Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

īstenībā šī plātīgā un lielīgā runāšana bija tīra patie­sība. Būtu man piemitusi parastā atturība un mērenība, es neuzdrīkstētos atklāt Skotijam, kādās domās esmu par viņa spējām mazlaivu burāšanā. Bet tāds nu reiz ir Džona Miežagrauda paņēmiens — viņš padara cilvēkam mēli vaļīgu un liek izpļāpāt visas slepenās domas.

Skotijs — jeb Džons Miežagrauds vai arī tie abi kopā —, protams, apvainojās par maniem aizrādījumiem. Bet es jau ar neesmu memļa. Varu iekaustīt jebkuru de­zertējušu matrozi, lai arī viņam septiņpadsmit gadu! Mēs ar Skotiju lamājāmies un ārdījāmies kā kauslīgi gailēni, līdz harpūnists salēja glāzēs jaunas degvīna porcijas, lai atvieglotu mums izlīgšanu. To mēs arī izdarījām, cieši apskāvuši viens otram kaklu un dedzīgi apliecinādami mūžīgu draudzību, — nu gluži tāpat kā Melnais Mets ar Tomu Morisiju toreiz Sanmateo rančo virtuvē, man ienāca prātā. To atcerējies, atskārtu, ka nu pēdīgi esmu kļuvis īsts vīrs — kaut arī nieka četrpadsmit gadus vecs —, tik­pat dūšīgs kā tie divi plecīgie tēvaiņi, kas bija ķīvējušies un salīguši mieru tajā ievērības cienīgajā sen pagājušās svētdienas rītā.

Tobrīd mums bija pienācis dziedamais laiks, un es cen­tos piebalsot Skotijam ar harpūnistu, raudams līdzi pa frāzei no viņu uzsāktajām jūrnieku dziesmām. Šeit, «Dīk­dieņa» kajītē, es pirmo reizi dzirdēju tādas dziesmas kā «Lai vēji pūš!», «Lido mākoņi» un «Viskiju, Džonnij, vis­kiju!». Ai, cik tas bija lieliskil Man šķita, ka sāku ap­tvert dzīves jēgu. Te nav vietas pelēcībai, te nav ne Ok- lendas estuāra, ne nogurdinošu reisu ar avīžu saini gar parādes durvīm vai ar ledus izvadātāja vezumu, nav arī nekādas ķegļu statīšanas. Man pieder pasaule, visas ta­kas klājas man zem kājām — tā Džons Miežagrauds mā­nija manu fantāziju, ļaudams jau šobrīd izbaudīt dēkaino dzīvi, pēc kādas ilgojos.

Mēs nebijām ikdienišķi cilvēki. Mēs bijām trīs apskur­busi jauni dievi — neticami viedi, žilbinoši talantīgi un neierobežoti vareni. Ak, — to varu apliecināt arī šodien, pēc daudziem gadiem, — ja Džons Miežagrauds spētu noturēt cilvēku šādās pacilātības augstienēs, es ne brīdi savā mūžā negribētu būt skaidrā. Bet šinī pasaulē nekas netiek dots par velti. Par visu jāsamaksā pēc dzelžainas likmes: ik spēka uzplūdu līdzsvaro vārguma brīdis, pēc entuziasma nāk depresija; ja mirkli esi šķities dieviem līdzīgs, pēc tam tevi nogāzīs dubļos kā rāpuli. Ikviens aiz­raujošas laimes mirklis, ko izdevies sasniegt garum garās dzīves laikā, tev jāatlīdzina ar augļu augļiem, — proti, tas saīsina tavu mūžu.

Sasprindzinājums nekad nevar būt ilgstošs — tāpat kā uguni nevar apvienot ar ūdeni, tas ir dabas likums. Tie iznīcina viens otru, tie nespēj eksistēt kopīgi. Džons Mie­žagrauds — lai kāds pārdabisks mags viņš varētu lik­ties —, tāpat kā mēs, mirstīgie, ir pakļauts dzīvās dabas organiskajiem noteikumiem. Par ikvienu nervu maraton- skrējienu mums ir jāsamaksā, un pat Džons Miežagrauds nav spējīgs atvairīt šo taisnīgo maksājumu. Viņš var novest mūs līdz garīgās pacilātības augstienēm, bet no­turēt mūs tur viņš nespēj, citādi jau mēs visi būtu kļu­vuši viņa pielūdzēji. Bet tie, kas ir pieludzeji, tad arī maksā par trakulīgo deju, kādu spēlē Džons Miežagrauds.

Visas šīs atziņas man nākušas no vēlākās pieredzes, šādas gudrības ne prātā nenāca četrpadsmitgadīgajam puišelim, kas sēdēja «Dīkdieņa» kajītē starp harpūnistu un matrozi, kārīgi ieelpodams jūrnieku virsdrēbju miklo dvaku, un korī dziedāja līdz ar citiem: «Jeņķu kuģis peld pa upi — sarauj, puiši, sarauj!»

