Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Bet tagad mēs sākam tuvoties galvenajam. Kā lai pa­cieš savstarpējās attiecības sabiedrībā, ja viss valdzinā­jums tai zudis? Ir taču Džons Miežagrauds! Vairāk nekā gadsimta ceturksni tas pacietīgi bija gaidījis brīdi, kad es pastiepšu roku, to meklēdams. Tūkstoši viņa viltīgo paņē­mienu nebija sasnieguši mērķi — gan mana spēcīgā or­ganisma, gan laimīgas sagadīšanās pēc, taču viņam krā­jumā bija vēl neskaitāmi citi triki. Kokteilis vai divi, var­būt vēl kāds — tā es spriedu — uzpurinās mani un ļaus samierināties ar muļķa cilvēku muļķīgajām gvelžām. Viens vai vairāki kokteiļi pirms pusdienām piešķirs man spēju sirsnīgi pasmieties par jokiem, kas sen jau pārstā­juši būt smieklīgi. Kokteilis bija dunka, piesis, spēriens nomāktajam garam un garlaikotajam prātam. Tas, viegli aizmiglodams manu iztēli, atkal vērta paciešamus smiek­lus un dziesmas, tā ka es spēju smieties, dziedāt un triekt niekus līdz ar jautrprāšiem vai arī iespaidīgi un pompozi gvelzt senzināmas gudrības, kas pilnam apmie­rināja uzpūtīgos puskoka lēcējus, kuri citādas valodas ne­maz nesaprot.

Bez kokteiļa es biju garlaicīgs sarunu biedrs, pēc kok­teiļa kļuvu itin valodigs. Mani pārņēma neīsta iejūsma, ar narkotikām biju ievadījis sevī jautrību. Bet iesākās viss tik neuzkrītoši, ka es, sens Džona Miežagrauda pa­ziņa, pat nepamanīju, ka mani jau virza viņa roka. Es nu jau sāku pieprasīt mūziku un vīnu, drīz vien pieprasīšu jo trakāku mūziku un vēl vairāk vīna.

Šinī laikā tad arī sāku ievērot, ka nepacietīgi gaidu pirms pusdienām iebaudāmo kokteili. Es kāroju pēc tā un apzinājos, ka kāroju. Atceros, ka, būdams kara korespon­dents Tālajos Austrumos, es labprāt un bieži mēdzu ap­meklēt kādu ģimeni. Neatteikdamies pieņēmu visus ielūgu­mus uz pusdienām un bez tam vēl allaž atradu kādu ieganstu, lai iegrieztos pie viņiem gandrīz vai katru pēc­pusdienu. Protams, namamāte bija pievilcīga sieviete, taču ne jau viņas dēļ es tik bieži ciemojos šajā mājā. Bija sa­gadījies, ka viņa prata jaukt visgaršīgāko kokteili, kāds vien dabūjams šajā lielajā pilsētā, kur ārzemnieku vidū dzērienu maisīšana bija izstrādājusies par īstu māk­slu. Tomēr ne kalna rajona klubā, ne lejā, ostmalas vies­nīcās, ne arī citās privātmājās — nekur negatavoja tik lieliskus kokteiļus. Šīs dāmas maisītie kokteiļi bija liegi un maigi. Tie bija īsts mākslas darbs. Tie nebija pretīgi manām smaganām kā citi alkoholiskie dzērieni un deva vistīkamāko baudu smadzenēm. Tomēr arī pēc šiem kok­teiļiem es kāroju tikai sabiedrības pēc, lai uzskaņotu sevi omulīgai sadzīvei. Kad devos no pilsētas projām — sim­tiem jūdžu garos jājienos pa rīsa laukiem vai kalniem, mēnešiem ilgi mitinādamies lauka apmetnēs un līdz ar uzbrūkošo japāņu armiju virzīdamies dziļāk Mandžū- rijā, — tad es nedzēru nemaz. Nastu zirgu mugursomās pašā dibenā man arvien glabājās dažas pudeles viskija. Taču ne reizi neatkorķēju kādu pudeli pats savām vaja­dzībām, ne reizi neiedzēru viens pats un ne reizi arī ne­jutu kārdinājumu to darīt. Jā, ja kāds baltās rases_ pār­stāvis parādījās manā apmetnē, es tūdaļ taisīju vaļā pu­deli, un mēs abi iedzērām, kā jau piederas vīriem, un gluži tāpat viņš būtu rāvis vaļā pudeli un iemetis kopā ar mani, ja es nokļuvis viņa apmetnē. Viskiju es tātad vadāju līdzi sabiedriskām vajadzībām, un tā es arī to atzīmēju izdevumu sarakstā, ko iesniedzu laikrakstam, kura uzde­vumā strādāju.

Tikai tagad atskatoties, spēju ievērot, cik nemanāmi pieņēmās mana iekāre. Bija jau toreiz viena otra iezīme, ko es neliku vērā, — vieglas vēja pūsmiņas, ko nemaz nepamanīju, sīki atgadījumi, kuru dziļo nozīmību toreiz pat neatskārtu.

