Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

— To gan jums vajadzētu atmest, — viņš pamācoši teica. — Tas jūs beigu beigās novedīs pie gala. Paskatie­ties uz mani.

Es paskatījos. Ārsts bija apmēram manā vecumā, ar platiem pleciem, augstām krūtīm, spožām acīm un vese­līgi brūnganiem vaigiem. īsts vīrietības paraugs — vai­rāk neko nevarēja vēlēties.

— Es arī kādreiz smēķēju, — viņš turpināja. — Cigā­rus. Bet pat no tiem es atteicos. Un tagad, lūk, varat uz mani paskatīties.

Šis vīrs bija pašapzinīgs, pat augstprātīgs un ar pil­nām tiesībām, jo apzinājās pats izlīdzējis savai veselībai. Bet pēc mēneša viņš jau bija miris. Tas nenotika nelai­mes gadījumā. Kāds pusducis dažādu baciļu ar gariem zinātniskiem nosaukumiem bija tam uzbrukuši un iznī­cināja viņu. Radās komplikācijas, pēkšņas un mokpilnas, un dažas dienas pirms ārsta nāves visā korpusā bija dzir­dami šā zaļoksnēji spēcīgā vīra agonijas kliedzieni. Viņš nomira kliegdams.

— Redzi nu, — teica Džons Miežagrauds. — Kā viņš rūpējās par savu veselību! Pat cigāru smēķēšanu bija at­metis. Un re nu, ko viņš par to dabūja! Nejēdzīgi, vai ne? Bet baciļi taču var pielipt. No tiem pasargāties nav iespējams. Tavs lieliskais ārsts ievēroja visus piesardzī­bas līdzekļus, un tomēr baciļi viņu pievārēja. Kad tāds bacilis gatavojas lēcienam, neviens nevar pateikt, kam tas uzklups. Varbūt tev. Re, ko visu viņš bija sev atrā­vis! Vai tu arī gribētu atteikties no visa, ko varu tev pie­dāvāt, lai pēc tam tev uzbrūk kāds bacilis un tevi no- miedz? Dzīvē nav nekāda taisnīguma. Tā ir loterija. Bet es uzburu dzīves sejā māņu smaidus un pasmejos par realitāti. Smaidi līdz ar mani, pasmejies arī tu! No sava gala neizbēgsi, bet pa to vidu dzīvo smiedamies. Pa­saule ir tumsības pilna. Es tev rādu gaismu. Pasaule taču ir nejēdzīga, ja tajā var notikt kas tāds, kā notika ar tavu ārstu. Tev atliek tika4 viens: ielej vēl vienu kokteili un aizmirsti to visu!

Un es, protams, iedzēru vēl vienu kokteili, lai gūtu aizmirstību. Es izdzēru vēl pa vienam kokteilim ikreiz, kad Džons Miežagrauds man atgādināja notikušo. To­mēr es dzēru ar prātu un vērīgu apdomu. Raudzījos, lai dzeramais būtu tikai vislabākās kvalitātes. Es meklēju pēc rosinoša noreibuma un aizmiršanās, bet vairījos no mocī­bām, kādas rodas pēc sliktiem dzērieniem un pēc pārdzerša­nās. Garām ejot jāpiezīmē: ja cilvēks sāk dzert ar prātu un vērīgu apdomu, tas vien nodod baigu liecību, cik tālu viņš jau ir aizgājis pa šo ceļu.

Tomēr arvien es stingri ievēroju savu pieņemto likumu — nekad neieņēmu dienas devas pirmo malku, kamēr nebija uzrakstīts pēdējais no maniem tās dienas tūk­stoš vārdiem. Taču reizēm gadījās, ka es piešķīru sev brīvdienu un nerakstīju nemaz. Tādās dienās arī nevēroju, cik agri izsūcu pirmo kokteili, jo nu jau tas nebija ne­kāds likuma pārkāpums. Cilvēki, kam nav nācies pašiem izdzīvot dzeršanas sērgu, nemaz nevar iedomāties, kā dzeršanas ieradums aug augumā.

Kad «Snarka» izbrauca garajā burājumā no Sanfran­cisko, uz jahtas borta nebija nekādu alkoholisku dzē­rienu. Tas ir, taisnību sakot, mēs vienkārši nezinājām, ka laivā ir dzeramais, un vēl daudzus mēnešus netikām to atklājuši. Burājums ar «sausu» jahtu no manas puses bija, tā sakot, ļaundarība ar iepriekšēju nolūku. Gribēju aiz­vilkt Džonam Miežagraudam baļķi ceļā. Tas norāda, ka tomēr biju ieklausījies vārajos brīdinājumos, kādi sāka ieskanēties manā apziņā.

īstenībā biju tikai aizplīvurojis situāciju pats savās acīs un taisīju atvainošanās reveransu Džonam Mieža­graudam. Pie 'tam veicu to ļoti izgudrēm. Noteicu, ka dzeršu vienīgi ostās. Kamēr «sausā» burāšu pa jūrām, mans alkohola piesūcinātais organisms attīrīsies, tā ka, iegriezies ostā, būšu pilnīgi formā lieliski izbaudīt Džona Miežagrauda balvas. Dzērieni garšos labāk, reibums būs skaudrāks un tīkamāks.

