Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Džutas fabrikas īpašnieks nepildīja savu solījumu pa­augstināt man dienas algu līdz dolāram ar ceturtdaļu, un es, brīvi dzimis amerikāņu zēns, kura tiešie senči cīnī­jušies līdzi visos iepriekšējos karos kopš pat senajiem pirmsrevolūcijas kolonistu kariem ar indiāņiem, izmantoju savas suverēnās brīvā līguma tiesības un uzteicu darbu.

Vēl arvien gribēju iekārtoties tepat pilsētā un sāku ap­skatīties pēc citas nodarbošanās. Viens gan bija skaidrs. Melnstrādnieka darbs neatmaksājas. Jāmācās kāds amats, un es nolēmu kļūt par elektriķi. Pieprasījums pēc elektri­ķiem nemitīgi auga. Bet kā tikt par elektriķi? Naudas man nebija, lai mācītos kādā tehniskā skolā vai univer­sitātē; bez tam no skolām es vispār neturēju lielas lietas. Biju praktisks cilvēks praktiskā pasaulē. Turklāt vēl ar­vien ticēju vecajām leģendām, kas manos zēna gados bija ikviena Amerikas puikas pārmantots ticējums.

Laivinieka zēns var kļūt par prezidentu. Ikkurš puika, uzsākdams darbu kādā firmā, ja vien viņš ir centīgs, enerģisks un saprātīgs, var iemācīties amatu un tad pa­kāpienu pēc pakāpiena celties augstāk, līdz kļūst par jau­nāko līdzīpašnieku. Pēc tam jau vecākā līdzīpašnieka gods ir vairs tikai laika jautājums. Ļoti bieži — tā stāsta leģendās — šis zēns, būdams neatlaidīgs un veiksmīgs, apprec darba devēja meitu. Tolaik biju tiktāl sadūšinājis ticību saviem panākumiem pie meitenēm, ka loloju pār­liecību: es noteikti apprecēšu principāla meitu. Tur šau­bām nav vietas. Šajās leģendās to iespēj visi sīkie pui­šeļi, tiklīdz sasnieguši piemērotu vecumu.

Tā es uz mūžiem pateicu ardievas dēkaiņa takām un devos uz kādu mūsu Oklendas ielu dzelzceļa spēkstaciju. Satiku pašu direktoru viņa privātajā kantorī, kas bija tik grezni iekārtots, ka man aizrāvās elpa. Tomēr es ru­nāju tiešu un skaidru valodu. Pastāstīju, ka vēlos kļūt par elektriķi, ka darba nebaidos, esmu radis smagi strā­dāt un ka viņam tikai jāpaskatās uz mani, lai redzētu, cik es spēcīgs un visādi citādi šim amatam piemērots. Vēl skaidroju, ka vēlētos sākt no pašiem pamatiem un pakāpe­niski iestrādāties, ka esmu nolēmis veltit savu mūžu šai vienai profesijai un šai vienai darbavietai.

Direktors klausīdamies staroja kā saulīte. Viņš atbil­dēja, ka manī esot īstais kodols, kas sola panākumus dzīvē, un ka viņa princips esot atbalstīt Amerikas jaunie­šus, kas pašu spēkiem vēloties tikt uz augšu. Jā, darba devēji arvien meklējot šādus jaunekļus kā mani, tikai diemžēl pārāk reti tos atrodot. Mans nodoms esot cildens un godājams, 'un viņš palūkošot, kas būtu darāms, lai dotu man iespēju tikt pie izdevības sevi parādīt. (Klausī­jos, sirdij strauji pukstot, un prātoju, sak, nez vai man būs jāprec tieši šā vīra meita.)

— Pirms varēsiet doties uz līnijas un mācīties par jūsu profesijas sarežģītākām un smalkākām detaļām, — viņš teica, — jums, protams, būs jāpastrādā vagonu depo, kur meistari montē un remontē motorus.

(Nu jau biju pārliecināts, ka tā būs tieši viņa meita, kas man jāprec, un sāku gudrot, cik firmas akciju varētu būt viņa īpašumā.)

— Bet, — viņš turpināja, — kā jau pats labi saprotat, jūs nevarat cerēt, ka sāksiet šo darbu kā depo darbnīcas elektriķa māceklis. Tas nāks ar laiku, kad būsiet iestrā­dājies. Jums tik tiešām būs jāsāk no pašiem pamatiem. Depo darbnīcā jūsu pirmais darbs būs grīdas slaucīšana, logu mazgāšana, iekārtas tīrīšana. Kad būsiet sevi ša! darbā pietiekami apliecinājis, tad varēsiet kļūt par remont­darbnīcas elektriķa mācekli.

Es gan nespēju ieskatīt, kā slaucīšana un telpu tīrī­šana varētu būt sagatavošanās elektriķa amatam, taču zināju, ka grāmatās visi zēni sāk ar viszemākajiem dar­biem un, tos labi veikuši, pēdīgi kļūst par visa koncerna īpašniekiem.

— Kad man jānāk darbā? — apvaicājos, kārodams jo drīzāk startēt šai žilbinošajai karjerai.

