Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Izšķīros, ka nu nekavējoties jāuzsāk rakstnieka karjera. Nevarēju izvēlēties, kurai no četrām nozarēm pievērsties: vispirms man patika mūzika, otrkārt, dzeja, treškārt, filo­zofisku, ekonomisku un politisku eseju rakstīšana un, ce­turtkārt un pēdīgi, — stāstu rakstīšana. Apņēmīgi izsvīt­roju mūziku kā nepieņemamu, iekārtojos savā guļamistabā un sāku vienādā mērā nodoties visām trim pārējām no­zarēm. Ak kungs, kādā .aizrautībā es rakstīju! Tāda radīša­nas drudža vēl neviens nebūs pazinis, un man pašam jābrī­nās, kā nesāku jukt prātā. Mans strādāšanas veids bija pietiekami negudrs, lai es dabūtu smadzeņu atmiekšķēša- nos un nonāktu trako namā. Es rakstīju, rakstīju itin visu ko — pārblīvētas esejas, īsus zinātniskus un socioloģis­kus apcerējumus, humoristiskus pantus, visdažādākās for­mas dzejoļus, sākot ar trioletiem un sonetiem līdz traģē­dijai baltajā pantā un neveikliem eposiem Spensera 1 stan- cēs. Bija gadījums, kad es nepārtraukti sacerēju dienu no dienas pa piecpadsmit stundām no vietas. Reizēm aizmirsu pat paēst vai arī atteicos ēšanas dēļ atrauties no saviem kaismīgajiem literārajiem izvirdumiem.

' Spensers Edmunds (1552—1599) — pazīstams angļu dzejnieks, bruņinieku romānu garā sacerētas poēmas «Karaliene Feja» autors.

Un tad vēl ķibeles ar pārrakstīšanu. Manam māsasvī­ram bija rakstāmmašīna, ko viņš pa dienu lietoja pats. Nakti man bija atļauts to izmantot. Šī mašīna bija tīrais brīnumzvērs. Vēl šodien varu vai apraudāties, kad atceros savas mocības ap to. Jādomā, tas būs bijis rakstāmmašīnu ēras sākuma gada pats pirmais modelis. Tās alfabētā bija vienīgi lielie burti. Mašīnu šķita apsēdis kāds ļauns gars. Tas nepakļāvās nekādiem pazīstamiem fizikas likumiem un šķita apgāžam visiem zināmo aksiomu: ja vienādus priekšmetus vienādi pārveido, radīsies vienādi rezultāti. Es varu apzvērēt, ka šī mašīna, vienādi darbināta, nekad div­reiz nedeva vienu un to pašu rezultātu. Atkal un atkal tā nodemonstrēja, ka vienādus rezultātus var sasniegt tikai ar visdažādākajām darbībām.

Kā man sāpēja mugura, kad biju pastrādājis ar šo ma­šīnu! Pirms šā eksperimenta mana mugura bija nevaino­jami pārcietusi visnegantākās piepūles, kādas tai tika uz­krautas manas ne visai vieglās karjeras laikā. Tomēr šī rakstāmmašīna pierādīja, ka mugurkaula vietā man ir pīpeskāts. Sāku arī baidīties par saviem pleciem. Pēc katra rakstīšanas seansa tie smeldza kā reimatisma lēkmē. Taus­tiņus nācās sist tik spēcīgi, ka ārā uz ielas likās: tur dār­dina attāls pērkons vai arī kāds lauž mēbeles. Sparīgi dauzot taustiņus, es sasprindzināju pirkstu cīpslas līdz pat elkoņiem, bet pirkstu gali bija vienās čulgās, kas trūka pušu un čūlāja. Bijusi tā mana personiskā mašīna, es to būtu darbinājis ar namdara veseri.

Ļaunākais tas, ka man taču vienlaikus vajadzēja kā pārrakstīt manuskriptu, tā arī lūkot savaldīt mašīnu. Tās bija fiziskas ciešanas un reizē smadzeņu brāzmojums, lai varētu uzrakstīt tūkstoš vārdu, bet es taču ik dienas uz­rakstīju pat tūkstošiem vārdu, ko tad arī vajadzēja pār­rakstīt, jo es loloju pārliecību, ka izdevēji redakcijās tos nevar vien sagaidīt.

Ak vai — gan rakstīšana, gan pārrakstīšana mani pamatīgi nomocīja! Man bija smadzeņu un nervu pārgu­rums un ķermeņa pārgurums arī, tomēr ne reizi neradās doma par dzeršanu. Es mitinājos pārāk augstās sfērās, lai man vēl vajadzētu kādu remdinātāju. Visas savas no­moda stundas — izņemot tās, ko ziedoju velnišķīgajai rakstāmmašīnai, — es pavadīju radīšanas jūsmas debe­sīs. Bez tam dzeršanas tieksmi nejutu arī tālab, ka vēl arvien ticēju daudz kam cildenam — ka visi cilvēki mīl cits citu tāpat, kā mīl vīrieši un sievietes, ka vecāki uzti­cīgi gādā par bērniem, ka cilvēku starpā valda taisnī­gums, ka viņiem vajadzīga māksla, vārdu sakot, loloju veselu lēveni gaišu ilūziju, pārliecināts, ka tās vienīgās uztur zemeslodes griešanos.

