Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Pie sajēgas nācu jau tumsā. Mani nesamaņā bija stie­puši nēšus tās četras jūdzes un mājās noguldījuši gultā. Biju smagi slims, un, kaut arī sirds un viss organisms spa­rīgi cīnījās pret vājību, es atkal un atkal par jaunu gāzos delīrija murgos. Viss šausmīgākais un briesmīgākais, ko vien savā bērna apziņā kādreiz biju uztvēris, tagad virda uz āru. Baigie murgojumi man šķita dzīves īstenība. Es redzēju, kā nokauj cilvēkus, un tad slepkavas sāka vajāt mani. Es kliedzu, plosījos, turējos pretī. Cietu neiedomā­jamas mokas. Reiz, uz mirkli atžirbis no delīrija lēkmes, saklausīju mātes balsi: «Kas gan notiek viņa galviņā! Bērns taču zaudējis prātu!» Atkal slīgdams nesamaņā, biju paķēris šo domu sev līdzi, un nu murgos es tiku ieslo­dzīts trako namā, sanitāri mani dauzīja, bet apkārt auroja ārprātīgie.

Manā bērna prātā bija dziļi iespiedusies kādreiz no­klausīta vecāku saruna par izvirtības perēkļiem San­francisko ķīniešu kvartālā. Murgos tagad izstaigāju tūk­stošiem šādu midzeņu dziļos pazemes pagrabos, kur, ieslēgts aiz dzelžu durvīm, nomiru tūkstoš nāvēs. Un, kad vienā šādā kapenē uzgāju savu tēvu, kurš sēdēja pie galda un ar ķīniešiem spēlēja kārtis par lielām zelta nau­das kaudzēm, mans trakais niknums izlauzās neģēlīgos lāstos. Es pietrūkos gultā sēdus, plosīdamies situ pa ro­kām, kas centās mani saturēt, un lamāju savu tēvu tā­diem vārdiem, ka vai jumts cēlās nost. Biju taču zemap­ziņā iegaumējis visas neķītrās lamas, kādas bērns var saklausīt šādā pusmežonīgā nomalē; līdz šim nebiju ne iedomājies ņemt mutē kādu no šiem lāstiem, bet tagad iz­bļāvu tos pilnā rīklē, lamādams savu tēvu, kurš manos murgos sēdēja pazemes ūķī un spēlēja kārtis ar ķīniešiem, kam garas bizes un gari nagi.

Pats brīnos, kā mana sirds un smadzenes spēja izturēt šādu nakti. Septiņgadīga bērna artērijas un nervu centri nepavisam nav piemēroti, lai izciestu tādas šausmu lēk­mes, kādas mani plosīja. Tajā naktī, kad Džons Mieža­grauds bija mani sagrābis savos nagos, fermas mazajā dēļu mājiņā neviens netika aizvēris acu. Bet Lariju, kas nakšņoja zem tiltiņa, nemocīja nekādas lēkmes. Esmu pārliecināts, ka viņš nogulēja trulā bezsapņu miegā, tikai rītā pamodās ar smagu galvu un īgnu prātu un, ja viņš šodien vēl dzīvs, tad, jādomā, pat neatceras šo nakti — tik neievērojams bija šis atgadījums. Taču manās sma­dzenēs šis notikums ir iededzināts uz visiem laikiem. Šo­brīd, pēc trīsdesmit gadiem, rakstīdams šīs rindas, katru murgu ainu redzu tikpat skaidri un spilgti, visas ciešanas izdzīvoju tikpat skaudri un baismi.

Sirgu vēl dienām ilgi, un lieki man bija mātes brīdinā­jumi turpmāk vairīties no Džona Miežagrauda. Māte bija ārkārtīgi sašutusi. Viņa uzskatīja manu nodarījumu par ļaunprātību, jo es tīšuprāt esot rīkojies pretēji viņas pa­mācībām. Man nekad netika ļauts runāt pieaugušajiem pretī, man trūka pat vārdu, ar ko attēlot savas izjūtas, — kā es būtu varējis mātei pastāstīt, ka tieši viņas pamācī­bas vainojamas šajā piedzeršanās kļūmē? Ja neticējis vi­ņas teorijām par melnām acīm un itāliešu raksturu, es pat lūpas nebūtu apmērcējis skāņajā, sīvajā vīnā. Tikai būdams pieaudzis, reiz izstāstīju mātei visu patiesību par šo kaunpilno atgadījumu.

Atveseļošanās dienās daudz ko izprātojos — par šo to tā arī netiku skaidrībā, toties par citu ko mani spriedumi veidojās ļoti skaidri. Es jutos gan apgrēkojies, tomēr sā­pīgi cietu no netaisnības apziņas. Kaut arī rīkojos nepa­reizi, vainīgs tomēr nebiju. Toties jo cieša bija mana apņē­mība nekad vairs nepieskarties reibinošiem dzērieniem. Traks suns tā nebīstas no ūdens, kā es baidījos no alkohola.

Gribu uzsvērt vienu: lai cik briesmīga bija gūtā piere­dze, galu galā tā nespēja mani paglābt no ciešas sa­draudzības ar Džonu Miežagraudu. Pat tajos laikos itin viss manā apkaimē bīdīja mani viņa apkampienos. Pir­mām kārtām, ja neskaita manu māti, kuras uzskati arvien bijuši ārkārtīgi puritāniski, pārējie pieaugušie uz šo noti­kumu raudzījās ļoti iecietīgi. Viņiem tas likās tikai smiek­līgs un interesants atgadījums. Neviens nesaskatīja no­tikušajā kaut ko apkaunojošu. Pat puiši un meičas, kas tajā piedalījušies, smējās un irgoja par pašu izdarībām, sajūsmīgi pārstāstīdami, kā Larijs uzlēcis man uz krūtīm un pēc tam pārgulējis zem tiltiņa, kā Tādsuntāds tonakt nakšņojis kāpās un kas tālāk noticis ar puisi, kurš ievē­lās grāvī. Tik tiešām — cik vien spēju apjaust, nevienu neskāra nekāds kauna traips. Tas bija tikai varen glauns uzjautrinājums, spoži krāsaina epizode šās drūmās, mig­lainās piekrastes vienmuļajā ikdienā un smagajā darbā.