— Bet, — direktors turpināja, — kā mēs abi jau vie­nojāmies, jums jāsāk no pašiem pamatiem. Ne jau tūdaļ jūs drīkstat ieiet vagonu depo, lai vai kādā amatā. Pirms tam jums jāpastrādā mašīntelpā par eļļotāju.

Sirds mazliet noplaka, redzot, ka ceļš starp viņa meitu un mani kļūst arvien garāks, bet tūdaļ tā atkal atplauka. Būšu taču jo labāks elektriķis, ja man būs zināšanas arī par tvaikmašīnām. Ja kļūšu - par eļļotāju lielajā mašīn- zālē, tad nu gan nepalaidīšu garām nevienu sīkumu, kas skars zināšanas par tvaikmašīnām. Debestiņ! Mana kar­jera iemirdzējās vēl žilbinošāk.

— Kad jānāk darbā?'— es pateicības pilns izsaucos.

— Bet, — direktors runāja tālāk, — arī mašīnzālē tū­daļ tā vis nevar skriet iekšā. Vajadzīga sagatavošanās. To, protams, dos katlu telpa. Jūs jau pats aptverat lie­tas apstākļus. Tur jums atklāsies, ka pat ogļu padošanai vajadzīga uz zināšanām bazēta prasme, tā ka par šo darbu nav ko šņaukāties. Vai jums ir zināms, ka mēs no­sveram katru mārciņu ogļu, pirms tās sadedzinām? Tā mēs uzzinām iepirkto ogļu siltuma koeficientu; mums par katru produkcijas posteni līdz pēdējam sīkumam zināms ikviens pašizmaksas penijs, mēs esam izpētījuši, kurš kurinātājs ir izšķērdīgs, kurš aiz muļķības vai paviršības nespēj izspiest pietiekami siltuma no oglēm, ko viņš izku­rina. — Direktors atkal starojoši pasmaidīja. — Redzat nu, cik ļoti svarīgs bilances postenis ir pat vienkārša ogle, un, jo vairāk jūs iemācīsieties par šo sīko posteni — par oglēm, jo labāks darbinieks pēc tam kļūsiet; tas būs izdevīgi kā mums, tā jums pašam. Nu, vai esat gatavs ķerties pie darba?

— Jebkuru brīdi, — drosmīgi attraucu, — Jo drīzāk, jo labāk.

— Jauki, — viņš atbildēja. — Nāciet rīt no rīta pulk­sten septiņos!

Mani aizveda un ierādīja izpildāmos pienākumus. Iepa­zīstināja arī ar jaunās darbavietas noteikumiem — desmit stundu darbadiena, jāstrādā visu augu mēnesi, ieskaitot arī svētdienas un svētku dienas, izejamā diena reizi mē­nesī; mēnešalga — trīsdesmit dolāru. Nekas iepriecinošs. Dolāru dienā par desmit stundu darbu es pelnīju jau pirms gadiem konservu fabrikā. Mierināju sevi ar domu — sak, esmu palicis neapmācīts melnstrādnieks, tad izpeļ­ņas iespēja arī nevar palielināties, man pašam pieņemoties gados un spēkā. Tagad būs citādi. Nu es sāku strādāt, lai mācītos iemaņu, iegūtu amatu, varētu taisīt veiksmīgu karjeru — un apprecētu direktora meitu.

Tā es sāku pēc visiem likumiem — no pašiem iesāku­miem. Tā tas pienākas. Padevu ogles kurinātājiem, kas meta tās kurtuvēs, kur to enerģija pārvērtās tvaikā, un tvaiks savukārt mašīnzālē tika transformēts par strāvu, un tur tad sākās darbs elektriķim. Šī ogļu piesviešana tik tiešām ir pats iesākums — ja tikai direktoram neienāks prātā nosūtīt mani uz raktuvēm, kur ogles tiek iegūtas, lai es varētu piesavināties vēl pilnīgāku izpratni par to, kā rodas elektrība, kas darbina ielu dzelzceļu.

Darbs! Biju gan strādājis vīru darbu kopā ar vīriem, taču tagad sapratu, ka īstu darbu vēl neesmu redzējis. Ko nu par desmitstundu darbadienu! Ogļu vajadzēja pie­gādāt tik daudz, lai pietiktu kā dienas, tā nakts maiņai, un, kaut arī nostrādāju visu pusdienlaika stundu, nekad ne­spēju paveikt savu normu pirms astoņiem vakarā. Strādāju divpadsmit un trīspadsmit stundas dienā, bet te virsstun­das netika apmaksātas, kā tas bija fabrikā.

Varu arī tūdaļ atklāt, kur te slēpās tas āķis. Man taču lika veikt divu cilvēku darbu. Pirms manis viens pieau­dzis spēcīgs strādnieks bija strādājis dienas maiņā un otrs tikpat spēcīgs — nakts maiņā. Tie katrs bija saņē­muši četrdesmit dolārus mēnesī. Direktors, negodīgā ceļā cenzdamies ekonomēt, bija pierunājis mani veikt divu vīru darbu par trīsdesmit dolāriem mēnesī. Es biju cerējis, ka viņš grib izmācīt mani par elektriķi. Bet īstenībā viņš uz manas ādas ietaupīja kompānijai piecdesmit dolāru operatīvo izdevumu mēnesī.