešiem, ar kuriem sastapos Aso­ciācijā, šķita, ka es nāku no dzīves pretējās malas. Runāju viņiem svešā valodā, biju apguvis daudz rūgtākas un briesmīgākas patiesības nekā viņi. (Kad par to padomāju tagad, saprotu, ka nekad man nav bijis īstas bērnības.) Šā vai tā, bet Asociācijas jaunie ļaudis manās acīs bija pārāk bērnišķīgi, pārāk naivi. To es viņiem nebūtu ņēmis ļaunā, ja vien vini būtu spējuši man palīdzēt rosināt gara bagātību. Taču es no grāmatām biju mantojis vairāk nekā šie puišeļi. Viņu niecīgā fiziskā un intelektuālā pie­redze kopumā deva negatīvu summu — tik lielu, ka tā pārsvēra veselīgo dzīves veidu un sportisko sagatavotību.

īsi sakot, man nebija intereses spēlēties ar sīkiem bēr­neļiem. Viņu tīrais, krāšņais jauneklīgais dzīves uzskats man bija liegts, jo kopš agras bērnības biju pakļāvies Džona Miežagrauda dresūrai. Pārāk jauns biju jau uzzi­nājis pārāk daudz. Reiz nāks labāki laiki, kad alkohols būs izraidīts no sabiedriskajiem institūtiem un cilvēki pēc tā arī nejutīs vajadzību. Tad Kristīgo jauniešu asociā­cijai un citām līdzīgām, bet nesalīdzināmi labākām, gud­rāk plānotām un interesantāk iekārtotām organizācijām piekritīs uzdevums gādāt par piemērotām pulcēšanās vie­tām cilvēkiem, kas tagad spiesti klīst pa krogiem, lai at­rastu paši sevi un sastaptos ar citiem. Tomēr šobrīd — pašlaik un šodien mēs dzīvojam citādi, tālab arī varam spriest tikai par to, kā dzīvo šodien un šobrīd.

Desmit stundu dienā strādāju džutas fabrikā. Tas bija vienmuļš mašīnas darbs. Bet man gribējās dzīvot. Gribē­jās izpaust sevi citādos veidos, nevis pie mašīnas par desmit centiem stundā. Tomēr krogi nu man bija līdz kaklam. Kārojās kaut kā jauna. Kļuvu taču pieaudzis. Manī brieda līdz šim nenojaustas, mokoši skaudras spē­jas un tieksmes. Par laimi, tieši šinī sava mūža posmā es sastapu Lūisu Šatuku un mēs sadraudzējāmies.

Lūisa Satūka raksturā nebija ne drusciņas ļaunuma, īstenībā viņš bija nesamaitāts jauns trakulis, bet pats sevi uzskatīja par pieredzējušu trotuāru slīpētāju un donžuānu. Bet es nemaz nebiju donžuāns. Lūiss bija glīts no vaiga, lunkana auguma un aizrautīgi mīlēja meitenes. Viņa dzīve pagāja vienos satraucošos randiņos, par citu viņš nemaz neinteresējās. Es turpretī par meitenēm nezināju neko. Manu prātu bija aizņēmušas vienīgi domas par to, kā būt vīram. Sī bija pilnīgi jauna dzīves fāze, kas līdz šim man gājusi secen. Un, kad redzēju, kā Lūiss, uzsaucis man īsu «atā», noceļ cepuri pret kādu pazīstamu meiteni un tad aiz­iet pa trotuāru tai cieši līdzās, mani pārņēma satraukums un skaudība. Es arī gribēju piedalīties šādā spēlītē.

— Vai die, nekas liels tak nav jādara, — Lūiss atsau­cās. — Tev tikai jāsadabū sava meitene.

