Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Ne jau organisms prasīja pēc alkohola. Tās bija prāta alkas. Pārmērīgā darba novārdzinātais prāts tiecās aiz­mirsties.

Bet pats galvenais šajā būtībā, lūk, kas. Lai cik pār­mocītas būtu manas smadzenes, tomēr, ja es nebūtu dzē­ris jau agrāk, doma par piedzeršanos nekādi nevarētu ienākt man prātā. Biju sācis ar fizisku riebumu pret al­koholu, gadiem dzēris tikai biedrošanās dēļ un tālab, ka degvīns bija visur pieejams arī dēku takās, nu biju sa­sniedzis to pakāpi, kad manas smadzenes uzstājīgi pie­prasīja ne vien iedzeršanu, bet galīgu piedzeršanos. Ja es tik ilgi nebūtu radinājies pie alkohola, smadzenēm ne­maz nevarētu rasties šāda prasība. Es būtu aizburājis ga­rām Vērša galvai, ieniris Sjūzenas līča baltajās dūmakās, un, klausoties dūkojam vēju, kas piepūta buru un vēdinā­jās ap manu augumu, es būtu aizmirsis vārgumu, būtu atpūtinājis un atsvaidzinājis smadzenes.

Bet tagad es piebraucu krastā, nostiprināju visus ga­lus un steidzos uz barkasiem. Cārlijs Legrāns krita man ap kaklu. Viņa sieva Lizija spieda mani pie savām apjo­mīgajām krūtīm. Billijs Marfijs un Džo Loids, un visi citi vecās gvardes atlikušie pārstāvji sanāca man apkārt un cits par citu tiecās slēgt mani savās rokās. Cārlijs tūdaļ pakampa kannu un pāri dzelzceļa uzbērumam steidzās uz Jorgensena krodziņu. Tas nozīmēja, ka būs alus. Bet es kāroju kā stiprāka, tāpēc nokliedzu viņam pakaļ, lai at­nes pudeli viskija.

Daudzkārt šī blašķe dabūja ceļot pāri uzbērumam un atpakaļ. Arvien vairāk saradās veco draugu no senajiem brīvestības un vieglās dzīves laikiem — tie bija zvejnieki, gan grieķi, gan krievi, gan franči. Visi pa kārtai izmak­sāja, un tad atkal sākām no gala. Viesi nāca un gāja, bet es paliku un sadzēru ar visiem. Dzēru kā negausis — lie­liem malkiem. Gāzu degvīnu rīklē un tīksmi izbaudīju smadzenēs kāpjošo reibuli.

Atnāca Gliemis, kas bija Nelsona pārinieks pirms ma­nis, glīts no vaiga, kā jau allaž, bet vēl nesavaldīgāks, gandrīz jau vai slims, pats sevi sadedzinājis ar nemitīgu dzeršanu. Viņš nāca no burinieka «Gazele», kur tikko kā bija ķildojies ar savu pārinieku, — tur bija vilkti laukā naži, dalīti belzieni, un Gliemis nu centās sevī vēlreiz uzkurināt niknuma kvēli, bez sāta tempdams viskiju. Ne­mitīgi iedzerdami, pieminējām Nelsonu, kurš nu jau at­stiepis savus platos plecus pēdējai ilgajai atdusai tieši šai pašā Benišijas pilsētiņā; nobirdinājām ari pa asarai, jo atminējāmies tikai visu labo, kas saistījās ar viņa vārdu, un vēlreiz nosūtījām blašķi piepildīšanai, lai varētu uz­dzert viņa piemiņai.

Vecie draugi gribēja mani pierunāt, lai pārnakšņoju pie viņiem, bet pa vaļējo durvju aili redzēju spirgta vēja viļ­ņoto ūdens klāju, ausīs dūca brīzes šalkoņa. Un, kamēr es centos aizmirst, kā trīs smagus mēnešus ik dienas pa deviņpadsmit stundām biju urbies grāmatās, Cārlijs Legrāns pārkravāja manu mantību lielā Kolumbijas upes lašu laivā. No savas puses viņš vēl pievienoja maišeli ogļu un zvejnieku ogļu plāti, kafijas katliņu un cepamo pannu, ka arī mazliet kafijas, gabalu gaļas un tumšu jūras asari, gluži svaigu, torīt kā no ūdens vilktu.

Man vajadzēja draugu atbalsta, lai noietu pa sagrabē­jušajām piestātnes laipām un ierāptos laivā. Viņi arī sa­vilka manu buru tiktāl, līdz tā iztaisnojās gluži plakana. Daži gan bažījās, vai vajagot tik stīvi pievilkt, tomēr es pastāvēju, ka vajag, un Cārlijs par to nemaz nešaubījās. Viņš mani labi pazina no senākiem laikiem un zināja, ka būrāt es spēju, kamēr vien spēju kaut ko saskatīt. Tad viņi atraisīja tauvu. Es piepacēlu stūreskoku, satvēru šo- tes un, kaut arī acis miglojās, iegrozīju laivu kursā, pēc tam vēl pamādams krastā palicējiem atvadas.

