Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Nu jā, bet meitenes. Tas ir gluži vienkārši, tā Lūiss pamācīja, man tikai jāizraugās kāda un tad jāiepazīstas ar to. Pievakarēs mēs lēnām staigājām šurp un turp pa ielām. Arī meitenes, tāpat kā mēs, pastaigājās pa pāriem. Un meitenes, kas pastaigājas, noteikti palūkosies uz puišiem, kuri pastaigājas un lūkojas uz viņām. (Un līdz pat šim brīdim, lai kurā pilsētā, pilsētiņā vai ciematā iegrie­žos, es, būdams jau pusmūža vīrs, ar senas pieredzes trenētu aci pavēroju un redzu arvien to pašu jauko, ne­vainīgo skatienu rotāju starp puišiem un meičām, kuri pa­staigājas — kuri nemaz citādi nevar, viņiem vajag iet pastaigāties pa ielām, kad pavasara un vasaras pievaka­res aicina.)

Nelaime tā, ka šinī manas biogrāfijas arkādiskajā pe­riodā es, īstenībā rūdīts velns, ieradies šeit no dzīves ot­rās malas, biju bikls un neuzņēmīgs. Lūiss atkal un atkal centās mani uzpurināt. Bez tam es nemaz nepazinu mei­teņu paražas. Pēc brašuļa vīra dzīves posma man viņas šķita dīvainas un nesaprotamas. Kad izšķirīgais moments bija pienācis, es nepratu rīkoties un stūrēt tieši uz mērķi.

Tad Lūiss man demonstrēja, kā jādara — īpašs iz­teiksmīgs acu pametiens, pārdrošs smaids, cepures pacel­šana, kāds izmests vārdiņš, par atbildi īsa vilcināšanās, tad hihināšana, bikla saminstināšanās — un āre, Lūiss jau ir iepazinies, viņš māj man ar galvu, sak, nāc šurp, stādīšu tevi priekšā. Bet, tiklīdz mēs, sadalījušies pa pā­riem — puisis ar meiteni —, sākām kopīgu pastaigu, es arvien pamanīju, ka Lūiss atkal pratis nemaldīgi izvēlē­ties izskatīgāko meiteni un man atstājis viņas paklibo māšeli.

Protams, pēc neskaitāmiem mēģinājumiem, kurus sīkāk aprakstīt nav vērts, galu galā sāka arī laimēties, un pē­dīgi man bija vairākas meičas, pret kurām es varēju pa­vicināt cepuri un kuras labprāt ar mani pastaigājās va­saras pievakarēs. Tomēr meitenes mīlestību iemantot man tūdaļ neizdevās. Biju satraukts, ieinteresēts un centos iedziļināties šai spēlītē. Dzeršana man toreiz nenāca ne prātā. Dažs labs Lūisa vai paša piedzīvojums vēlākos ga­dos sniedza man bagātīgu materiālu pārdomām, kad sāku nodoties socioloģiskiem vispārinājumiem. Taču viss toreiz notikušais bija tik jauks, visu apdvesmoja tāda jaunības naivitāte, ka man radās tikai viens vispārinājums — vai­rāk bioloģisks nekā socioloģisks, proti: «Augstmane lē­dija un Džūdija Ogrēdija būtībā vienādas, šķir tikai tērps.» [7]

Pēc laba laika iepazinu arī meitenes mīlestību, visu tās maigo sirsnību, visu brīnumaino krāšņumu. Saukšu viņu par Heidiju. Viņai bija tā starp gadiem piecpadsmit un sešpadsmit. Svārku mala viņai vēl sniedzās tikai līdz kurpēm. Mēs nejauši bijām apsēdušies līdzās kādā Pes­tīšanas armijas sanāksmē. Viņa nebija pie ticības at­grieztā, tāpat arī ne viņas krustmāte, kas sēdēja meite­nei pie otriem sāniem, — tā bija iebraukusi paciemoties no laukiem, kur toreiz Pestīšanas armija vēl nedarbojās, un aiz tīrās ziņkārības uz pusstundu iegriezusies sanāksmē. Bet Lūiss sēdēja man blakus un novēroja — esmu pārlie­cināts, ka viņš tiešām tikai novēroja, jo Heidija nebija tāda tipa meitene, kādas patika viņam.

Mēs nesarunājāmies, bet tajā lieliskajā pusstundā mēs bikli te pametām pa skatienam viens otrā, te atkal kaut­rīgi novērsāmies, te sadūšojāmies atbildēt otra skatienam, un tā mūsu skatieni sastapās vairākas reizes. Viņai bija šaura, ovāla sejiņa. Brūnās acis bija ļoti skaistas. Degun- tiņš — burvīgs, tāpat arī bērnišķīgā mute ar jaukām, kaut mazliet untumaini uzmestām lūpiņām. Viņa valkāja skotu bereti, un es nodomāju, ka viņas matu brūnums ir visskaistākais brūnais tonis, kādu vien esmu redzējis. Kopš tās vienas reizes, kas ilga pusstundu, es līdz pat mūža ga­lam turos pie pārliecības, ka mīlestība no pirmā acu uz­metiena ir pilnīgi iespējama.

