Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Kad bijām izdzēruši vēl pāris aliņu, par kuriem mak­sāju es, uzstājīgi to pieprasīdams, Nelsons nolēma doties projām. Mēs šķīrāmies biedriski un draudzīgi, un es čā- pāju gar piestātnēm uz «Plītnieku». Uz kuģa Zirneklis pašlaik kūra plīti vakariņu gatavošanai.

— Kur ta tu tā piezūzājies? — Viņš pasmējās, redzē­dams mani uz trapa.

— Tāpat vien — mēs tur ar Nelsonu, — es nevērīgi at­metu, pūlēdamies neizrādīt savu lepnumu.

Tad man iešāvās galvā kāda doma: šis taču arī ir viens no tās sadraudzības. Tā kā nu esmu iedibinājis sev jaunu pasaules uzskatu, tas jāizmēģina praksē.

—- Nāc, — es teicu, — ejam pie Džonija un iemetam!

Iedami gar piestātnēm, sastapām Gliemi, kas patlaban naca krastā. Gliemis bija Nelsona pārinieks — lāga puisis, dūšīgs un glīta paskata ūsainis ap gadiem trīsdesmit, vardu sakot, tiešs pretstats visām īpašībām, kādas apzīmē viņa iesauka.

— Nāciet, — es teicu, — ejam un iemetam!

Vi ņš naca arī. Pie «Pēdējas šanses» durvīm sastapām ārā nākam Petu, Karalienes brāli.

— Kurp tu steidzies? — uzrunāju viņu. — Mēs ejam iemest. Nāc tu ar!

— Nupat jau vienu ieķemmēju, — viņš atņurdēja.

— Kas par to? Tūlīt ieķemmēsim vēl vienu, — es at­teicu.

Pets arī pievienojās mums, un tā es ar pāris alus kau­siem atkausēju sev ceļu uz viņa labvēlību. Oho! To pēc­pusdienu es daudz ko uzzināju par Džonu Miežagraudu. Alkoholā, izrādās, slēpjas vēj pavisam kas cits, ne tikai pretīgā garša, to iedzerot. Āre, par nieka desmit centu maksu drūms īgņa, kas jau draudēja izvērsties ienaid­niekā, kļuva man labs draugs! Viņš kļuva pat sirsnīgs, raudzījās laipni, un mēs labā saskaņā pārcilājām ostas rajona un austersēkļu tenkas.

— Man mazo aliņu, Džonij, — es ieteicos, kad pārējie bija pasūtījuši lielos kausus.

Jā, un es šos vārdus izmetu gluži kā rūdīts krogabrā- lis — nevērīgi, tā starp citu, it kā man šī doma nejauši būtu iekritusi prātā. Tagad, to atcerēdamies, esmu pārlie­cināts — vienīgi. Džonijs Heinholds uzminēja, ka esmu iesācējs dzeršanā.

— Kurt' šis paguva tā piesūkties? — saklausīju Zir­nekli klusu jautājam Džonijam.

— Ak, viņi ar Nelsonu jau te plencēja visu pēcpus­dienu! — Džonijs atbildēja.

Izlikos neko nedzirdējis, bet klusībā piepūtos aiz lep­numa. Re, pat krodzinieks dod man īsta vīra rekomendā­ciju! «Viņi ar Nelsonu te plencēja visu pēcpusdienu.» Kas par maģiskiem vārdiem! Zobena piesitiens, ar ko ieceļ bru­ņinieku kārtā, — un to izdara krodzinieks ar alus glāzi!

Atcerējos, ka Franču Frenks bija uzcienājis arī Džoniju todien, kad es nopirku «Plītnieku». Kausi bija pielieti, un mēs taisījāmies dzert.

— Ielej taču sev arī, Džonij, — es ieminējos tādā balsī, it kā sen to būtu gribējis teikt, tikai kļuvis mazliet aizmāršīgs, aizraudamies interesantajā sarunā ar Gliemi un Petu.

Džonijs uzmeta man ašu, pētīgu skatienu — esmu pār­liecināts, viņš pabrīnījās par straujo tempu, kādā es ap­guvu šo mācību, — un ielēja sev-viskiju no atsevišķas pu­deles. Vienu acumirkli mana taupīgā dvēsele sažņaudzās. Sev viņš ielej par desmit centiem, kamēr mēs pārējie dze­ram par pieciem! Bet skopuma kniebiens ilga tikai mirkli. Atcerēdamies savus jaunos uzskatus, noraidīju šo domu kā zemisku un centos neko neizrādīt.

— Esiet tik labs, pierakstiet man šo tēriņu grāmatā, — es teicu, kad bijām kausus iztukšojuši. Un ar lielu gan­darījumu noskatījos, kā tīrā lappusē tika ierakstīts mans vārds un atzīmēta tēriņa summa — trīsdesmit centu par vienu kārtu. Kā caur zeltainu dūmaku es jau skatīju šo lapu nākamībā, pierakstītu pilnu ar ciparu ailēm, kas krus­tiski pārsvītrotas un tad rakstītas atkal jaunas.

Es pasūtīju otru kārtu, un tad, man par pārsteigumu, Džonijs nolīdzinājās par savu desmit centu glāzīti. Viņš savukārt pacienāja mūs, un es aši aplēsu, ka viņš norē­ķinās ar mani pilnīgi precīzi.

— Aizkāpsim līdz «Sentluisam», — Zirneklis ierosināja, kad bijām izgājuši ārā. Pets, kas augu dienu bija lāpsto- jis ogles, devās mājup, bet Gliemim bija jāiet uz «Zie­meļbriedi» gatavot vakariņas.

