Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

! Angļu rakstnieka — ievērojama stilista T. Kārleila (1795—1881) darbs.

biju atteicies no redaktora vietas, ko man pa telegrāfu piedāvāja kāda Ņujorkas izdevniecība, un pie tam vēl ga­tavojos precēties.

Bet visa šī sagatavošanās prasīja milzīgu darbu, it īpaši pēdējais gads, kad tieši mācījos rakstnieka amatu. Bet šinī gadā, iztikdams ar miega minimumu un piepūlē­dams smadzenes līdz pēdējai iespēju robežai, es netiku dzēris, ne ari iedomājies par dzeršanu. No mana torei­zējā viedokļa alkohols vispār neeksistēja. Reizēm galva bija tīri dulna, bet doma par reibinošo kā uzmundrinātāju man pat prātā neienāca. Dieviņ augstais! Vienīgais uz- mundrinātājs, pēc kāda kāroju, bija izdevniecību akcepti un čeki. Plāna aploksnīte no kāda izdevēja, saņemta ar rīta pastu, mani stimulēja vairāk, nekā to būtu panākuši pusducis kokteiļu. Un, ja no aploksnītes vēl izvilku čeku par pieklājīgu summiņu, šāds notikums atsvēra veselu orģiju.

Starp citu, tajā mūža posmā es nemaz nezināju, kas ir kokteilis. Atceros, pēc tam kad bija iznākusi mana pirmā grāmata, vairāki Aļaskas laiku paziņas, Bohēmiešu kluba locekļi, kādu vakaru pacienāja mani savā klubā Sanfran­cisko. Apsēdāmies brīnum skaistos ādas klubkrēslos, un tika pasūtīti dzērieni. Pat dzirdējis nebiju, kā pasūta liķie­rus un īpaša dedzinājuma skotu viskiju ar sodu. Nemaz nezināju, kas ir liķieris, nezināju, ka viskiju atšķaida ar sodas ūdeni un pasniedz augstās glāzēs, un nesapratu, ka ar vārdu «skotu» apzīmē viskiju. Pazinu vienīgi nabaga ļaužu dzērienus — pierobežas un jūrnieku priekš­pilsētu dzeramos: lēto alu un vēl lētāko viskiju, ko sauca vienkārši par viskiju un nekā citādi. Galīgi samulsu, kad man vajadzēja izvēlēties, un viesmīlis gandrīz vai trieku dabūja, kad es pēc pusdienu maltītes pasūtīju sarkanvīnu.

Tiklīdz ar rakstīšanu man sāka paveikties, tūdaļ cēlās arī mans dzīves līmenis un paplašinājās sabiedriskais ap­vārsnis. Nu jau es ierobežojos, uzrakstīdams un pārrak­stīdams tūkstoš vārdu dienā, ieskaitot svētdienas un svētku dienas; vēl arvien nopietni mācījos, tikai ne vairs tik pārmērīgi kā agrāk. Miegam atļāvos piecarpus stun­das, So pusstundu vienkārši biju spiests pielikt, Materiālā stāvokļa uzlabošanās ļāva man vairāk laika ziedot fizis­kiem vingrinājumiem. Es daudz braukāju ar velosipēdu — kaut vai tāpēc vien, ka nu tas vairs nekad nebija ieķīlāts; nodarbojos ar boksu un paukošanu, staigāju uz rokām, trenējos augstlēkšanā un tāllēkšanā, loka šaušanā, lodes grūšanā un gāju peldēt. Tā drīz vien atskārtu, ka pēc fiziskiem vingrinājumiem nepieciešams vairāk miega nekā pēc garīgiem. Bija arī tādas naktis, kad es, savu ķermenī nogurdinājis, nogulēju sešas stundas un, kad biju sevišķi piepūlējies vingrodams, pat visas septiņas. Tomēr šādas miega orģijas negadījās bieži. Tik daudz vajadzēja mācī­ties, tik daudz padarīt, ka pēc septiņu stundu nogulēša­nas jutos kā ļaundaris. Nevarēju vien noslavēt cilvēku, kurš izgudrojis modinātājpulksteni.

Bet visu laiku ne mazākās kāres pēc dzeršanas. Manī mājoja tik daudz gaišas ticības labajam, un es nepār­traukti lidinājos intelektuālos augstumos. Biju sociālists, kas nolēmis glābt pasauli, un nekāds alkohols nespētu man sagādāt to aizrautības kvēli, kādu izbaudīju, prāto­dams par savām idejām un ideāliem. Mana balss bija kļuvusi nozīmīgāka, jo biju taču atzīts rakstnieks, vismaz es tā iedomājos. Katrā ziņā rakstnieka slava man sapulci­nāja tik plašu auditoriju, uz kādu pat nevarēju cerēt kā orators. Dažādi klubi un organizācijas aicināja mani uz­stāties un izklāstīt savas idejas. Es cīnījos labo cīnī­šanu, turpināju mācības un rakstīšanu un vispār biju ļoti aizņemts.

