Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Darbu sameklēt tā arī neizdevās. Bet darba tirgū es taču biju ejoša prece. Divdesmit divus gadus vecs, bez drēbēm svēru simt sešdesmit piecas mārciņas, muskuļots un darbā rūdīts, no skorbuta vairs ne miņas, jo ļoti iedarbīga izrādījās kartupeļu kūre — es tos grauzu za­ļus. Ķēru katru iespēju, kur tikai radās cerība tikt pie darba. Mēģināju pieteikties par modeli gleznotāju stu­dijā, tomēr pārāk daudz labi noaugušu jaunekļu bija bez­darbnieki. Pieteicos uz sludinājumiem, kuros pavecāki in­valīdi meklēja kopēju. Gandrīz vai kļuvu par šujmašīnu tirdzniecības firmas aģentu, tikai par komisijas naudām, bez ciešas algas. Tomēr krīzes laikos nabaga ļaudis šuj­mašīnas nepērk, tā ka biju spiests atteikties no šīs no­darbošanās.

Protams, man nav pat jāatgādina, ka bez šādiem viegl­prātīgiem nodarbošanās veidiem es izmēģinājos tikt arī kārtīgā darbā — par krāvēju, ostas strādnieku un tam­līdzīgi. Taču ziema tuvojās un pilsētā saplūda papildu bezdarba armijas no laukstrādniekiem. Bet es, bezrūpīgi klaiņodams pa visām pasaules malām un staigādams pa gara dzīves karaļvalsti, nebiju pat padomājis iestāties kādā arodbiedrībā.

Meklēju gadījuma darbus. Strādāju uz dienām, uz stundām — kur tik vien varēju ko sagrabināt. Pļāvu mauriņu tenisa kortos, apcirpu dzīvžogus, nesu pagalmā paklājus izdauzīt un stiepu atkal atpakaļ izklāt. Kā vis- labakais es nokārtoju eksāmenu pastnieka amatam. Bet ak vai! Brīvu vietu nebija, un mani pierakstīja rindā. Ka­mēr gaidīju, pa starplaiku ķerdamies pie visādiem gadī­juma darbiem, kādus vien izdevās sagramstīt, sadomāju, ka varēšu nopelnīt desmit dolārus, sacerēdams avīzei ap­rakstu par ceļojumu laivā lejup pa Jukonu, — biju reiz nobraucis tūkstoš deviņsimt jūdžu deviņpadsmit dienās. Ne jēgas man nebija, kā laikraksti maksā saviem līdz­strādniekiem, bet nezin kāpēc biju pārliecināts, ka par savu rakstu dabūšu desmit dolārus.

Tomēr nesaņēmu nekā. Pirmais Sanfrancisko laikraksts, kuram savu rakstu nosūtīju pa pastu, neapliecināja, ka saņēmis to, bet atpakaļ arī nesūtīja. Jo ilgāk raksts pa­lika avīzes redakcijā, jo vairāk biju pārliecināts, ka tas pieņemts.

Jocīgi gan. Daži jau piedzimst laimes krekliņā, un da­žiem laime iekrīt klēpī negaidot. Bet man gadījās tā, ka mani vajadzēja iekaustīt ar rungu, lai iedzītu laimē, un šo rungu cilāja rūgta nepieciešamība. Sen jau biju atmetis domu par rakstnieka karjeru. Savu apcerējumu rakstī­dams, godīgi cerēju nopelnīt desmit dolārus, citu vēlēša­nos man nebija. Tie man palīdzētu noturēties virs ūdens, kamēr dabūšu pastāvīgu nodarbošanos. Ja pasta kantorī tobrīd būtu gadījusies brīva vieta, es tajā būtu vai lēkšus ielēcis.

Taču brīvas vietas nebija, negadījās arī pastāvīga no­darbošanās, un tā es, šad tad šo to pastrādādams, pa­starpām sacerēju divdesmit vienu tūkstoti vārdu garu rakstu turpinājumos žurnālam «Jaunatnes Draugs». Es to sarakstīju un pārrakstīju uz mašīnas septiņās dienās. Jādomā, tieši šā iemesla dēļ tas arī atceļoja atpakaļ.

Pagāja jau savs laiciņš, kamēr raksts ceļoja turp un atpakaļ, un pa vidām es izmēģināju roku, rakstot īsus stāstiņus. Vienu pārdevu «Overlendas Mēnešrakstam» par pieciem dolāriem. «Melnais Kaķis» par kādu citu stāstu samaksāja pat četrdesmit dolāru. «Overlendas Mē­nešraksts» piedāvāja man septiņarpus dolāra par katru stāstiņu, ko tam piegādāšu, — protams, maksājot pēc publicēšanas. Es izpirku savu velosipēdu, pulksteni un tēva lietusmēteli, bez tam varēju noīrēt rakstāmmašīnu. Nomaksāju arī parādus visos sīkpreču veikaliņos, kas man bija devuši nelielu kredītu. Atceros, kāds portugāļu bodnieks nekad neļāva manam parādam pārsniegt četrus dolārus. Kāds cits bodnieks Hopkinss palika nepielūdzams, ja summa pārsniedza piecus dolārus.

