Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Bet, kad pienāca sestdienas vakars un nedēļas darbs bija galā līdz nākamās pirmdienas rītam, man bija tikai viena kāre — ja neskaita vēlēšanos izgulēties —, un tā bija kāre piedzerties. Šī nu bija otrā reize manā mūžā, kad saklausīju Džona Miežagrauda nepārprotamo aicinā­jumu. Pirmo reizi tas notika smadzeņu pārguruma dēļ. Taču tagad manas smadzenes netika gurdinātas. Gluži otrādi — tās netika darbinātas nemaz, tās bija trulas un tukšas. Tur jau tā nelaime. Manas smadzenes bija kļu­vušas tik alksmīgas un prasīgas, grāmatu atklātās pa­saules brīnumi tās bija darījuši tik uzņēmīgi možas, ka tagad tās mocījās aiz kūtruma un bezdarbības.

Bet es, ilgāku laiku draudzējies ar Džonu Miežagraudu, labi zināju, ko viņš var solīt — šalcošu reibumu, sapņus par varenību, aizmirstību, vārdu sakot, itin visu ko citu, kam nav sakara ar burbuļojošiem veļas katliem, rotējo­šām vangalēm, dūcošiem veļas susinātājiem, ar cietinā­tiem dāmu krekliņiem un bezgalīgām audekla bikšu pro­cesijām, kas, tvaikos kūpēdamas, cita pēc citas aizslīd zem mana žiglā gludekļa. Tā tas nu ir. Džons Miežagrauds raida savu aicinājumu vārgajiem un nevarīgajiem, gur­dajiem un izmocītajiem. Viņš sola visvieglāko atraisīša­nos no grūtībām. Bet viņš nemitīgi melo. Viņš piesola ķermenim spēku, kura īstenībā nernaz nav, garam viņš piedāvā neīstu mundrumu, liek visam pasaulē izskatīties citādam nekā īstenībā, — pie tam nesalīdzināmi jaukā­kam.

Tomēr nedrīkst aizmirst Džona Miežagrauda daudzvei­dību, Ne tikai vārgajiem un pārgurušajiem — viņš raida savu aicinājumu arī tiem, kuri nezina, kur likties aiz spēka pārpilnības, kuru vitalitāte kūsā pār malām, kuriem aiz bezdarbības viss apnicis. Džons Miežagrauds prot sa­grābt savās ķetnās ikviena cilvēka roku, lai kāds būtu viņa garastāvoklis. Savu vilinājumu tīklu Džons Mieža­grauds prot uzmest jebkuram. Viņš rāda jaunus gais­mekļus veco vietā, piedāvā ilūziju vizuļus pret realitā­tes pelēcību un galu galā apkrāpj visus, kas devušies vi­ņam līdzi.

Es tomēr nepiedzēros aiz tā vienkāršā iemesla, ka līdz tuvākajam krogam bija pusotras jūdzes. Bez tam arī aicinājums piedzerties manās ausīs neskanēja pārāk skaļi. Bijis tas skaļāks, gan jau es būtu nostaigājis desmitreiz lielāku attālumu, lai tikai tiktu krogā. No otras puses, atradies šis krogs turpat aiz stūra, es noteikti būtu pie­dzēries. Bet šādos apstākļos es savā vienīgajā atpūtas dienā omulīgi atlaidos paēnā un sāku niekodamies šķir­stīt svētdienas laikrakstus. Tomēr pat avīžu tukšajai mul­dēšanai es biju par gurdenu. Humora pielikums tikai ievilka vieglu vīpsnu man sejā, un tad es jau gulēju aiz­midzis.

Kaut ari nepadevos Džona Miežagrauda kārdinājumam, kamēr strādāju veļas mazgātavā, tomēr šo to viņš bija sasniedzis. Viņa saucienu es biju saklausījis, izjutis tvīk- smīgo kāri, ilgojies pēc remdinājuma. Tā bija mana sa­gatavošana vēlāko gadu spēcīgākajām alkām.

Galvenais, ka šī alksmīgā kāre veidojās tieši smadze­nēs. Organisms pēc alkohola neprasīja. Kā allaž, alkohols man fiziski bija pretīgs. Kad mans ķermenis bija par- gurdināts no ogļu šķūrēšanas, apziņā ne reizi neatplaik- snīja doma, ka derētu iedzert. Kad pārgurdinātas bija smadzenes pēc universitātes iestāju eksāmeniem, es tū­daļ gāju un piedzēros. Mazgātavā es atkal noguru fiziski, taču ne jau tik pārmērīgi kā pie ogļu grābšanas. Tomēr te bija arī atšķirība. Kad strādāju pie ogļu kaudzēm, mans prāts vēl nebija pamodināts. Laikā starp darbu katlu telpā līdz darbam veļas mazgātavā mans prāts bija at­klājis garīgo vērtību karalisti. Kamēr bēru ogles, prāts man vēl snauda. Kad pūlējos gar veļas baļļām, mans prāts, nu jau izskolots, alkdams darboties un sevi aplie­cināt, cieta elles mokas.

Vai nu es padevos dzeršanai, kā tas notika Benišijā, vai arī atturējos no tās, kā šeit veļas mazgātavā, vienalga, manās smadzenēs jau dīga un dzietoja alkoholisma sēk­las.