Divdesmit septiņas dienas mēs pavadījām pārbrau- cienā no Sanfrancisko uz Honolulu. Pēc pirmās dienas uz jūras doma par iedzeršanu man ne prātā nenāca. To pieminu tikai tālab, lai parādītu, ka būtībā taču tik tie­šām neesmu alkoholiķis. Dažbrīd ceļojuma laikā, domās kavēdamies nākotnē, jau iepriekš izbaudīju lieliskos mie­lastus un cienāšanas, kādi Havajā tiek rīkoti uz lanai — atklātajām terasēm (biju jau agrāk dažas reizes apmeklē­jis šīs salas), un, protams, pieminēju arī dzeramos, kas ievadīs gaidāmās dzīres. Par šiem dzērieniem es nedo­māju ar kāri, ne arī īgņājos, ka ceļš vēl tik tāls. Vien­kārši iedomājos, cik jauki un jautri tas būs, bet dzērieni būs daļa no tīkamās mielasta atmosfēras.

Tā es vēlreiz, sev par pilnīgu gandarījumu, pārliecinā*- jos, ka esmu kungs pār Džonu Miežagraudu. Gribu — dzeru, gribu — nedzeru. Tātad mierīgi varu turpināt iedzeršanu, kad vien vēlos.

Dažādās Havaju grupas salās pavadīju kādus mēne­šus piecus. Dzīvodams krastā, es dzēru. Dzēru pat krietni vairāk, nekā biju radis Kalifornijā pirms šī ceļojuma. Vis­pār Havaju iemītnieki caurmērā nodevās dzeršanai krietni vairāk nekā ļaudis mērenāka klimata platuma grādos. Nedomāju īpaši uzsvērt vārdu spēli ar «mēreno», varu to pateikt arī citādi — «platuma grādos, kas attālāk no ekvatora». Bet Havaju salas atrodas tikai subtropu joslā. Jo dziļāk nokļuvu tropos, jo vairāk ievēroju, cik nesātīgi turienieši lieto alkoholu, un jo nesātīgāk dzēru arī pats.

No Havajas mēs burājām uz Marķīza salām. Šis pār- brauciens ilga sešdesmit dienu. Divus mēnešus mēs ne reizi neieraudzījām zemi, nemanījām ne buru, ne tvai­koņa dūmu vērpeti. Bet jau pašās pirmajās ceļojuma die­nās kuģa pavārs, taisīdams pamatīgu revīziju kambīzē, izdarīja kādu atklājumu. Dziļas lādes pašā dibenā viņš atrada duci vīna pudeļu — andželiku un muskatu. Tās tur bija nokļuvušas no rančo virtuves pagrabiem kopā ar paš­darinātiem augļu konserviem un ievārījuma burkām. Sešus mēnešus gulēdams kambīzes tveicē, biezais, saldais vīns bija kaut kā īpaši pārveidojies, man domāt, kļuvis tāds kā izdedzināts degvīns.

Es pagaršoju to. Nu, brīnišķīgs! Un pēc tam ik dienas vienu reizi — ap pulksten divpadsmitiem, kad biju izda­rījis novērojumus un iezīmējis kartē «Snarkas» atrašanās vietu, — es izdzēru pusglāzi vīna. Tam bija pavisam ne­parasts reibums. Pats sev šķitos daudz labsirdīgāks, bet jau tā jaukā jūras ainava kļuva vēl jaukāka. Ik rītu lejā, kajītē, svīzdams gar saviem kārtējiem tūkstoš vārdiem, es jau ilgodamies gaidīju tās dienas lielo notikumu pulk­sten divpadsmitos.

Nelaime tikai tā, ka vīnu vajadzēja piedāvāt arī citiem, bet pārbrauciena ilgums bija neziņā tīts. No sirds no­žēloju, ka šādu pudeļu nav vairāk kā tikai tas ducis. Un, kad tās visas bija tukšas, sāku pat nožēlot, ka esmu cie­nājis arī līdzbraucējus. Es slāpu pēc alkohola un dedzīgi kāroju ātrāk sasniegt Marķīza salas. , Tālab arī, kad nokļuvām ostā, mana dzeršanas kāre bija sasniegusi kulminācijas punktu. Bet Marķīza salās dzī­voja tikai nedaudzi baltie un bars novārgušu iezemiešu, tur bija krāšņas dabas ainavas, daudz vaļēja, pudelēs nepildīta lētā ruma un bagātīgi krājumi absinta, taču ne­bija atrodams ne viskijs, ne džins. No lētā ruma cilvēkam mutes gļotāda rāvās čokurā. To es zinu, jo tiku jau no­baudījis. Esmu arvien bijis piekāpīgs, tālab samierinājos ar absintu. Tikai viena nelaime — šo dzērienu man vaja­dzēja saliet sevī neiedomājamos kvantumos, citādi nejutu nekādu iedarbību.