Līdz šim mans draugu un paziņu loks bija ļoti ierobe­žots. Toties tagad sāku apgrozīties sabiedrībā. Mani bieži ielūdza viesos, galvenokārt uz pusdienām; tā es iepazinos un arī iedraudzējos ar daudziem cilvēkiem, kuru dzīve ekonomiskā ziņā bija ritējusi vieglāk nekā manējā. Bet daudzi no tiem dzēra. Viņi dzēra paši savās mājās un pie­dāvāja arī man. Viņi nebija hroniski dzērāji, nē, neviens pats. Viņi mēreni iedzēra, un līdz ar viņiem arī es mē­reni iedzēru — tas bija biedriskas draudzības akts, vies­mīlības atzīšana. Es to vispār neuzskatīju par dzeršanu — ne es kāroju pēc tās, ne arī to atraidīju, un tā mani ietek­mēja tik niecīgā mērā, ka pat neatceros, kādos apstākļos iebaudīju savu pirmo kokteili vai arī pirmo glāzi skotu viskija ar sodas ūdeni.

Jā, man taču bija dzīvoklis, kur uzņemt viesus. Ja citi kādu lūdz ciemos savās mājās, tad pats par sevi saprotams, ka viņš savukārt aicina citus paciemoties pie sevis. Neaizmirstiet manu pieaugošo dzīves standartu. Tā kā man citās mājās piedāvāja dažādus dzērienus, no manis, dabiski, gaidīja to pašu. Tālab pārpilnam biju apgādājies ar alu, viskiju un galda vīniem. Kopš tā laika manā mājā arvien bijusi dzērienu pārpilnība.

Tomēr pats es šajā periodā nemaz neinteresējos par Džonu Miežagraudu. Kad dzēra citi, arī es iedzēru — tas bija sabiedrisks akts. Man bija tik vienaldzīgi, ko dzert, ka arvien izvēlējos to, ko tobrīd dzēra citi. Ja viņi pasū­tīja viskiju — lūdzu, arī man to pašu. Ja viņi dzēra muskatalu vai sarsaparillu — es kompānijas pēc arī dzēru muskatalu un sarsaparillu. Bet, ja mājās pašlaik nebija neviena drauga, tad es nedzēru neko. Viskija karafes visu laiku stāvēja manā rakstāmajā istabā, bet mēnešiem un pat gadiem es, viens būdams, tām nepieskāros.

Būdams uzaicināts uz pusdienām, es ievēroju gan, cik mīlīgu un patīkamu kvēli lej asinīs pirms maltītes bau­dītais kokteilis. Tas šķita ļoti tīkams un elegants dzē­riens. Taču vajadzības pēc tā nejutu, mani pildīja paša vitalitāte un rosīgums, un, kad ēdu pusdienas vienatnē, neuzskatīju par vajadzīgu tērēt laiku, pirms maltītes iebaudot kokteili.

Labi atmiņā man palicis kāds lielisks cilvēks, mazlie­tiņ vecāks par mani, kurš šad un tad mēdza mani apcie­mot. Viņam garšoja viskijs, un atceros, kā mēs augām pievakarēm sēdējām manā darbistabā un es kārtīgi tu­rēju viņam līdzi — glāzīti pa glāzītei, līdz viņš bija pus- līdz apskurbis, bet es manīju, ka esmu gan dzēris ne­daudz viskija. Bet kālab es to darīju? Nezinu, acīmredzot sīksti turējās sen iesakņojies paradums — seno dienu un nakšu treniņš, kad ar glāzi rokā sēdēju citu vīru pulkā, — kā arī iedzeršanas tradīcijas un dzērāju paražas.

Starp citu, es vairs nebaidījos no Džona Miežagrauda. Atrados tajā visbīstamākajā stadijā, kad cilvēks tic, ka viņš ir kungs un ķeizars pār Džonu Miežagraudu. Pats sev par apmierinājumu biju to vairākkārt pārbaudījis ga­rajos darba un studiju gados. Ja gribēju, es spēju dzert, ja gribēju, atteicos, varēju dzert un tomēr nepiedzerties; un visu vainagoja apziņa, ka es alkoholu neciešu. Sajā laikā es dzēru vienīgi tā paša iemesla dēļ, kālab tiku dzē­ris kopā ar Skotiju, ar harpūnistu un ar austerpirātiem,— tāpēc, ka tas bija sabiedrisks rituāls, ko izpildīja cilvēki, kuriem es visādā ziņā gribēju līdzināties. Sie lieliskie ļau­dis — gara pasaules dēkaiņi arī labprāt iedzer. Nu, jauki! Nav nekāda iemesla, kāpēc es nevarētu ar viņiem kopā sadzert, — kur es taču biju svēti pārliecināts, ka no Džona Miežagrauda man nav ko baidities.

Sāds noskaņojums man pieturējās gadiem ilgi. Reižu reizēm gadījās arī krietni pielillāties, tomēr reti gan. Dzeršana traucētu manu darbu, bet savu darbu traucēt es nepieļāvu nekam. Atceros, toreiz, kad vairākus mēnešus pavadīju Londonas Istendā, jo šajā laikā rakstīju par to grāmatu, un daudz klaiņoju starp vissliktākajām padibe­nēm, vairākkārt dabūju piedzerties un pēc tam pats biju ļoti nikns uz sevi, jo tas taču traucēja man rakstīt. Un šīs atsevišķās reizes arī varēja gadīties tikai tālab, ka biju atkal reiz izgājis uz dēku takas, kur Džons Miežagrauds allaž ir priekšā.