Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Bet nu arī bija klāt laiks — pēc manas saprašanas, bez kādas sakarības, bez kāda iemesla, — kad man jāsāk maksāt par tiem divdesmit gadiem, kuros biju ķircinājis Džonu Miežagraudu. Šad tad rančo atbrauca viesi, lai te kādas dienas pakavētos. Daži no tiem nedzēra. Taču tiem, kas mīlēja iedzert, nepatīkamu apgrūtinājumu sa­gādāja fakts, ka rančo es alkoholu neturēju. Mana vies­mīlības apziņa nespēja pieļaut, ka viesiem jācieš neērtī­bas. Apgādājos ar dzērienu krājumu — saviem viesiem.

Nekad nebiju tik daudz interesējies par kokteiļiem, lai uzzinātu, kā īsti tos gatavo. Tālab sarunāju Oklendā kādu bufetnieku, kas man tos sagatavoja vairumā un piesūtīja ar kuģi. Kad viesu nebija, es tos neaiztiku. Taču sāku ievērot, ka, rīta darba cēlienu pabeidzis, jutos itin priecīgs, ja mājās bija kāds ciemiņš, jo tad radās iespēja kopā ar viņu iztukšot pa kokteiļa kausam.

Mans organisms bija tā attīrījies no alkohola, ka pat viens vienīgs kokteilis jau iesita galvā. Viens kokteilis iesildīja prātu un rosināja uz smaidiem tās nedaudzās minūtes pirms sēšanās pie galda, lai nodotos maltītes priekiem. No otras puses, mans izturīgais kuņģis tā spēja pretoties alkohola iedarbībai, ka šis viens kokteilis deva tikai vieglu -siltuma kvēlīti, liegu smaida atblāzmu. Reiz kāds draugs bez aplinkiem un liekas kautrēšanās iero­sināja iemest vēl otru kokteili. Iedzērām abi vēl pa vie­nam. Siltuma kvēle nu turējās ilgāk un bija karstāka, smaidi kļuva platāki, smiekli skaļāki. Sāda pieredze pa­liek prātā. Dažbrīd es pat sliecos uz domām: varbūt tieši tāpēc, ka biju tik ļoti laimīgs, es sāku dzert pa īstam.

Atceros >— kādu dienu mēs ar Cārmianu devāmies ga­rākā izjādē paugurainajā apkaimē. Kalpotāji uz to dienu bija atbrīvoti, un, vēlu vakarā atgriezušies, mēs jautrā garā uz ātru roku paši sasildījām sev šo to uzkodām. Ak dieniņ, cik jauka šķita dzīve tovakar, kad mēs abi pa vir­tuvi divi vien raudzījām sev vakariņas! Es personiski ju­tos kā septītajās debesīs. Man tobrīd neeksistēja ne grā­matas, ne augstākās patiesības. Biju spara un enerģijas pārpilns, pēc garā jājiena veselīgi noguris. Diena bija pa­vadīta brīnišķīgi. Arī vakars bija lielisks. Līksmā bezrū­pībā mēs rīkojām pikniku — es un mana mīļotā. Nekādu rūpju, nekādu raižu. Parādi visi nomaksāti, nauda strau­mēm plūst kabatās. Nākamība rādījās plaša un bezga­līga. Rosījāmies pa virtuvi, uz pannas burbulēja gar­dumi, burbulēja arī mūsu smiekli, biju tīkami izsalcis un priecājos uz garšīgu maltīti.

Jutos tik ļoti labi, ka nez kā nez kur manā būtībā iesvēlās nesātiga alka — justies vēl labāk. Aiz laimes gri­bējās uzpūst šo aplaimojuma sajūtu vēl karstākā kvēlē. Un es jau zināju, kā to panākt. Desmittūkstoškārtējās tik­šanās ar Džonu Miežagraudu bija mani izmācījušas. Vai­rākkārt izgāju no virtuves, lai apciemotu kokteiļa pudeli, un tā ikreiz noplaka par krietnas porcijas tiesu. Rezultāts bija lielisks. Nebiju apskurbis, nebiju iereibis, biju tikai iesildīts, kvēlot kvēloju, un labsajūta auga augumā. Dzīve pret mani bija izšķērdīgi dāsna — un es vēl kuplināju šo izšķērdību. Tā bija diža stunda — viena no dižākajām manā mūžā. Tomēr samaksāt par to es dabūju, kaut arī krietni vēlāk, kā paši redzēsiet. Sāda pieredze neaizmir­stas, taču cilvēks savā aprobežotajā prātā nespēj atģist, ka nav tāda negrozāma likuma, kas noteiktu, ka viena un tā pati rīcība ikreiz novedīs pie tā paša gala iznā­kuma. Tā tas nenotiek, citādi jau arī tūkstošā opija pīpe spētu izraisīt tādu pašu baudu kā pirmā, tad jau arī viens vienīgs kokteilis iesveltu smadzenēs tādu pašu kvēli, kā to pēc gadiem ilgas kokteiļu lietošanas spēj vairs tikai vairāki.

Kādu dienu pēc rīta rakstījuma pabeigšanas, tieši pirms pusdienu maltītes, kad man neviena ciemiņa ne­gadījās, es iedzēru kokteili vienatnē. Bet pēc tam jau ik dienas pirms pusdienām iebaudīju pa kokteilim, kaut arī viesu nebija. Lūk, tieši tad Džons Miežagrauds uzlika man savu ķetnu. Es sāku iedzert regulāri. Dzēru vie­natnē. Un dzēru nevis aiz viesmīlības, nevis tāpēc, ka garšotu, bet gan paša dz'ēruma efekta dēļ.