Taču gaidošie izdevēji labāk vēlējās gaidīt arī turpmāk. Mani manuskripti kursēja plašā rajonā starp Kluso un Atlantijas okeānu turp un atpakaļ. Laikam jau tā bija rakstāmmašīnas velnišķīgā burvestība, kas neļāva izde­vējiem pieņemt no manis ne vissīkāko raksta galiņu. Vilks viņu zina — es nezinu, taču, jādomā, manu sacerējumu saturs bija tikpat traks kā rakstījuma veids. Par smiekla naudu pārdevu savas sūri grūti iegādātās skolas grāma­tas bukinistam. Aizlienējos nelielas naudas summiņas, kur vien varēju, un pieļāvu pat, ka mans sirmais tēvs mani uztur ar savu zūdošo spēku pēdējām paliekām.

Necik ilgi — tikai dažas nedēļas, un tad man vaja­dzēja padoties un iet strādāt. Tomēr arī tad nejutu nekā­das vajadzības pēc alkohola. Nemaz nebiju vīlies. Mana karjera tikai mazliet aizkavēsies, vairāk nekā. Varbūt man derētu vēl rūpīgāka sagatavošanās. Biju pietiekami sala­sījies grāmatas, lai saprastu, ka īstenībā esmu pieskāries tikai zinātnes mantijas vīlītei. Tomēr arvien es vēl miti­nājos augstajās sfērās. Visas nomoda stundas, kā arī daudzas no tām, ko būtu vajadzējis ziedot miegam, es aizvadīju pie grāmatām.

Sāku strādāt ārā aiz pilsētas, pie Belmonta akadēmijas, mazā, priekšzīmīgi iekārtotā veļas mazgātavā ar tvaika dzinēju. Divatā ar otru puisi mēs veicām visus darbus — šķirojām un mazgājām veļu, cietinājām un gludinājām baltos kreklus, apkaklītes un manšetes, un pat profesoru lauleņu grezno veļu. Rāvāmies kā zvēri, īpaši, vasarai sā­koties, kad akadēmijas audzēkņi pārgāja uz audekla bikšu valkāšanu. Kamēr izgludina tikai vienu pāri šādu bikšu, paiet šausmīgi daudz laika. Bet cik šādu pāru nebija! Sviedros mirkdami, strādājām augām nedēļām tropiskā tveicē, veikdami darbu, kas nekad nav paveicams, un dažu labu nakti, kad studenti saldi krāca savās gultās, mēs ar pārinieku elektriskās spuldzes gaismā darbojāmies gar tvaika vangali vai gludināmo dēli.

Stundas bija garas, darbs spriegs, kaut gan visai pa­matīgi bijām apguvuši prasmi izvairīties no liekām kus­tībām. Bet es saņēmu trīsdesmit dolārus mēnesī līdz ar pilnu uzturu — neliels kāpums salīdzinājumā ar ogļu lāpstošanas un konservu fabrikas dienām, vismaz tas jā­saka par uzturu, kas darba devējiem gan izmaksāja maz (mēs ēdām kopējā virtuvē), bet man tas bija līdzvērtīgs divdesmit dolāriem mēnesī. Brieduma gados pieaugušais fiziskais spēks, klāt nākušās iemaņas un viss, ko biju mācījies no grāmatām, — tam arī varu pateikties par šiem papildu divdesmit dolāriem. Ja spriež pēc manas izvirzī­šanās tempa, varēju lolot cerību pirms nāves vēl kļūt par naktssargu ar sešdesmit dolāriem mēnesī vai pat par po- lismeni, kurš skaidrā naudā saņem savus simt dolārus un piedevām vēl kukuļus.

Augu nedēļu strādājuši kā negudri, sestdienas vakarā abi ar pārinieku jutāmies izvārguši līdz pēdējam. Atkal biju nonācis jau pazīstamajā darbalopa kondīcijā, jo strā­dāju ilgākas, stundas, nekā mēdz nodarbināt zirgus, un nezin vai domāju arī ko vairāk, nekā domā zirgs. Grā­matām pat nepieskāros. Biju gan atstiepis uz mazgātavu pilnu lādi ar grāmatām, tomēr lasīt nejutos spējīgs. Tik­līdz paņēmu grāmatu rokā, tūdaļ aizmigu; ja arī piespie­dos turēt acis vaļā kaut vai dažas lappuses, tik un tā neatcerējos šo lappušu saturu. Pārtraucu mēģinājumus mācīties grūtākus priekšmetus — tādus kā jurisprudence, politiskā ekonomija vai bioloģija, lūkodams piesavināties kaut ko vieglāku, piemēram, vēsturi. Tik un tā aizmigu. Izmēģinājos lasīt daiļliteratūru — un aizmigu kā likts. Pēdīgi, kad iegrimu miegā, lasīdams pat vieglus stāsti­ņus, vispār atteicos no mācīšanās. Pa visu laiku, ko no­strādāju mazgātavā, pat vienu grāmatu netiku izlasījis līdz beigām.