Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Gadījās arī reizes, kad es, apzinādamies savu rūdījumu un ciešo saskari ar nolādēto Džonu Miežagraudu, ielai- dos īstās dzeršanas sacīkstēs. Protams, tas varēja notikt tikai uz dēku takām dažādās pasaules malās, un ik­reiz runa bija par vīra lepnumu. Kāds bezjēdzīgs vīra lepnums, kas cilvēkam liek dzert, lai tikai pierādītu, ka viņa galva spēj turēt ne mazāk kā pārējiem! Taču šis dī­vainais vīra lepnums nav nekāda teorija. Tas ir fakts.

Reiz, piemēram, diezgan neorganizēta revolucionāri no­skaņotu jauniešu grupa mani kā goda viesi uzaicināja uz alus vakaru. Tas ir vienīgais alus vakars, kurā vispār esmu piedalījies. Kad, pieņēmu uzaicinājumu, nemaz nezi­nāju šā pasākuma īsto jēgu. Iztēlojos, ka tiks dedzīgi de­batēts par augstiem tematiem, ka dažs labs jaunietis pie­sūksies vairāk, nekā viņam tas nāktu par labu, bet es gan dzeršu ar apdomu. Taču izrādījās, ka alus vakari acīm­redzot ir jautru jauniešu uzbrukumi ikdienībai, ka viņi cenšas izkliedēt dzīves garlaicību, mēģinādami šādā veidā izāzēt ievērojamus cilvēkus. Vēlāk dzirdēju, ka viņu iepriekšējais goda viesis — kāds lielisks jauns radikālis, kas nebija radis dzert, ticis tā piedzirdīts, ka novēlies pagaldē.

Kad nu sēdēju šo jauniešu vidū un man pamazām no­skaidrojās situācijas jēga, manī saslējās bezjēdzīgais vīra lepnums. Nu gan es viņiem parādīšu, šiem jaunajiem bez­gožiem! Parādīšu, kurš te īsti ir tas spēcīgākais un iz­turīgākais, kuram vairāk vitalitātes un sīkstuma, izturīgs vēders un arī galva, tad nu redzēsim, kurš nodzer­sies kā cūka, bet kurš paliks pēdējais. Sitie kucēni, kam vēl slapjš aiz ausīm, iedomājušies, ka varēs dzeršanā pār­spēt mani

Jūs nu saprotat — tā bija sava veida izturības pār­baude, un neviens vīrs negribēs ļaut, ka cits viņu pār­spētu. Pēl Pie tam tika dzerts lētais alus. Es jau biju ra­dis pie dārgākiem dzērieniem. Gadiem vairs nebiju mutē ņēmis lēto alu un, ja kādreiz tiku to dzēris, tad gan kopā ar vīriem, un es nolēmu parādīt šiem zaļknābjiem, ko no­zīmē prast alu dzert. Dzeršana sākās, un man nācās dzert pret visizturīgākajiem. Viens otrs no viņiem drīk­stēja arī atstāt kausu pustukšu, taču goda viesim nekā­das atlaides netika pieļautas.

Un visas lampas gaismā vadītās nomoda naktis, visas izlasītās grāmatas, visas uzkrātās gudrības sašķīda drus­kās mērkaķa un tīģera priekšā; šie zvēri izrausās no ma­nas būtības dziļākajām dzīlēm, es kļuvu atavistiski bru­tāls, mežonīgi spēcīgs un kāroju būt cūcīgāks par citiem cūkām.

Kad pēdīgi izklīdām, es ne tikai turējos kājās, bet gāju stalti un bez grīļošanās, ko vis nevar sacīt par maniem cienātājiem. Atceros, viens no tiem uz ielas stūra aiz dusmām apraudājās — viņam bira skaudības asaras, re­dzot mani puslīdz skaidrā. Jausmas viņam nebija, ar kādu dzelžainu, ilgstošās mācībās trenētu gribasspēku es turēju kopā savu apziņu, kad smadzenes miglojās, kon­trolēju muskuļus un apspiedu nelabuma spazmas, uzma­nīju, lai balss neaizmetas un neķērc, lai domas paliek sa­karīgas un loģiskas. Jā, un piedevām tam visam es klu­sībā līksmoju. Mani viņi savā dzeršanas sacīkstē nebija varējuši izāzēt. Ar šo sasniegumu es ļoti lepojos. Nolā­dēts ar ārā — es arvien vēl lepojos ar to, tik dīvaina būtne ir vīrietis!

Taču nākamajā rītā es savus tūkstoš vārdus neuzrak­stīju. Jutos vārgs, gluži kā saindēts. Tā bija mokoša pa­ģiru diena. Pēcpusdienā man bija paredzēta publiska uz­stāšanās. Es savu runu norunāju, tomēr esmu pārlieci­nāts, ka tā bija tieši tikpat slikta, cik nelāgi jutos es pats. Daži mani iepriekšējā vakara cienātāji sēdēja pirmajās rindās, lai vērotu un censtos pamanīt kādas pazīmes no vakardienas dzīrēm. Nezinu gan, kādas pazīmes viņi pa­manīja, taču viņiem šīs pazīmes es saskatīju nepārpro­tami un jutos gandarīts, ka viņi ir tikpat paģiraini kā es.

