Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Sākām dziedāt. Zirneklis nodziedāja «Bostonas kramp­laužus» un «Melno Lulū», Karaliene — «Putniņš būt vēlē­jos», bet viņas māsa Tesa — «Jel nedari pāri manai mei­tiņai». Jautrība aši pieņēmās un kļuva vētraina. Es atklāju, ka var arī neizdzert katru glāzi, jo neviens neko nevēroja un neuzmanīja. Tāpēc, stāvēdams uz trapa, tā ka galva un pleci rēgojās ārpusē,'un turēdams glāzi rokā, es vīnu varēju vienkārši izliet pār bortu.

Pie sevis spriedu apmēram šādi: tāda nu reiz ir šo cil­vēku dīvainība — viņiem garšo šitāds riebīgs vīns. Lai būtu tā! Par viņu gaumi neiešu stridēties. Saskaņā ar viņu dīvainajiem uzskatiem esmu spiests pierādīt savu vīrestību, izliekoties, ka man arī garšo vīns. Labi. Izlik- šos. Tomēr dzeršu tik maz, cik vien varēšu.

Karaliene sāka ap mani lakstoties — kā nekā jauns re­krūtis austerpirātu flotē, pie tam nevis vienkāršs matro­zis, bet saimnieks un kuģa īpašnieks. Viņa uzkāpa uz klāja paelpot svaigu gaisu un mani aizvilka sev līdzi. Viņa, protams, zināja to, par ko man nebija ne jaus­mas, — kā Franču Frenks lejā kajītē ārdās greizsirdības lēkmē. Iznāca arī Tesa un atsēdās uz kajītes virsbūves jumta, tad izlīda Zirneklis ar Bobu, vispēdīgi misis Hed­lija un Franču Frenks. Tā mēs sēdējām uz klāja, turē­dami glāzes rokā, un tik dziedājām, kamēr milzīgā pī- teņa pudele ceļoja apkārt. Es biju vienīgais tiešām skaid­rais cilvēks šai kompānijā.

Par visu notiekošo biju tādā sajūsmā, kādu gan nespēja izbaudīt neviens no viņiem. Šajā bohēmiskajā at­mosfērā pats no sevis radās salīdzinājums starp manu šodienu un vakardienu, kad es stāvēju pie mašīnas sa­smakušajā, pieelpotajā gaisā, atkal un atkal visātrākajā tempā bez gala atkārtodams mehānisku kustību sēriju. Bet šobrīd es te sēdēju ar glāzi rokā, draudzīgi biedriskās attiecībās ar austeru pirātiem — dēkaiņiem, kas negri­bēja būt sīkmanīgās ikdienas vergi, kas kāpa pari visiem aizžogiem un uzšķaudīja likumiem, jo savu dzīvību un brīvību viņi turēja paši savās rokās. Tomēr vienīgi Džona Miežagrauda starpniecība man bija Jāvusi bez bikluma un bažām piebiedroties šim atbrīvoto dvēseļu pulciņam.

Pievakara brīze ievējoja sāļo jūras dvesmu manās plaušās un savirmoja viļņus estuāra vidū. Brīzei pa priekšu, gluži kā ierindā, rāju pie rājas traucās vairāki plakanķīļa šoneri, dobji svilpdami, lai paceļ nolaižamo tiltu. Mums garām tusnīja velkoņi ar sarkaniem skur­steņiem, sašūpodami «Plītnieku» savos ķīļūdens viļņos. No ostas noliktavām tauvā vilka uz jūru baržu ar cukura kravu. Saules stari mirguļoja virmainajos vilnīšos, un dzīve bija lieliska. Zirneklis dziedāja:

Eijā, Lulū, melnā Lulū, mīļotā,

Kur tik ilgi pazudusi neziņā?

Cietumā sēdēju,

Draudziņu gaidīju:

Atnāks vai neatnāks, izpirks vai ne?

Pati dumpīguma, dēkainības, romantikas esence visā krāšņumā pludoja pār mani — tā slēpa sevī visu, kas aizliegts un tālab kļuvis izaicinoši lielisks. Nu es skaidri zināju, ka rītu vairs neatgriezīšos pie mašīnas konservu fabrikā. Rītu es jau būšu austerpirāts — brīvs jūras lau­pītājs, cik nu tas iespējams mūsu gadsimtā un Sanfran­cisko līča ūdeņos. Zirneklis jau bija devis savu piekri­šanu braukt man līdzi — viņš vienā personā pārstāvēs visu komandu un izpildīs pat koka pienākumus, kamēr es rīkošos uz klāja. No rītiem mēs apgādāsim pārtiku un ūdeni, uzvilksim lielo grotburu (zem tik milzīga audekla gabala man nekad vairs nav gadījies braukt pa jūrām), tad līdz ar pirmo jūras brīzi un pēdējo bēguma vilni iz­brauksim no estuāra. Pēc tam atlaidīsim šotes un, sāko­ties paisumam, pa Sanfrancisko līci laidīsim pāri uz

Asparagu salām, kur izmetīsim enkuru vairākas jūdzes no krasta. Un pēdīgi piepildīsies mans sapnis: es varēšu nakšņot uz ūdeņiem. Un nākamajā rītā es pamodīšos uz ūdeņiem, un visas manas turpmākās dienas un naktis pa­ies uz ūdeņiem .. „

Kad ap saulrietu Franču Frenks gatavojās vest savus viesus mājās, Karaliene palūdza, lai aizvedu viņu krastā savā laiviņā. Es pat neaptvēru, ko īsti varētu nozīmēt Frenka pēkšņā nodomu maiņa; viņš uzdeva viesu laivu airēt Viskija Bobam, bet pats palika uz vienmastnieka klāja. Un nepavisam nesapratu Zirnekļa izsmējīgo pie­zīmi: «Hoplā! Tu gan esi varen nadzīgs!» Kā manā puikas galvā varētu ataust doma, ka piecdesmitgadīgs pasirms vīrs kļuvis uz mani greizsirdīgs?

