Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Atceros, kā man klājās rakstnieka karjeras sākumos, kad nelielās honorāru summiņas no žurnāliem pienāca ar traģisku neregularitāti, bet tai pašā laikā man bija jā­lauza galva, kā uzturēt arvien pieaugošo ģimeni — sievu, bērnus, māti, māsasdēlu, kā arī nēģeru auklīti mammiņu Dženniju līdz ar viņas vecīgo vīru, kuriem bija pienāku­šas grūtas dienas. Man bija divas vietas, kur varēju aiz­ņemties naudu: frizētava un krogs. Frizieris pieprasīja piecus procentus mēnesī, atvelkot tos jau iepriekš. Tas nozīmē: ja es aizņēmos simt dolārus, viņš man izsniedza tikai deviņdesmit piecus. Atlikušos piecus viņš paturēja kā procentu avansu par pirmo mēnesi. Nākamajā mēnesī es viņam atkal maksāju piecus dolārus, un tā turpinājās ik mēnesi, līdz izplēsu prāvāku honorāru no izdevējiem un varēju nokārtot parādu,

Otra vieta, kurp varēju doties grūtā brīdī, bija krogs. Šo krodzinieku pēc skata pazinu kādus pāris gadus. Ne­kad netiku dzēris viņa krogā un arī aizņemšanās reizē nepasūtīju nevienu glāzīti. Taču viņš nekad man neatteica, lai kādu summu es prasīju. Nelaimīgā kārtā viņš pārcē­lās uz citu pilsētu, kamēr es vēl nebiju ticis pie turības. Līdz šai dienai man žēl, ka viņš aizceļojis. Tāds nu reiz ir likums, ko esmu iegaumējis. Saskaņā ar to man būtu vajadzējis — un to es darītu vēl šobrīd, ja vien zinājis, kur šis krodzinieks atrodas, — šad un tad iegriezties viņa krogā un izdot dažus dolārus pie viņa letes, ar pateicību pieminot agrākos laikus.

Uzrakstītais nav domāts kā slavas dziesma krodzinie­kiem. Drīzāk tas ir Džona Miežagrauda visvarenības ap- dziesmojums, lai ilustrētu vēl vienu no tiem miljoniem paņēmienu, ar kādiem Džons Miežagrauds velk cilvēku savos apkampienos, līdz pēdīgi cilvēks spiests atzīt, ka bez Džona Miežagrauda vairs nejaudā spert ne soli.

Tomēr atgriezīsimies pie mana stāstījuma. Pametis dē­kaiņa taku, es dzīvoju, pāri galvai ieracies studijās, ik mirkli aizņemts un nodarbināts, un nelikos ne zinis par Džona Miežagrauda eksistenci. Nedzēra arī neviens no cilvēkiem, starp kuriem mēdzu uzturēties. Ja kāds būtu dzēris un man piedāvājis, es, protams, neatteiktos. Bet tā tas nenotika, un, kad man gadījās brīvs brīdis, es to izman­toju šaha spēlei, pastaigām ar jaukām meitenēm, šoreiz jau studentēm, vai izbraucieniem ar velosipēdu, ja vien man laimējās un-tas tobrīd neatradās augļotāja pārval­dīšanā.

Visu laiku cenšos lasītājam norādīt uz vienu: manī ne­bija ne mazākās sliecības uz alkoholu, par spīti ilgajai un grūtajai vergošanai Džona Miežagrauda jūgā. Biju at­griezies no dzīves viņas malas un sajūsmināts baudīju studējošo jauniešu dzīves veida arkādisko vienkāršību. Biju atradis ceļu uz gara dzīves karaļvalsti un apskurbi- nājos tīri intelektuāli. (Ak vai! Vēlāk dabūju izjust, ka arī intelektuālam reibumam seko briesmīgas paģiras.)

Vidusskolas mācību programma bija paredzēta trim ga­diem. Man sāka zust pacietība. Bez tam ilgstoša skološanās man būtu finansiāli neiespējama. Ar saviem ienākumiem

es nespēju izvilkt līdz galam, un man ārkārtīgi gri­bējās iestāties valsts universitātē. Pavadījis vienu gadu vidusskolā, nolēmu saraut īsi un aši. Aizņēmos naudu un nokārtoju iestāšanās maksu augstskolas sagatavošanas kursu jeb «dīdītavas» vecākajā nodaļā. Man apsolīja, ka šādā veidā es būšot sasniedzis gatavību iestāties univer­sitātē jau pēc četriem mēnešiem, tā ietaupīdams divus gadus.

Bet tad bija gan iekalšanal Vajadzēja taču divu gadu mācību vielu dabūt iekšā galvā trešdaļgadā. Mācījos, līdz kvadrātvienādojumi un ķīmiskās formulas, burtiski, vairs nelīda galvā. Bet tad kursu vadītājs kādu dienu paaici­nāja mani sānis. Viņš ļoti atvainojoties, tomēr esot spiests dot man atpakaļ iemaksu un lūgt mani pamest kursus. Tas neesot sekmju dēļ, nē. Visos priekšmetos man veico­ties labi, un, ja viņš varētu aizvadīt mani līdz kursu bei­gām, viņš esot pārliecināts, ka ari universitātē es turpi­nātu tikpat sekmīgi. Nelaime tā, ka ļaunas mēles tenkojot par manu nodomu. Kas vēl nebūsi Četros mēnešos sa­steigt divu gadu darbu! Tas taču būtu skandāls, un uni­versitātes sāktu bargāk atsijāt tos, kas iestājas no ofi­ciālajiem sagatavošanās kursiem. Viņš šādu skandālu ne­drīkstot pieļaut, tāpēc lūdzot mani būt tik laipnam un šķirties no šejienes.