Kad biju aizgājis no darba veļas mazgātavā, māsa ar vīru apgādāja man pārtiku un citu, kas nepieciešams ce­ļojumam uz Klondaiku. Tas bija pirmā zelta drudža laiks šajā novadā — 1897. gada agrīnā rudens brāzmainā dzī­šanās pēc zelta. Biju divdesmit vienu gadu vecs un pilnā spēku briedumā. Atceros vēl, ka divdesmit astoņu jūdžu garajā Cilkutas kalnu pārejā, ceļa posmā no Daijabīčas līdz Lindermena ezeram, kur bagāžu vajadzēja stiept pāri pa daļām, es mantu pārnešanā sacentos ar indiāņu nesē­jiem un pat pārspēju dažu labu indiāni. Pēdējais posms lidz Lindermenam bija trīs jūdzes garš. Es nosoļoju to abos virzienos četri lāgi dienā, turpceļā ikreiz stiepdams simt piecdesmit mārciņu smagu nastu. Tas nozīmē, ka es dienā veicu divdesmit četras jūdzes pa visgrūtākajām ta­kām, pie tam divpadsmit no tām soļoju, salīcis zem simt piecdesmit mārciņu svara.

Jā gan, savu rakstnieka karjeru es biju pasūtījis pie velna un atkal aizgājis pa dēku taku — šoreiz laimi mek­lēt. Protama lieta, uz dēku takas es tūdaļ sastapu Džonu Miežagraudu. Te jau atkal pulcējās man zināmie brašuļi klaidoņi un dēkaiņi, kuri neņēma galvā, ja nebija ko likt uz zoba, toties bez viskija iztikt nevarēja. Viskijs lepni aizsoļoja pa taku viņiem līdzi, bet miltu saiņi palika no­glabāti ceļmalā.

Man laimējās — manas grupas trīs pārējie vīri bija nedzērāji. Tālab nedzēru arī es, ja nu atsevišķās reizēs, bet allaž kritu grēkā tikai kopā ar citiem. Manā ceļo­juma aptiekas kastītē atradās arī kvartas lieluma viskija pudele. Tās aizbāzni izvilku tikai pēc pusgada vientuļā apmetnē, kur kāds ārsts bija spiests operēt cilvēku bez jebkādiem anestēzijas līdzekļiem. Ārsts ar pacientu par abiem iztukšoja manu viskija pudeli, un tad sākās ope­rācija.

Gadu vēlāk, kaut cik atkopies pēc skorbuta, atgriezos Kalifornijā un uzzināju, ka mans tēvs ir miris, ka esmu kļuvis ģimenes galva un vienīgais maizes pelnītājs. Ja atzīšos, ka no Beringa jūras līdz Britu Kolumbijai es tri- mēju ogles uz tvaikoņa, bet no turienes līdz Sanfran­cisko ceļoju vislētākajās vietās uz klāja, katram kļūs skaidrs, ka no Klondaikas es neatvedu līdzi neko citu kā vien skorbutu.

Laiki bija grūti. Darbu dabūt tikpat kā neiespējami. Un jebkāds darbs bija tieši tas, kas man jādabū, jo vēl ar­vien biju neapmācīts 'melnstrādnieks. Par karjeru jau vairs pat nesapņoju. Tas nu ir garām, ar to viss galā. Man vajadzēja gādāt pārtiku vēl divām mutēm bez sa­vējās, kā arī rūpēties, lai būtu jumts virs galvas, — jā, un jānopērk ziemas drēbes, jo mans vienīgais uzvalks bija piemērots tikai vasarai. Man nekavējoties vajadzēja da­būt darbu, lai vai kādu. Pēc tam kad jau būšu kaut cik atvilcis elpu, varēšu arī padomāt par nākamību.

Melnstrādnieka darbā vispirms izjūtama grūto laiku ietekme, un es nepratu nekādu amatu, ja neskaita mat­roža un veļas mazgātāja nodarbošanos. Ar jauno atbildī­bas nastu plecos es jūrā braukt nedrīkstēju, un veļas mazgātavā vietu atrast nelaimējās. Vispār nelaimējās at­rast nekādu vietu. Pieteicos piecos darba apgādes biro­jos. Liku sludinājumus trīs laikrakstos. Sameklēju nedau­dzos draugus, par kuriem zināju, ka tiem varētu būt iespēja pagādāt man darbu, taču tiem trūka vai nu inte­reses, vai iespējas, un nekas man piemērots neatradās.

Biju izmisumā. Ieķīlāju rokas pulksteni, velosipēdu un no tēva mantoto lietusmēteli, ar ko viņš mēdza ļoti lepo­jies. Tas bija un vēl šobrīd ir vienīgais mantojums, ko esmu saņēmis šinī pasaulē. Pērkot tas bija maksājis piec­padsmit dolāru, bet augļotājs man par to deva divus do­lārus. Un kādu dienu — ak vai — kāds ostmalas laiku biedrs ieklīda pie manis ar avīzēs ievīstītu fraku padusē. Viņš nevarēja sniegt nekāda jēdzīga paskaidrojuma, kā pie tās ticis, un es arī netaujāju. Man šī fraka bija va­jadzīga. Nē, ne jau valkāšanai. Es viņam pret to iemai­nīju veselu lērumu dažādu mājas iekārtas priekšmetu, kas man nederēja, jo tos nevarēja ieķīlāt. Viņš par dažiem dolāriem tos izpārdeva pa mājām, bet es savukārt ieķī­lāju fraku augļotājam par pieciem dolāriem. Cik zinu, pie augļotāja šī fraka atrodas vēl tagad. Nekad neesmu pat mēģinājis to izpirkt.