Pārāk drīz krustmāte ar Heidiju piecēlās un aizgāja. (Pestīšanas armijas sanāksmēs tas ir atļauts jebkurā brīdī.) Mani sanāksme vairs'neinteresēja, un, pieklājības pēc pa­gaidījuši mazu brītiņu — pāris minūšu vai pat ne tik daudz, cēlāmies arī mēs ar Lūisu. Kad gājām ārā, zāles viņā galā kāda sieviete, mani pazinusi, pameta man ar acīm, piecēlās un sekoja mums. Es viņu tuvāk neaprak­stīšu. Tā bija no manis paša sugas — no agrākā ostma­las laiku draugu pulka. Sašautais Nelsons bija nomiris uz viņas rokām, un mani viņa pazina kā vienu no ne­laiķa draugiem. Nu viņa gribēja man pastāstīt, kā nomi­ris Nelsons, un arī es vēlējos to uzzināt; bet tālab man nācās šķērsot plašu dzīves loku — no austošās jaunekļa mīlestības uz brūnmati meiteni beretē nolaisties at­pakaļ seno dienu skumīgajā nežēlībā.

Viņas stāstījumu noklausījies, tūdaļ steidzos projām, lai meklētu Lūisu, bažīdamies, ka tik neesmu pazaudējis savu pirmās mīlas objektu tūdaļ pēc pirmā skatiena uzmešanas.

Taču uz Lūisu varēja paļauties. Viņas vārds esot Heidija. Lūiss arī zināja, kur viņa dzīvo. Katru dienu viņa staigā­jot garām kalvei, kur šis strādājot, iedama uz Lafajeta skolu vai nākdama no tās. Tālāk — viņš esot to nejauši redzējis kopā ar Rutu, kādu citu skolnieci, un vēl tālāk — Nita, kas pārdeva mums konfektes saldumu bodītē, esot Rutas draudzene. Mums nu tagad atliekot tikai doties uz saldumu bodīti un mēģināt pierunāt Nitu nodot Rutai zirnīti, lai tā savukārt nodod to tālāk Heidijai. Ja šo operā­ciju izdotos noorganizēt, man tikai atliktu uzrakstīt šādu zīmīti.

Un tā tas arī notika. Zagšus satiekoties pa pusstundiņai, man laimējās uzzināt, ko īsti nozīmē zēna un meitenes iemīlēšanās maigā kaisme. Tā jau nu parasti nemēdz būt dižākā mīlestība pasaulē, bet uzdrošinos apgalvot, ka mai­gākā gan. Ai, kad es to atceros! Nav gan vēl nevienai meičiņai bijis tik naiva mīlētāja zēna, kāds biju es, kaut arī saviem gadiem pāragri skolojies ļaunumā un varmā­cībā. Es nemaz nezināju, kas tāda meitene vispār ir. Es, kuru savā laikā daudzināja par Austerpirātu princi; kurš ikvienā pasaules malā varēja apgrozīties starp vīriem kā starp savējiem; kurš prata apieties ar buriniekiem, spēja rāpties zāliņā naktī un- negaisā; kurš varēja iegriezties jūrnieku pilsētas visriebīgākajos ūķos, drosmīgi piedalīties kautiņā, ja tāds sāktos, vai izsaukt dzērienu kārtu visai kuģa apkalpei gar letes malu, — es nezināju, kas vispir­mām kārtām sakāms meitenei, nezināju, kā apieties ar šo slaiko, kalsnējo, sīciņo pusaudzi, kuras plānais bruncītis tikko sniedzās līdz kurpēm un kura par dzīvi nezināja galīgi nekā, kamēr es par to zināju — vai vismaz iedomā­jos zinām — galīgi visu.

Atceros, mēs sēžam uz soliņa zvaigžņotā vakarā. Starp mums vai pēdu plašs atstatums. Mēs tikai puspagriezienā varam paraudzīties viens otram sejā, elkoņus atbalstījuši uz soliņa atzveltnes, un reizi vai divas mūsu elkoņi viegli saskaras. Visu šo laiku es, juzdamies šausmīgi laimīgs, runādams vislaipnākos un pieklājīgākos vārdus, kādus vien zinu, — tādus, kas nevarētu apvainot viņas vārīgo austiņu, moku un staipu savas smadzenes, cenzdamies izprast, ko gan man tagad vajadzētu darīt — ko viņa varētu no manis gaidīt. Ko vispār meitenes gaida no zēniem, kad viņi sēž uz soliņa un jūsmīgi cenšas izpētīt, kas ir mīlestība? Ko man, pēc viņas domām, vajadzētu darīt? Varbūt viņa gaida, lai noskūpstu viņu? Kā būtu, ja pamēģinātu? Un, ja viņa to gaida, bet es to nedaru, ko viņa par mani do­mās?