Nekad vairs — tā es nozvērējos. Nekad arī vairs ne­esmu piedalījies kādā alus vakarā. Tā vispār bija mana pēdējā dzeršanas orģija — lai vai kādā veidā. Nu jā, dzēris kopš tā laika esmu daudz, tomēr ar saprašanu, ar apdomu un nekad vairs neesmu ļāvis sevi ievilkt sacīk­stēs. Tā jau pieredzējuši dzērāji gūst arvien vairāk pie­redzes.

Lai pierādītu, ka šajā mana mūža posmā dzeršana no­tika vienīgi biedrošanās pēc, pieminēšu savu braucienu pār Atlantijas okeānu vecajā «Titanikā». Izbraukšanas laikā sadraudzējos ar angli — telegrāfistu un kādu spāņu kuģniecības firmas jaunāko līdzdalībnieku. Bet šie abi ne­dzēra neko citu kā vien «zirga skaustu» — maigu, vēsu bezalkoholisku dzērienu augstā glāzē, kurai pa virsu pel­dēja apelsīna vai ābola miziņa. Tā arī visu ceļojuma laiku mēs ar abiem ceļabiedriem dzērām tikai «zirga skaustus». Bet, ja viņi būtu dzēruši viskiju, es līdz ar viņiem butu dzēris viskiju. No tā nav jāsecina, ka es būtu pakļāvīgs vārgulis. Man vienkārši bija vienalga. Es šim faktam ne­piešķīru nekādu nozīmi. Biju pašā jaunības briedumā, ne no kā nebaidījos, un manās acīs alkohols bija galīgi ne­nozīmīgs sīkums.

i

Vēl es nebiju tik tālu, lai ķertos Džonam Miežagrau- dam pie rokas. Jo vecāks kļuvu, jo lielāki vērtās mani panākumi un jo vairāk naudas es nopelnīju, jo plašāku varu arī guvu pār pasauli — un jo dižmanīgāk Džons Miežagrauds iespiedās manā dzīvē. Kaut gan vēl arvien mūsu sakari īstenībā bija, tā sakot, garāmejoša pazīša­nās. Es dzēru tikai tālab, lai uzturētu kompāniju, bet vienatnē nedzēru nekad. Dažkārt gadījās iedzīvoties arī skurbulī, bet es uzskatīju, ka šāds skurbulis ir tikai visai mērena maksa par sabiedrības labvēlību.

Lai apliecinātu, ka nepavisam nebiju nobriedis krist Džona Miežagrauda nagos, varu pateikt, ka tajā laikā — pat dziļa izmisuma brīžos — man ne prātā nenāca mek­lēt palīdzīgu atbalstu pie Džona Miežagrauda. Man bija nepatikšanas dzīvē un nepatikšanas sirdslietās, kurām šinī stāstījumā nav vietas. Piedevām vēl uzmācās inte­lektuālas dabas raizes. Un tām nu gan ir sakars ar visu turpmāko.

To, kas ar mani atgadījās, nevar uzskatīt par kaut ko neparastu. Biju salasījies pārāk daudz pozitīvistisku grā­matu un dzīvē pārāk aizrāvies ar pozitīvismu. Jaunības degsmē biju pieļāvis senseno kļūdu un centies pārāk iedzi­ļināties Patiesībā. Biju norāvis tai visus plīvurus, bet skats, kas man atklājās, bija pārāk šausmīgs, es ne­spēju to panest. īsi sakot, biju zaudējis sākotnējo gaišo ticību gandrīz vai visam pasaulē — izņemot cilvēci, bet tā cilvēce, kurai mana ticība vēl saglabājās, tad arī bija spēcīga cilvēce.

Ilgstoši pesimisma uzplūdi daudziem no mums pazīs­tami pārāk labi — nav vērts tos šeit sīkāk izklāstīt. Pie­tiks, ja pateikšu, ka es to pārdzīvoju ļoti smagi. Es pat aukstasinīgi apsvēru pašnāvības iespēju — tā, kā to būtu varējis darīt kāds grieķu filozofs. Vienīgi fakts, ka no manis ir atkarīgi pārāk daudzi cilvēki, kuriem es gādāju maizi un pajumti, liedza man noslēgt rēķinus ar dzīvi. Tomēr tas bija .tīri morālas dabas jautājums. īstenībā mani paglāba viena vienīgā neizzudusī ilūzija — ticība CILVĒCEI.

Viss, par ko kādreiz cīnījos, kā labad pāri pusnaktīm dedzināju spuldzi savā istabā, bija mani pievīlis. Panā­kumi — es tos nicināju. Slava un atzīšana — izdeguši pelni. Sabiedrība — vīrieši un sievietes, kas stāvēja aug­stāk par ostmalas un matrožu kubrika iemītniekiem; ar šausmām atskārtu, cik savā garā viņi pliekani viduvēji. Sievietes mīlestība — ne labāka, ne sliktāka kā viss pā­rējais. Nauda — vienā reizē taču var gulēt tikai vienā gultā; un kāda gan jēga, ja tavu ienākumu pietiek simt bifštekiem, bet apēst tu vari tikai vienu? Māksla, kul­tūra — no bioloģijas dzelžaino faktu viedokļa tās man šķita vienkārši smieklīgas, šo kategoriju pārstāvji — vēl jo vairāk smieklīgi.