Es kāroju pēc kārtējā kokteiļa pirms maltītes. Man pat prātā neienāca, ka varētu būt kāds iemesls, lai to neda­rītu. Es taču varu to atļauties. Ja vien gribētu, es spētu samaksāt par tūktoš kokteiļiem dienā. Un ko gan var nozīmēt kokteilis — viens kokteilis! — man, kur es taču ilgu gadu laikā tik daudz reižu esmu patērējis neaprak­stāmus kvantumus visstiprāko dzērienu, bet neko tas man nav kaitējis!

Kamēr dzīvoju rančo, mana dienas kārtība bija šāda. Katru rītu pulksten pusdeviņos — kaut arī iepriekšējo nakti gultā būtu lasījis grāmatu vai labojis korektūras loksnes līdz četriem vai pieciem rītā — es sēdos pie sava darba galda. Daždažādas vēstules, zīmītes un pieraksti aizņēma laiku līdz deviņiem, un tieši deviņos bez kādām atlaidēm es sāku savus rakstudarbus. Ap pulksten vien­padsmitiem — dažreiz kādu minūti agrāk vai vēlāk — tūkstoš vārdi bija uzrakstīti. Vēl pusstunda, kamēr no­kopu galdu, un mans dienas darbs bija galā, tā ka ap­mēram pusdivpadsmitos es atlaidos šūpuļtīklā zem kokiem, paķēris vēstuļu mapi un rīta laikrakstus. Pulksten pusvie­nos ēdu pusdienas, bet pēcpusdienu veltīju peldēšanai un jāšanai.

Kādu rītu pusdivpadsmitos pirms atlaišanās šūpuļ­tīklā es iedzēru kokteili. Nākamajos rītos šo procedūru atkārtoju, protams, otru kokteili iemalkodams tieši pirms pusdienām pusvienos. Drīz vien atklāju, ka, jau sēdēdams pie darba galda un saviem tūkstoš vārdiem, es domās pa­kavējos pie kokteiļa, ko iebaudīšu pusdivpadsmitos.

Nu pēdīgi es nepārprotami apzinājos, ka kāroju pēc alkohola. Bet kas par to? No Džona Miežagrauda nebai­dos itin nemaz. Mēs pazīstamies jau pietiekami ilgi. Esmu izskolots un zinu, kā jādzer. Dzeru ar apdomu. Nekad vairs nepiesūkšos pār mēru. Zinu, cik tas bīstami, pazīstu Džona Miežagrauda lamatas, atceros dažādīgos paņēmienus, ar. kādiem viņš savā laikā lūkoja mani pie­beigt. Bet tas viss nu pagājis, sen pagājis. Nekad vairs nepietempšos līdz nesamaņai. Vispār vairs nepiedzeršos. Viss, ko es vēlos, un viss, cik atļaušos, būs vienīgi tik daudz, lai iesveltu manī patīkamu kvēli, ierosinātu baud- pilnu labsajūtu un skubinātu uz smaidiem, bet smadze­nēs viegli sāktu virmuļot iedomu tēli. Oho, es pilnīgi spēju valdīt pār sevi un arī pār Džonu Miežagraudu!

Taču cilvēka organisms iekārtots tā, ka vienlīdz lielas ierosas pēc zināma laika vairs nedod iepriekšējo reak­ciju. Pamazām ievēroju, ka no viena kokteiļa nekāda liela reibuma nav. Viens kokteilis bijis — nebijis. Nekādas kvēles, nekādas jautrības. Nu jau vajadzēja divu trīs kokteiļu, lai sasniegtu to pašu baudījumu, kādu agrāk deva viens. Bet tieši šo baudījumu es kāroju. Pirmo kok­teili izdzēru pusdivpadsmitos, kad ar rīta pastu rokā at­laidos guļamtīklā, un otro — stundu vēlāk, tieši pirms ēšanas. Ieņēmos paradumu izrausties no tīkla minūtes desmit agrāk, lai iegūtu laiku mierīgi izsūkt pirms pus­dienām divus kokteiļus. Tas izveidojās par stingru re­žīmu: trīs kokteiļi stundas laikā starp piecelšanos no darba galda un sēšanos pie mielasta. Bet tās, lūk, ir di­vas visnegantākās dzērāju ieražas: dzert regulāri un dzert vienatnē.

Ja vien kāds bija klāt, allaž biju gatavs ar viņu sa­dzert. Kad neviena cita nebija, dzēru viens pats. Tad spēru nākamo soli. Ja mans viesis bija cilvēks, kas ne­spēj panest lielas dzērienu devas, es pamanījos iemest divtik daudz: kausu kopā ar viņu, bet otru — bez viņa; un viņš to pat neievēroja. Es nozagu viesim šo otru kausu un, kas vēl ļaunāk, piesavinājos paradumu paklusām iz­tukšot pa kausam viens pats arī tad, ja mājās bija vie­sis — vīrietis, biedrs, ar kuru varētu sadzert divatā. Bet Džons Miežagrauds man tūdaļ gādaja arī vainu mīksti­nošas ierunas. Būtu taču nelāgi ar pārmērīgu viesmī­lību skubināt viesi uz aplamu rīcību un piedzirdīt viņu. Ja es, zinādams viesa ierobežoto panesības mēru, aici­nātu viņu dzert tikpat daudz, cik es, viņš noteikti ap­dzertos. Kas tad man cits atlika kā nozagt katru otro kausu? Citādi man būtu jāatsakās no reibuma baudas, kādu mans viesis ieguva jau no pustiklielas normas.