Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Lasīdami, kā es sīki izklāstu savas dzeršanas kāres attīstību, lūdzu, neaizmirstiet, ka neesmu nedz muļķis, nedz vārgulis. Lietojot terminu, kādu pasaule mēdz lie­tot šādos gadījumos, jāsaka, ka esmu veiksminieks, un uzdrošinos apgalvot: mana veiksme ir izcilāka nekā pa­rastajiem veiksmīgajiem cilvēkiem, pie tam tā bāzējās uz krietnu devu gara spēju un gribasspēka. Ķermenis man ir spēcīgs. Esmu palicis dzīvs apstākļos, kur vārguļi mira kā mušas. Un tomēr viss, par ko jums stāstu, notika tieši ar mani un manu organismu. Tāds es esmu — tas ir fakts. Bet fakts ir arī mana dzeršanas kāre. Mana ieslīg­šana alkoholismā ir realitāte, tā nav ne teorija, ne sa­gudrojums; un, manuprāt, tas jo īpaši pasvītro Džona Miežagrauda visvarenību. Bet tā taču ir mežonība, ku­rai mēs vēl arvien ļaujam eksistēt, savu laiku pārdzīvo­jis relikts no barbariskās pagājības brutālā spēka die- nārn, un tagad tas vāc savu smago nodevu no visa la­bākā, ko radījis cilvēku dzimums, — tas sagandē jaunību, dragā cilvēka spēku un bendē viņa garu!

Griezīsimies atpakaļ. Pēcpusdienā, izdelverējies pa peldbaseinu un pēc tam līksmi jzjādelējies pār pakalniem vai turp un atpakaļ pa Mēness ieleju, jutos tik pacilāts un možs, ka radās vēlēšanās justies vēl žirgtākam, vēl mundrākam. Zināju jau, kā to panākt. Ar vienu kokteili pirms vakariņām pie tā tikt nevarēja. Divi vai galu galā pat trīs — tas man bija vajadzīgs. Es izdzēru tos. Kālab ne? Tas nozīmē dzīvot. Man allaž ir ļoti paticis dzīvot. Un šis te arī nu ir kļuvis par daļu no manas dzīves nor­matīviem.

Tad jau es pamazām vien sāku meklēt ieganstus ār­puskārtas kokteiļiem. Tāds iegansts varēja būt īpaši jautra draugu pulciņa ierašanās; dusmu uzplūds pret arhitektu vai zaglīgo mūrnieku, kuri cēla rančo stalli; mīļākā zirga bojāeja, — tas nelaimīgā kārtā bija iepinies dzeloņstieplēs, vai arī rīta pastā saņemtas labvēlīgas vēs­tis par darījumiem ar izdevējiem un redaktoriem. Ne­krita svarā, kas tie par ieganstiem, galvenais — kāre pēc iedzeršanas manī bija spēcīgi sadīgusi. Tā tas ir: es kā­roju pēc alkohola. Pēdīgi — pēc vairāk nekā divdesmit gadu niekošanās un klīrēšanās ar alkoholu — tagad es to gribēju. Un mana fiziskā izturība kļuva par manu vājo vietu. Man vajadzēja izdzert divas, trīs vai četras glāzes, lai sasniegtu to pašu, ko parastie cilvēki ieguva jau pēc vienas glāzes.

Vienu likumu es ievēroju cieši. Nekad nebaudīju ne lā­ses, pirms nebiju paveicis savu dienas darbu — uzrakstī­jis tūkstoš vārdu. Un, kad tas bija padarīts, kokteiļi uz­cēla manas smadzenēs neredzamu sienu starp rīta cē­lienu, kura darbs gala, un atlikušo dienas daļu, kas solīja tikai izpriecas. Darbs pilnīgi izslēdzās no manas apziņas. Neviena domiņa par darbu neuzplaiksnīja smadzenēs līdz nākamā rīta pulksten deviņiem, kad sēdos pie galda un nākamajiem tūkstoš vārdiem. Šo prāta spēju izslēgties es vērtēju ļoti augstu. Tā es ietaupīju enerģiju ar šās alkohola celtās barjeras palīdzību. Džons Miežagrauds taču nav tik melns, kā viņu mālē. Viņš izdara cilvēkam arī vienu otru pakalpojumu, un šis tad nu būtu viens no tiem.

Es sacerēju darbus, kas pauda veselīgu noskaņojumu, sparu un dzīvesprieku. Nekad tie nebija pesimistiski. Šādu dzīves attēlošanu biju iemācījies ilgās slimības die­nās. Zināju, ka šīs ilūzijas ir reālas, un es cildināju ilū­zijas. Jā, es vēl arvien rakstu tikai šāda satura darbus — par tīru, možu, optimisma pilnu dzīvi, par dzīves slavi­nāšanu. Un kritiķi allaž apliecinājuši, ka mani darbi kūsā rio pāri plūstoša dzīvesprieka un ka pats esmu pil­nībā pakjāvies ilūzijām, kādas attēloju.