Un tieši tad no pasta kantora pienāca uzaicinājums stā­ties darbā. Tas visai sarežģīja manu stāvokli. Sešdesmit pieci dolāri, ko ik mēnesi varētu regulāri nopelnīt, bija milzīgs kārdinājums. Nespēju izšķirties, ko darīt. Bet nekad es nespēšu piedot Oklendas pastmēistaram. Pēc uzaicinājuma aizgāju ar viņu vaļsirdīgi izrunāties. Atklāti attēloju situāciju, kādā atrodos. Sak, izskatās, ka man būtu iespēja pelnīties ar rakstīšanu. Tā būtu lieliska iz­devība, tomēr tas nav nekas pastāvīgs. Ja nu viņš būtu ar mieru mani sarakstā pagaidām izlaist un darbā aicināt nākamo pēc kārtas, bet mani uzaicinātu, kad atbrīvosies aiznākamā vieta .»,

Taču viņš mani pārtrauca?

— Tad jūs negribat šo vietu?

— Gribu gan! — es protestēju. — Bet saprotiet taču, ja jūs mani šoreiz palaistu garām…

— Ja jūs šo vietu gribētu, jūs to pieņemtu, — viņš vēsi attrauca.

Par laimi, viņa rupjā neiecietība mani nokaitināja.

— Nu tad labi, — es atcirtu. — Es neņemšu šo vietu.

Tā kā savu kuģi biju sadedzinājis, cits nekas neatlika kā mesties rakstīšanas ūdeņos. Baidos, ka arvien esmu sliecies uz pārmērībām. No agra rīta līdz vēlam vakaram rakstīju un pārrakstīju, mācījos gramatiku, studēju rakst­niecības vēsturi un žanrus, lasīju populāru rakstnieku dar­bus, lai izpētītu, kur īsti slēpjas viņu popularitāte. Izma­nījos iztikt ar piecu stundu miegu no divdesmit četrām un gandrīz visas atlikušās deviņpadsmit stundas pavadīju darluā. Gaisma manā istabā dega līdz pulksten diviem trim no rīta, un tas ierosināja kādu lāga kaimiņieni uz sentimentāli deduktīviem secinājumiem Serloka Holmsa garā. Tā kā dienā viņa mani nekad netika redzējusi, viņa nosprieda, ka es naktis pavadot pie kāršu galda, bet lampu logā dedzinot mana māte, lai gaismotu ceļu mājup savam paklīdušajam dēlam.

Iesācēja rakstnieka lielākā nelaime ir ilgstošie tukšuma starpperiodi, kad no izdevēja nekas neienāk, bet viss, kas ieķīlājams, ir jau ieķīlāts. Savu vasaras uzvalku es itin gliti novalkāju visu ziemu, bet nākamajā vasarā pārdzī­voju visgarāko tukšibas periodu — laikposmā, kad kalpo­tāji iet atvaļinājumā un manuskripti guļ izdevniecību re­dakcijās, līdz atvaļinājumi būs beigušies.

Grūtības sagādāja arī tas, ka nebija neviena, kas va­rētu dot man padomu. Nepazinu nevienu dzīvu dvēseli, kas nodarbotos ar rakstīšanu vai tikai būtu mēģinājusi to darīt. Nepazinu arī neviena žurnālista. Tālab biju spiests atzīt: lai gūtu panākumus rakstniecībā, jāpacen­šas aizmirst visu, ko vidusskolas literatūras skolotāji un universitātes profesori bija man iemācījuši. Tolaik šai ziņā biju īsts nesapraša; šo faktu izprast spēju tikai tagad. 1895. un 1896. gadā profesori vēl nezināja moderna rakst­nieka panākumu atslēgu. Viņi gan zināja visu par klasi­ķiem — par «Sniegāja ceļiniekiem» un «Sartoru Rezar- tusu» [8] , taču 1899. gada izdevēji Amerikā šādu noveco­jušu lasāmvielu neņēma pretī. Viņiem vajadzēja 1899. gadam piemērotu literatūru; par šādiem rakstiem viņi piedāvāja tik labu samaksu, ka, tādu saņemdami, visi skolotāji un profesori būtu varējuši likvidēt savus ama­tus.

Cīnījos visiem spēkiem, taisīju parādus pie miesnieka un sīkpreču bodnieka, atkal ieķīlāju pulksteni, velosipēdu un tēva lietusmēteli — un strādāju. Strādāju kā zvērs, miegam atļaudams tikai īsus brītiņus. Kritiķi neatzinīgi izsakās par vienu no maniem varoņiem — Mārtiņu Idenu, jo viņš apguvis izglītību neiedomājami straujos tempos. Es liku viņam trīs gados no matroža ar pamatskolas izglī­tību kļūt par populāru rakstnieku. Kritiķi saka, ka tas esot neiespējami. Bet Mārtiņš Idens taču esmu es pats! Pēc trim sūra darba gadiem, no kuriem divus aizvadīju vidusskolā un universitātē un vienu ziedoju rakstīšanai, bet visus trīs pamatīgi un bez atlaidēm mācījos, es jau publicēju stāstus tādos žurnālos kā «Atlantijas Mēneš­raksts», lasīju korektūras loksnes savai pirmajai grāmatai (ko izlaida Hotons, Miflins un biedri), pārdevu sociolo­ģiskas esejas žurnāliem «Kosmopolīts» un «Makklērs»,