Nu jau bijām kļuvuši raudulīgi, visi runājām un bļā­vām reizē. Man ir izturīgs organisms, un mans kuņģis spētu sagremot pat vecus dzelžus, tālab es vēl pilnā sparā tur­pināju savu maratonskrējienu, bet Skotijs jau sāka gurt un sašļukt. Viņa runa kļuva nesakarīga. Puisis minstinā- jās pēc vārdiem, nevarēja tos atķert, bet tos pašus, kurus sameklēja, viņa lūpas nemācēja izrunāt. Alkohola sain­dētā apziņa sāka dzist. Acis kļuva nespodras, un viņa skatiens vērtās tikpat stulbs kā nesakarīgā valoda. Līdz ar apziņas dzišanu gļēvi saļuma arī seja un augums. (Cilvēks taču nespēj nosēdēt taisni bez gribasspēka līdz­dalības.) Skotija apreibušās smadzenes vairs nejaudāja kontrolēt muskuļus. Viņš nevaldīja pār savām kustībām. Mēģināja iedzert vēl malku viskija, bet glāze izšļuka no pirkstiem un nokrita uz grīdas. Tad, man par lielu pār­steigumu, viņš rūgti apraudājās, atmuguriski iegāzās kādā kojā un acumirklī sāka krākt dziļā miegā.

Mēs ar harpūnistu turpinājām iemest, augstprātīgi smīkņādami par Skotija ķibeli. Pēdējo blašķi izsūcām di­vatā, Skotija 'ritmisko gārdzienu pavadībā. Pēc tam no- lūza arī harpūnists un ievēlās savā kojā, un nu es, neuz­varētais, paliku viens kaujas laukā.

Jutos šausmīgi lepns, un Džons Miežagrauds lepojās līdz ar mani. Es spēju panest dzeršanu! Esmu īsts vīrs. Divus vīrus esmu nodzēris no kājas — glāzi pa glāzei, bet pats vēl stalti turos uz abām kājām, dodamies uz kuģa klāja, lai ievilktu svaigu gaisu izsvilinātajās plaušās. Žū­podams uz «Dīkdieņa», es arī atklāju, cik lieliski mans kuņģis un smadzenes spēj panest alkoholu, — ar šo at­klāsmi lepojos vēl daudzus gadus, līdz pēdīgi nācās at­zīt, ka tas ir liels posts. Vislaimīgākais ir cilvēks, kas ne­spēj panest vairāk par dažām glāzītēm alkohola, lai nesaindētos. Visnelaimīgākais — tas, kurš spēj turēt daudzus kausus, neko uz āru neizrādīdams, tas, kuram nepieciešami neskaitāmi kausi, lai sasniegtu attiecīgo rei­buma pakāpi.

Kad vienatnē biju uztrausies uz «Dīkdieņa» klāja, saule patlaban slīga aiz apvāršņa. Lejā, kajītē, guļvietu bija gana. Man nebūtu vajadzības doties mājup. Taču es kā­roju pats sev parādīt, kas es par vīru. Pakaļgalā pie­sieta šūpojās mana laivele. Spēcīgā bēguma pēdējie viļņi strauji plūda ārā pa estuāra izeju pretī okeāna brīzei, kuras ātrums bija četrdesmit jūdžu stundā. Es skaidri saskatīju stāvos, krēpjainos viļņus, to atstarpēs un pat cauri tiem varēja redzēt bēguma straumes plūsmu.

Uzvilku buru, atraisīju tauvu, apsēdos savā vietā pie stūres, saņēmu rokās šotes un stūrēju šķērsām pāri estu- āram. Laiva sasvērās uz sāniem un sāka spēcīgi zvalstī­ties. Šļakatas šķīda uz visām pusēm. Es biju sajūsmas kalngalos. Burādams pilnā rīklē dziedāju «Lai vēji pūš». Vairs nebiju četrpadsmit gadu zeņķis, kas velk vienmuļu dzīvīti nez kādā tur miegainā Oklendas pilsētelē. Es biju īsts vīrs, es biju dievs, man pakļāvās pat elementi, kad es tiem diktēju savu gribu.

Plūdmaiņas bija beigušās. Kādas simt pēdas plata šķidru dūņu josla šķīra laivu piestātni no brīva ūdens. Ievilku laivas ķīli, ar pilnu sparu iebraucu dūņu joslā, tad nolaidu buru un, nostājies priekšgalā, sāku virzīt laivu ar irkli, kā jau to bieži tiku darījis bēguma laikā. Tieši šai momentā es spēcīgi noreibu. Zaudēju līdzsvaru un uz galvas iegāzos dūņu žurgā. Kad atkal biju uzķe- purojies kājās, viscaur nošķiedies ar gļotām, man no ro­kām tecēja asinis, jo biju apdauzījis tās pie gliemežiem apauguša stabiņa, un tikai tad pirmo reizi apjēdzu, ka esmu pamatīgi pilnā. Bet kas par to? Viņpus estuāra divi braši jūrnieki nesamaņā sūt savās kojās — un es tos dzeršanā esmu pārspējis. Nu reiz es esmu vīrs! Vēl ar­vien turos kājās, lai arī līdz ceļgaliem dūņās. Tikt laivā atpakaļ es pat nemēģināju. Bridu pa dūņu ķelsi, stum­dams laivu sev pa priekšu, un ķērcu brašu dziesmu — lai visa pasaule dzird, kas es par vīru!