Cits nekas neatlika. Atdevu atpakaļ aizlienēto naudu tin, zobus griezdams, ķēros pie iekalšanas patstāvīgi. Līdz iestājeksāmeniem universitātē bija atlikuši trīs mēneši. Bez laboratorijām, bez repetitoriem, sēdēdams savā gu­ļamistabā, es tomēr turpināju uzsākto, cenzdamies iespiest galvā divu gadu vielu trīs mēnešos, vēl atkārtojot arī iepriekšējā gadā apgūto.

Mācījos pa deviņpadsmit stundām dienā. Trīs mēnešus izturēju šādu sacīkšu tempu, pārtraukdams to tikai atse­višķos izņēmuma gadījumos. Miesa man nogura, prāts nogura, bet es neatlaidos. Aiz pārpūles acu priekšā sāka midžināties, tomēr kalpot tās neatteicās. Varbūt uz pašu beigu galu es sametos druscīt padurns. Zinu tikai — to­laik biju iedomājies, ka esmu atklājis riņķa kvadratūras formulu, tomēr man pietika prāta atlikt tās pilnīgu atri­sināšanu uz laiku, kad eksāmeni būs nokārtoti. Tad nu gan es viņiem parādīšu!

Pienāca eksāmenu laiks, un šīs nedaudzās dienas es tikpat kā netiku aizvēris acis miegā, ik brītiņu veltīdams

vienīgi iekalšanai un atkārtošanai. Un, kad biju iesnie* dzis pēdējo rakstveida eksāmena lapu, biju galīgi čupā — absolūta smadzeņu pārpūle. Grāmatām es vairs ne acis neuzmetu. Atsacījos pat no domāšanas — ne redzēt ne­gribēju cilvēku, kas spējīgs domāt.

Šādam garastāvoklim var būt tikai viena recepte, un es pats to sev izrakstīju, — dēku taka. Nemaz nenogaidījis eksaminācijas rezultātus, aizņēmos no paziņas jahtu, iestūkāju segu rulli un šo to no sausās pārtikas kajītē un uzvilku buru. Agrā rīta bēguma pēdējie viļņi iznesa laivu no Oklendas estuāra, līcī to uztvēra pirmie paisuma uz­plūdi, un, spēcīgas brīzes nesta, mana laiva aši aizšāvās pa viļņiem. Sanpavlo licī vāliem vēlās migla, arī Kārki- nēza šaurums pie Selbija rūdas kausētavas tinās miglas blāķos; es pagriezu stūri pret okeānu un atstāju aizmu­gurē krastmalas vecās kuģu ceļa zīmes, kuras pirmoreiz biju mācījies pazīt, braukdams kopā ar Nelsonu uz «Zie­meļbrieža», kam nekad netika ievilktas buras.

Priekšā parādījās Benišija. Pabraucu garām Ternera dokiem, apmetu loku Solano piestātnei un pietuvojos krastam pie niedru audzēm, kur ciešā pudurā gulēja zvej­nieku barkasi un kur arī es kādreiz agrākajos laikos tiku mitinājies, pie tam žūpodams uz nebēdu.

Tieši šeit kaut kas ar mani notika, un vēl ilgus nākamos gadus man ne jausmas nebija, cik tas ir nopietni. Ne do­mājis nebiju apstāties Benišijā. Paisums labvēlīgs, ceļa­vējš svilpdams pūta burās — visbrīnišķīgākie apstākļi bu­rāšanai. Tālumā jau rēgojās Vērša galvas un Armijas posteņa zemesragi, norādīdami ieeju Sjūzenas līcī, kurš, jādomā, arī bija apmiglojies. Un tomēr, tiklīdz uzmetu acis zvejnieku barkasiem, kas gulēja starp piekrastes niedru kumšķiem, es tai pašā mirklī, ne brīdi nešaubī­jies, piespiedu stūreskoku, savilku šotes un pagriezu lai­vas galu pret krastu. No manu samocīto smadzeņu dzī­lēm tūdaļ iznira apziņa, pēc kā īsti es kāroju. Es kāroju dzert. Es gribēju piedzerties.

Sī tieksme bija neatvairāmi pavēloša. Nekādu neskaid­rību te nevarēja būt. Neko citu visā plašajā pasaulē ma­nas izpluinītās un pārpūlētās smadzenes nevēlējās, tikai atgūties no pārguruma tādā veidā, kādu tās jau pazina. Te nu, lūk, ir lietas būtība. Pirmo reizi mūžā es apzināti un brīvprātīgi kāroju piedzerties. Tā atkal bija jauna, pa­visam nepazīstama Džona Miežagrauda varas atklāsme.