Iru fermeri labsirdīgi vilka mani uz zoba par šo brī­numdarbu un papliķēja pa muguru, līdz pēdīgi sāku jus­ties tiešām paveicis ko varonīgu. Pīters un Dominiks līdz ar pārējiem itāliešiem lepodamies klāstīja visiem par manu izveiksmi dzeršanā. Morāls nosodījums pret dzer­šanu nevērsās. Visi taču dzer. Visā apkārtējā kopienā nebija neviena atturībnieka. Pat mūsu mazās lauku sko­liņas skolotājs, sirmojošs piecdesmitgadnieks, laida mūs brīvdienās pa to laiku, kamēr devās cīniņā ar Džonu Mie­žagraudu, lai kristu uzvarēts. Mans pretīgums pret alko­holu bija vienīgi fizioloģiskas dabas. Es vienkārši neva­rēju ciest šo nolādēto dziru.

So fizioloģisko nepatiku pret alkoholu nekad tā arī neesmu pārvarējis. Esmu to vienkārši apspiedis. Pat šo­dien man jāapspiež pretīgums ikreiz, kad tveru glāzīti. Smaganas nebeidz dumpoties pret šo dziru, un pēc dabas likumiem smaganām gan jāizjūt, kas ir un kas nav no­derīgs organismam. Bet ne jau tāpēc cilvēki dzer, ka ce­rētu no alkohola kādu labumu savai miesai. Viņi dzer, lai izbaudītu alkohola efektu uz smadzenēm, un līdz turienei alkohols var nokļūt tikai caur ķermeni, — lai tad nu organisms tiek galā, kā prot!

Tomēr, par spīti fiziskajam riebumam pret alkoholu, manas bērnības spožākie atmiņu mirkļi saistīti ar kro­giem. Kad sēdēju uz smagi piekrauta kartupeļu vezuma, kamēr visa apkārtne tinās miglā, kājas tirpa aiz nekustī- bas un zirgi gausi brida pa smiltīs iegremztām ratu risām starp kāpu pauguriem, man garo ceļu allaž īsināja viens gaišs cerību stars. Šis cerību stars bija Kolmas krogs, pie kura mans tēvs — vai nu kāds cits, kas tobrīd kučie­rēja, — arvien pieturēja, lai uzņemtu uz krūti. Es arī iz­kāpu, lai pasildītos pie platā pavarda un dabūtu savu so­das cepumu. Tikai vienkāršu sodas cepumu, bet man tas bija pasakains kārums! Tātad krogi tomēr kaut kam ir de­rīgi. Tālākā ceļā, atkal sēdēdams aiz smagi brienošo zirgu astēm, es vēl stundu skrubināju šo vienu cepumu. Es knibināju no tā pa sīkai drupatiņai, cenzdamies ne­pazaudēt nev-ienu knipatu, un sūkāju šo drupīti, līdz tā kļuva par plānu šķidras mīklas piciņu. Nekad es labprā­tīgi to nenoriju. Es tikai baudīju tās garšu, sūkāju, čāpsti­nāju, grozīju ar mēli, pieplacināju pie viena, tad pie otra vaiga iekšpuses, līdz pēdīgi tā man paspruka un izku­susi sīkās valguma lāsītēs noslīdēja pa rīkli. No manis pamācīties varētu pats Horass Flečers [1] !

Man patika krogi. It īpaši Sanfrancisko krogi. Tajos varēja dabūt visizmeklētākos gardumus — neparastas bulciņas un cepumus, sierus, cīsiņus, sardīnes — brīnu­mainus ēdamos, kādus nekad neredzēja uz mūsu liesi ap­gādātā ģimenes galda. Un reiz, atceros, kāds bufetnieks sajauca man saldu padzērienu no sīrupa un zeltera. Tē­vam par to maksāt nelika. Bufetnieks mani pacienāja, un tā viņš man kļuva par laba un laipna cilvēka ideālu. Vēl gadiem es viņu jūsmīgi pieminēju. Kaut gan toreiz man bija tikai septiņi gadi, vēl šobrīd redzu viņu tikpat skaidri, lai arī pēc tās vienas reizes vairs neesmu saticis. Šis krodziņš bija dienvidos no Tirgus ielas Sanfrancisko. Tas atradās ielas rietumu pusē. Bufete pa kreisi no ieejas. Pa labi gar sienu lete silto ēdienu izsniegšanai. Telpa gara un šaura, un pašā galā, aiz alus muciņām ar krāniem, izvietoti mazi, apaļi galdiņi ar krēsliem. Bufetniekam bija zilas acis un gaiši, mīksti mati, ko sedza melna zīda banīte. Atceros, viņš valkāja brūnu vadmalas žaketi, un precīzi at­minos pudeļu ierindā vietu, no kurienes viņš izņēma sar­kanā sīrupa pudeli. Bufetnieks ar tēvu runājās ilgi, bet es sūcu saldo dzērienu un dievinādams noraudzījos viņā. Vēl pēc vairākiem gadiem man pat atmiņas par viņu šķita dievišķīgas.