Tā mēs ar Zirnekli divatā devāmies uz «Sentluisa» trak­tieri; man tā bija pirmā reize, kad iegāju lielajā zālē, kur bija salasījies cilvēku piecdesmit, galvenokārt ostas krā­vēji. Te atkal sastapu Supu Kenediju un Bilu Keliju. Lē­nām iesoļoja arī Srnits no «Enijas» — tas pats, kam tie revolveri aiz jostas. Uzpeldēja arī Nelsons. Iepazinos ar daudziem, piemēram, ar brāļiem Vigijiem, šā lokāla īpaš­niekiem, bet galvenais — ar Džo Zosi; šis cilvēks, kam bija ļaunas acis un lauzts deguns, valkāja puķainu vesti, spēlēja mutes harmonikas gluži kā trakulīgs eņģelis un mīlēja rīkot tik mežonīgas orģijas, ka pat Oklendas ostas rajona dauzoņas tās apbrīnoja un apjūsmoja.

Pasūtīju dzeramos, — citi, protams, atkal cienāja pre­tim, — un man galvā pavīdēja doma, ka mammiņa Džen- nija šonedēļ no «Plītnieka» peļņas neko daudz vis neda­būs atmaksai par aizdevumu.

«Bet kas par to?» nodomāju, pareizāk sakot, manā vietā to nodomāja Džons Miežagrauds. «Tu esi vīrs, un tev jā­

iepazīstas ar vīriem. Mammiņai Džennijai tās naudas tik steidzami nemaz nevajag. Badā viņa nemirst. To tu labi zini. Bankā viņai vēl ir nauda. Lai pagaida vien, gan jau tu pamazām atmaksāsi!»

Tā es iepazinu vēl vienu Džona Miežagrauda īpašību. Viņš grauj morāli. Negodīga rīcība, kas gluži neiedomā­jama cilvēkam skaidrā prātā, tiek paveikta itin viegli, ja cilvēks nav skaidrā. Tā tas nu ir — cilvēks nespēj pre­toties Džonam Miežagraudam, ja tas kā mūris nostājas starp tevī izsenis ieaudzinātajām uzvedības normām un tagadējām pēkšņajām iegribām.

Atvairīju domu par parādu mammiņai Džennijai un tur­pināju iepazīt cilvēkus, ar vieglu roku kaisīdams naudu gluži kā nevērtīgu un juzdams, ka dullums galvā sāk kļūt nomācošs. Nezinu, kurš mani tovakar nogādāja uz kuģa un noguldīja kojā, jādomā, tas būs bijis Zirneklis.

Tādā veidā es ieguvu godpilno vīra vārdu. Mans sa­biedriskais stāvoklis ostmalā un austerpirātu pulkā tūdaļ lieliski uzlabojās. Mani uzskatīja par lāga puisi un ne jau no bailīgajiem. Starp citu, kopš tās dienas, kad es, sēdēdams uz pāļa Oklendsitijas kuģu piestātnē, radikāli mainīju savu pasaules uzskatu, par naudu nekad vairs ne­esmu lielu bēdu turējis. Neviens mani nav uzskatījis par sīkstuli, bet gluži otrādi — par manu bezrūpību naudas lietās arvien raizējas un bažījas tie, kas mani pazīst tuvāk.

Es tik pilnīgi sarāvu sakarus ar savu taupīgo pagātni, ka devu māmuļai ziņu, lai saaicina kaimiņu puikas un iz­dala tiem manas kolekcijas. Neesmu pat centies uzzināt, kurš puika kādu kolekciju ieguvis. Biju kļuvis vīrs un aiz­mēzu no savas apziņas visu, kas saistīts ar bērnišķīgo pagātni.

Mana reputācija strauji nostiprinājās. Kad pa ostas ra­jonu izplatījās ziņas, kā Franču Frenks ar savu šoneri mē­ģinājis taranēt mānu kuģīti, bet es stāvējis uz «Plītnieka» klāja ar uzvilktu divstobreni rokās, stūrēdams ar kājām, lai noturētu kuģi kursā, un tā piespiedis Frenku apgriezt stūresratu un lasīties lapās, — krastmalas ļaudis no­sprieda, ka es gan esot jauns, toties dūšīgs. Un es tad arī rādīju savu dūšu. Bija reizes, kad ievadīju «Plītnieku»

ostā ar lielāku austeru kravu nekā visi pārējie divu vīru kuģeļi; reiz visi aizlaidām tālajā reisā pa Lejas līci, bet mans kuģis vienīgais jau rītausmā bija atpakaļ enkurvietā pie Asparāgu salām; kādu ceturtdienas nakti rīkojām īs­tas skriešanās sacensības, lai ātrāk nokļūtu tirgus vietā, un es, kaut arī pazaudējis stūres vadni, ar pirmo paisumu ievadīju «Plītnieku» ostā, tā dabūdams nosmelt visu krē­jumu, jo piektdienas rītos tirdzniecība ar zivīm un auste­rēm mēdz būt sevišķi izdevīga; un reiz ievadīju kuģi Aug­šējā līča piestātnē tikai ar klīverburu vien, jo Skotijs bija sadedzinājis manu grotburu. (Jā, jā, tas pats Skotijs, ko iepazinu dzīrēs uz «Dīkdieņa». Pēc Zirnekļa uz «Plīt­nieku» man biedros pārnāca Irs, bet Iru nomainīja Sko­tijs.)