Tomēr to vieglāk pateikt nekā izdarīt. Tūlīt jums pa­skaidrošu, kaut arī mazliet būs jānovirzās sānis. Lūisam nebija pazīšanās nevienas meitenes ģimenē. Meiteņu mā­jās viņš nekad netika aicināts. Protams, es — kā jau sve­šinieks šinī jaunajā pasaulē — atrados tieši tādā pašā stāvoklī. Bet, no otras puses, mums ar Lūisu nebija iespējas apmeklēt deju kursus vai deju zāles, kur būtu izdevība rast iepazīšanos. Mums šim nolūkam trūka nau­das. Viņš bija kalējzellis un pelnīja tikai nedaudz vairāk par mani. Mēs abi dzīvojām savās ģimenēs un maksājām par uzturu. Kad bijām nokārtojuši šo nodevu, sapirkušies cigaretes, iegādājušies neatliekami nepieciešamās drēbes un apavus, katram no mums personiskam tēriņam atlika summa, kas svārstījās no septiņdesmit centiem līdz vie­nam dolāram nedēļā. Mēs mēdzām samest šo atlikumu kopā un tad sadalīt līdzīgās daļās, un reizēm arī vienam no mums tika aizdota visa summa, ja ievajadzējās līdzekļu izšķērdīgākai dēkai ar meiteni; piemēram, brauciens tram­vajā ārpus pilsētas uz Bleira parku un atpakaļ izmak­sāja divdesmit centu — blaukš, ne vairāk, ne mazāk; sal­dējums diviem — trīsdesmit centu; vai arī meksikāņu tamale (bļodiņa piparotas kukurūzas ar gaļu) speciālā restorāniņā — tas iznāca vislētāk, jo divas porcijas mak­sāja tikai divdesmit centu.

Mani šāds naudas trūkums nemaz neuztrauca. Naudas nicināšana, kādu biju piesavinājies no austerpirātiem, man piemīt vēl šobrīd. Personiskās labpatikas dēļ man nauda bijusi nebijusi; savā filozofijā vēl papildināju šo domu tiktāl, ka jutos vienādi pilntiesīgs kā reizēs, kad kabatā nebija pat desmitcentu monētas, tā arī reizēs, kad mē­tājos ar desmitiem dolāru, aicinādams visus draugus un arī pieklīdeņus pie letes sadzert ar mani.

Bet kā tikt pie meitenes? Lūiss nevarēja vest mani cie­moties nevienā ģimenē, kur es būtu varējis iepazīties ar meitenēm. Es arī nevienu tādu ģimeni nezināju. Lūisambija gan dažas pazīstamas meitenes, bet tās viņš gribēja pa­turēt sev; galu galā pašu zēnu un meiteņu tīri cilvēcīgā ētika neļāva viņam kādu no meitenēm nodot man. Viņš gan centās tās pierunāt, lai pagādā arī man kādu drau­dzeni; taču meiteņu māšeles, ar ko mani iepazīstināja, man šķita neinteresantas un neizteiksmīgas salīdzinājumā ar izmeklēto izlasi, ar kādu draudzējās Lūiss.

— Cits nekas neatliek — tev jādara tāpat, kā es da­rīju, — viņš pēdīgi ierosināja. — Es vienkārši iepazinos ar tām. Tu ar dari tāpat.

Tad viņš pamācīja, kā jārīkojas. Nevajag aizmirst, ka mēs ar Lūisu dzīvojām diezgan trūcīgi. Mums bija krietni ko nopūlēties, lai atlīdzinātu par mītni un pansiju un vēl iegādātos Šo to pieklājīga izskata uzturēšanai. Mēs parasti satikāmies kādā ielas stūrī vai mazā sānielas saldumu bo- ditē, kas mums bija iemīļota vietiņa, — vienīgā iestāde, kur mēdzām iegriezties. Te mēs pirkām cigaretes un šad tad par kādu grasi arī konfektes. (Jā, jā, mēs ar Lūisu, nemaz nenotvīkdami, abi mīlējām sūkāt saldumus, kādus vien tikai sadabūjām. Neviens no mums nedzēra. Neviens no mums nespēra kāju krogā.)