Piemēram, jau vairākus gadus biju pasācis ik ziemu uz pusotra vai diviem mēnešiem doties burājumā pa San­francisko līci. Uz manas lieliskās jahtas «SJāce» bija ērta kajīte ar ogļu pavardu. Korejiešu zēns gatavoja ēdienu, un parasti man līdzi brauca arī kāds draugs vai paziņa, lai izbaudītu burāšanas jaukumus. Ņēmu līdzi arī rakstāmmašīnu un ik dienas uzrakstīju savus tūkstoš vārdus. Tieši tajā izbraukumā, par ko gribu stāstīt, līdz­braucēji man bija Klaudslijs un Todijs. Todijam tas bija pirmais šāds ceļojums. Klaudslijs iepriekšējos izbraucienos bija aizrāvies ar alus dzeršanu; tālab mana jahta tika ba­gātīgi apgādāta ar alu — un es, protams, to dzēru līdz ar viņu.

Taču šinī braucienā situācija bija citāda. Ne jau velti Todijam bija šāda iesauka — viņš velnišķīgi asprātīgi mācēja vārīt viskija punšus, sauktus par «todijiem». Tā­lab sagādāju uz klāja viskiju — veselus divus galonus. Ak vai! Krietni daudz galonu man vēl nācās piepirkt klāt, jo mēs abi ar Klaudsliju nu pārāk iecienījām īpašas mar­kas karstu «todiju», ko tik tiešām bija bezgala patīkami iedzert un kas pēc tam deva tīkami uzmundrinošu rei­bumu.

Man patika šie «todiji». Es jau iepriekš sāku gaidīt brīdi, kad tiks gatavots «todijs». Dzērām tos regulāri — vienu pirms brokastīm, vienu pirms pusdienām, vienu pirms vakariņām un vēl pēdējo pirms došanās gulēt. Pie­dzērušies netikām nekad. Tomēr jāatzīst, ka četrreiz dienā bijām krietni jautrā prātā. Un, kad ceļojuma vidū Todiju pienākumi aizsauca atpakaļ uz Sanfrancisko, mēs ar Klaudsliju pieraudzījām, lai korejiešu zēns regulāri maisītu mums «todijus» pēc stingri noteiktas receptes.

Taču tā tas notika vienīgi uz jahtas. Savās mājās uz sauszemes es atkal nelietoju nekādus uzmundrinājumus pirms brokastīm «miega aizdzīšanai», ne arī vakara lāsītes pirms gulētiešanas. Kopš tā laika, nu jau kur tie gadi, vairs ne reizes neesmu dzēris karstu «todiju». Bet fakts ir un paliek tas, ka man šie «todiji» patika. Tie ierosināja bri> num jauku garastāvokli» Ar savu blēdīgo maigumu tie bija teicami vervētāji Džona Miežagrauda ticība. Tie bija pirmie vēstneši kaut kam nenosakāmam, kam vēlāk bija lemts izvērsties par neglābjamu diendienas kāri pēc dzeršanas. Bet es to nesapratu, man tas ne prātā nenāca, jo es taču biju uzturējies Džona Miežagrauda sabiedrībā tik daudzus gadus, pasmiedamies par viņa neveiksmīga* jām pūlēm mani pievārēt,

Atveseļoties pēc ilgās slimības daļēji man palīdzēja patika, ar kādu es nodevos dažādām sīkām izklaidēm, kas nesaistījās ne ar grāmatām, ne ar kādām nopietnām problēmām, — piemēram, kopā ar sievu mēs spēlējām dārza spēles, ķērām «sunīšus» peldbaseinā, laidām gaisā pūķus, bez tam es vēl dažādi aušojos ar zirgiem izjādēs un darināju visādus mehāniskus laika kavēkļus. Galu galā man pilsētas dzīve bija apriebusies. Savu paradīzi es atradu laukos — Mēness ielejā. Turpmāk es pilsētās vairs nemēdzu uzturēties. Vienīgais, ko tās vēl varēja man piedāvāt, bija mūzika, teātris un turku pirts.

Un man viss veicās lieliski. Es daudz strādāju, daudz nodevos fiziskiem vingrinājumiem un jutos laimīgs. La­sīju vairāk tikai daiļliteratūru un pavisam maz zinātnis­kas grāmatas. Studijām nodevos tik niecīgā mērā kā vēl nekad agrāk. Turpināju interesēties par dzīves pamat­problēmām, taču mana interese bija ļoti piesardzīga, jo pirkstus jau biju apdedzinājis toreiz, kad tvēru pēc Pa­tiesības plīvuriem un arī norāvu viņai tos. Mana attiek­sme pret dzīvi bija gan mazliet melīga un mazliet arī liekulīga, taču šādi meli un liekulība palīdz cilvēkam, kurš alkst dzīvot. Apzināti aizmiedzu acis pret visu, ko uzskatīju par bioloģisko faktu rupji primitīvu izpausmi. Galu galā es taču atvairīju tikai sliktu ieradumu, atkra­tījos no nelāga garastāvokļa. Pie tam — atkārtoju — biju ļoti laimīgs. Vēl jāpiebilst, ka tagad, apsverot visu ar vēsu, vērtējošu prātu, varu apgalvot: šis bija vislai­mīgākais laiks manā mūžā — daudz laimīgāks par vi­siem iepriekšējiem un turpmākajiem dzīves posmiem.