Ja nu esam atkal novirzījušies sānis, tad ļaujiet man vēlreiz atkārtot jautājumu, ko esmu sev atkal un atkal uzdevis desmittūkstoš reižu. Kālab es dzēru? Kāda vaja­dzība man bija pēc dzeršanas? Biju taču laimīgs. Varbūt laimes bija pārāk daudz? Biju spēkpilns. Varbūt tāpēc, ka spēks pārāk liels? Vai tiešām mana vitalitāte bija tik pārmērīga? Nezinu pats, kālab dzēru. Nevaru atbildēt, varu tikai izteikt aizdomas, kādas manī modušās. Pārāk ilgus gadus biju pārāk cieši saskāries ar Džonu Mieža­graudu. Arī kreilis pēc ilgākas praktizēšanās var kļūt par labroci. Varbūt es, nemaz nesliekdamies kļūt alkoho­liķis, par tādu biju tapis, vienīgi ilgi praktizēdamies?

Biju tik ļoti laimīgs. Ilgās slimības laikā pie manis bija atnākusi visu remdējoša sievietes mīlestība. Naudas pelnīju daudz, kaut gan pūlējos maz. Plīšu vai pušu aiz veselības. Gulēju kā zīdainis. Citu pēc citas rakstīju grā­matas, kas visas guva panākumus, un socioloģiskos dis­putos atspēkoju savus pretiniekus ar neapgāžamiem fak­tiem par to, ka manas intelektuālās pozīcijas nostiprinās arvien vairāk. No vienas dienas nogales līdz nākamajai netiku ne reizi izjutis ne raizes, ne vilšanos, ne nožēlu. Nepārtraukti biju laimīgs. Dzīve šķita vienvienīga nebei­dzama dziesma. Es pat pukojos, ka tik daudz stundu jā­pavada miegā, jo tā man tika laupīti prieki, ko būtu iz­baudījis, ja varējis palikt nomodā. Un tomēr es dzēru. Un man ne prātā nenāca, ka Džons Miežagrauds gatavo­jas pievākt mani galīgi.

Jo vairāk dzēru, jo vairāk man vajadzēja dabūt iekšā, lai sasniegtu vēlamo efektu. Kad izbraucu no Mēness iele­jas un devos uz pilsētu, kur tad pusdienas ēdu viesnīcā, vienam kokteilim, ko pasniedz pie maltītes, nebija itin ne­kādas nozīmes. Tas nedeva priekšpusdienā ierasto rei­bumu. Iedams pusdienot, biju spiests jau iepriekš saga­tavot attiecīgo reibuma pakāpi, iemetot divus vai trīs kok­teiļus un, ja satikos ar kādu paziņu, tad arī četrus, piecus vai sešus, nav svarīgi, cik. Reiz es ļoti steidzos. Trūka laika mierīgā garā malkot kokteiļus citu pēc cita. Tad man radās varena ideja. Liku bārmenim sajaukt man du- bultkokteili. Pēc tam jau arvien, kad kur steidzos, pasū­tīju dubultkokteiļus. Es taupīju laiku.

Šāda regulāra žūpošana nepalika bez sekām. Viens iz­nākums bija tāds: jo vairāk dzēru, jo vairāk vajadzēja. Saindētais prāts bija tā radis reaģēt un darboties tikai ar mākslīgu kairekļu palīdzību, ka bez šiem mākslīgajiem uzmundrinājumiem pat pilnīgi atteicās darboties. Alko­hols arvien pavēlnieciskāk pieprasīja savu vietu — bez tā es vairs nemācēju tikties ar cilvēkiem, nespēju uztu­rēties sabiedrībā. Man kļuva nepieciešams izjust uzbudi­nošu reibumu, kad idejas sāk rosīties, galva patīkami dūc, bet pašam gribas smieties, delverēties un aušoties, kad visa pasaule šķiet smaidām, tikai tad es varēju biedro­ties ar citiem cilvēkiem un kļūt viens no viņiem.

Otrs iznākums bija tāds, ka Džons Miežagrauds sāka man mulsināt prātus. Viņš mēģināja atkal mani iegrūst ilgajā slimībā, no jauna kūdīdams mani izdibināt Patie­sību un noraut tai visus plīvurus, kārdinādams, lai raugu ielūkoties patiesās dzīves neaizsegtajā vaigā. Taču šoreiz tas notika lēnām un pakāpeniski. Manas domas gan atkal kļuva skarbas, taču tikai pamazām vien.

Reižu reizēm prātā ieslīdēja brīdinoša doma; kurp gan šī pastāvīgā dzeršana var novest? Bet varat ticēt — Džons Miežagrauds prot noklusināt šādus jautājumus. «Nāc nu iemet, un es tev visu paskaidrošu,» — tāds ir viņa paņē­miens, Un tas iedarbojas. Piemēram varu pastāstīt zī­mīgu gadījumu, ko Džons Miežagrauds arvien cenšas man atgādināt.

Pēc kāda nelaimes gadījuma man vajadzēja ļauties sa­režģītai operācijai. Kādu rītu — apmēram nedēļu pēc tam, kad biju atradies uz operāciju galda, — es gulēju slimnīcas gultā vārgs un nevarīgs. Bārdas rugāju audze man uz sejas bija krietni sazēlusi, tomēr nevarēja no­slēpt, cik saules brūninātā āda kļuvusi bālgani dzelte­nīga. Ārsts stāvēja pie gultas, gatavodamies uz prom- iešanu. Viņš neapmierināts paraudzījās uz cigareti, ko es patlaban kūpināju.