Plūdmaiņas jau bija grozījušās, un straujais bēguma plūds, traukdamies tieši pretī vēl straujākajam vējam, sacēla stāvus, brāzmainus viļņus. Sjūzenas līcis putoja balts aiz niknuma. Taču lašu laiva tiek cauri visam, un es pratu ar lašu laivu apieties. Tālab stūrēju tik viļņiem pretī un pāri tiem un, skaļi klaigādams un dziedādams, izplūdu nievās par grāmatām un skolām. Plīstošās viļņu kores piešļāca laivā kādu pēdu dziļu ūdens gāzmu, bet es smējos, kad ūdens skalojās man ap kājām, un dziedāju nicinājumu vējiem un viļņiem. Pasludināju pats sevi par dzīves valdnieku, kas traucas pār nesavaldītajiem elemen­tiem, un Džons Miežagrauds ceļoja man līdzi. Jukjukām ar matemātikas formulām, ar filozofijas kategorijām, ar dižu oratoru citātiem man atmiņā jaucās vecās dziesmas, ko biju iemācījies tajās senajās dienās, kad no konservu fabrikas pārgāju uz austeru zvejnieku kuģiem, lai kļūtu par pirātu, — tādas kā «Melnā Lulū», «Lido mākoņi», «Esi mīļš pret manu meitu», «Bostonas kramplauzis», «Šurpu nāciet, spēlmaņi un bieži», «Putniņš būt vēlējos», «Senandoa» un «Rančo, zēni, rančo».

Daudzas stundas vēlāk, saulrieta ugunīm liesmojot, at­rados tur, kur Sakramento un Sanhoakīnas upes saplūdina kopā savus duļķainos ūdeņus, izbraucu pa taisno Ņujor­kas kanālu, pārslīdēju pāri gludajam, krastu ieslēgtajam ūdens blāknumam aiz Melnā Dimanta un, iegriezis San­hoakīnas deltā, traucos uz Antiohu, kur, mazliet jau at- skurbis, toties šausmīgi izsalcis, pietauvoju savu laivu blakus kartupeļiem piebērtai liellaivai, kuras takelējums man šķita tāds kā pazīstams. Uz klāja tik tiešām atradās mani seni paziņas; viņi izcepa manu asari olīvu eļļā. Bez tam tika pagatavots gaļas sautējums zvejnieku gaumē, bagātīgi gardināts ar ķiplokiem, klāt ēdām brūni apce- pušu itāliešu maizi bez sviesta un visu to noskalojām ar pintas lieluma krūzēm bieza, reibinoša sarkanvīna.

Manai lašu laivai bija sūce, bet liellaivas mājīgajā ka­jītē man laipni piedāvāja sausu koju ar sausām segām; tur mēs gulējām smēķēdami un tērzējām par senajām dienām, kamēr mums virs galvas vējš gaudoja takelāžā un resnās tauvas dārdēdamas sitās pret mastu.

Mans burājums lašu laivā ilga veselu nedēļu, un mā­jās es atgriezos pilnā gatavībā iestāties universitātē. Visu šo nedēļu uz ūdeņiem atkal dzēris netiku. Šinī sakarībā biju pat spiests izvairīties no vecu draugu apmeklēšanas, jo dēkaiņu taku arvien aplenkumā tur Džons Miežagrauds. Piedzerties man kārojās tikai tai pirmajā dienā, bet nāka­majās vairs nemaz. Novārdzinātās smadzenes bija atžir­gušas. Morālu aizspriedumu man šinī ziņā nebija itin ne­kādu. Par to pirmo orģiju dienu Benišijā neizjutu ne kaunu, ne nožēlu un vairs pat nedomāju par to, kad lai­mes pilns atgriezos pie grāmatām un studijām.

Pagāja ilgi gadi, līdz es atkal paraudzījos atpakaļ uz to dienu un sapratu, cik tā bijusi nozīmīga. Tolaik un vēl ilgi pēc tam pieminēju to vienīgi kā jautru dzīru reizi. Tikai krietni vēlāk, mocīdamies smadzeņu truluma un intelekta gurduma jūgā, es to atcerējos, jo atkal izjutu alkas pēc remdinājuma, kādu sniedz alkohols.

Bet visā šai laikposmā, ja neskaita vienīgo klupšanas gadījumu Benišijā, turpināju atturībnieka dzīvi — galve- nokārt tieši tāpēc, ka nevēlējos dzert. Otrkārt, atturībnieks biju tāpēc, ka mans ceļš veda cauri grāmatu ailēm un studenti dzert nemēdza. Bijis es ārā, uz dēku takas, pats par sevi saprotams, ka es būtu dzēris. Tā jau ir dēkaiņu dzīves nožēlojamā puse, jo dēku takas ir Džona Mieža­grauda iemīļotais medību lauks,

Pabeidzu pirmo semestri un 1897. gada janvārī pārgāju uz otro. Tomēr mani mocīja naudas trūkums, kā arī at­ziņa, ka universitāte man nedod visu, ko vēlos, tai laika sprīdī, ko varu tai atlicināt, un es biju spiests izstāties. Pārāk vīlies tomēr nebiju. Divus gadus tiku studējis un šajos divos gados — kas bija daudz vērtīgāk — biju pa­guvis izlasīt ļoti daudz. Gramatikas zināšanas arī bija nostiprinājušās. Tiesa gan, vēl nebiju atradinājies un ru­nāju «esu», nevis «esmu», tomēr rakstīdams vairs negrē­koju ar dubultām negācijām nevietā, kaut gan dzīvā sa­runā šī kļūda man vēl bieži paspruka.