Kā jau norunāts, pirmdien mēs agri no rīta sastapā­mies Džonija Heinholda krodziņā «Pēdējā šanse», kas bija īsti piemērota vieta vīriem, lai noslēgtu darījumus. Es samaksāju naudu, saņēmu pirkšanas-pārdošanas lī­gumu, un Franču Frenks izmaksāja. To es uzņēmu kā acīm redzamu, loģiski saprotamu paradumu — pārdevējs, kas nu ticis pie naudas žūkšņa, apslapina kādu monētu tai pašā iestādē, kur darījums noslēgts. Bet, man par pārsteigumu, Franču Frenks izmaksāja visam lokālam. Ka iedzeram mēs abi, tas man šķita saprotams; bet kā­lab piedāvāt glāzi arī Džonijam Heinholdam, krodziņa saimniekam, kas stāv aiz letes un apkalpo viesus? Tūdaļ aplēsu, ka viņš arī, jādomā, gūst savu peļņas tiesu no tā, ko pats dabū izdzert. Es, protams, atzinu, ka var uzcie­nāt arī draugus un kuģaļaudis, kā, piemēram, Zirnekli un Viskija Bobu, — bet kāda velna pēc jāaicina iemest arī, teiksim, ostas krāvējus Bilu Keliju un Supu Kene- diju?

Vēl tur bija Pets, Karalienes brālis, tā ka kopā iznāca astoņi. Bija agra rīta stunda, un visi pasūtīja viskiju. Ko lai apsāku es šajā vīru sabiedrībā, kas visi grib dzert viskiju?

— Viskiju, — izmetu ar tik nevērīgu izskatu, it kā būtu to teicis jau tūkstoš reižu. Un kas par viskiju! Es iegāzu to rīklē vienā paņemienā. Brrr! Vel šodien jutu tā garšu.

Mani satrieca cena, kādu Franču Frenks par to sa­maksāja, — astoņdesmit centu. Astoņdesmit, centu! Ma­nai taupīgajai dvēselei tas šķita tīrais noziegums. Astoņ­desmit centu — atlīdzinājums par astoņām garām smaga darba stundām pie mašīnas — salija mums rīklēs vienā acumirklī, atstājot mutē tikai nepatīkamu garšu. Nav ne­kādu šaubu — Franču Frenks ir izšķērdīgs cilvēks.

Man kāroties kārojas tikt projām — ārā, saules mir­dzumā, uz ūdeņiem, pie sava brīnišķīgā kuģa. Tomēr ne­viens netaisījās iet projām. Stāvam palika arī mana ko­manda — Zirneklis. Biju tik neaptēsts, ka nekādi ne­spēju apķert, kāpēc visi vilcinās. Vēlākos gados es ne reizi vien pieminēju — sak, diezin ko viņi par mani do­māja: zaļš jaunpienācējs, laipni uzņemts viņu pulciņā, stāv kopā ar visiem pie letes, bet neprotas izmaksāt ne­vienu pašu kārtu viskija!

Franču Frenks, jau kopš vakardienas briedēdams sa­vās krūtīs nīgrumu pret mani, kaut gan man par to ne­bija ne jausmas, tagad, kad nauda par «Plītnieku» bija tam kabatā, kļuva pret mani pavisam modīgs. Es sajutu gan, ka viņa izturēšanās mainījusies, ievēroju drūmo mirgu viņa acīs, bet nekā nesapratu. Jo vairāk man nā­cās saskarties ar vīriem, jo dīvaināki tie man šķita. Džo- nijs Heinholds, pārliecies pār leti, iečukstēja man ausī:

— Viņam uz tevi zpbs. Uzmanies!

Es palocīju galvu par zīmi, ka esmu sapratis un pie­krītu teiktajam, — kā jau vajadzētu izturēties vīram, kas pazīst cilvēkus. Tomēr īstenībā es biju vienkārši apstul­bis. Ak tu debestiņ! Vai man, grūti strādājušam un ne­skaitāmus dēku stāstus izlasījušam piecpadsmit gadu puikam, kurš ne ar domiņu vairs nekavējās pie Austerpi­rātu karalienes un itin nekā nenojauta par Franču Frenka bezprātīgo dienvideiropieša mīlestību, — vai man varēja ienākt prātā, ka esmu viņu apkaunojis? Vai es varēju iedomāties, ka tenkas par to, kā Karaliene pametusi Frenku uz kuģa, tiklīdz ieraudzījusi mani, jau ļaunā priekā tiek laistas no mutes mutē pa visu ostmalu? Uri tā­lab — vai varēju nojaust, ka Karalienes brāļa Peta attu­rība pret mani nav tikai slikta garastāvokļa sekas? * Viskija Bobs pavilka mani uz mirklīti sānis*