Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Atkal dodamies ceļā, es kratījos drebuļos un nospriedu, ka patīkamā garša laikam būs jūtama vēlāk. Garās pus- jūdzes laikā es vēl dažas reizes nobaudīju no spainīša, tiek­damies izjust cerēto labumu. Tad ar šausmām pamanīju, cik daudz alus trūkst spainītī, bet atcerējos redzējis, kā novadējušos alu atkal dabū putainu, paņēmu žagariņu un kūlu atlikumu tikām, kamēr putas pildīja spaineli līdz malām.

Tēvs nekā nepamanīja. Ardams izsviedrējies un izslāpis, viņš iztukšoja spaineli vienā rāvienā, atdeva man tukšo trauku un turpināja aršanu. Es centos klumhurot zirgiem līdzās. Atceros, ka pastreipuļoju un pakritu zirgiem zem pakaļkājām tieši spožo lemešu priekšā, bet tēvs tik spa­rīgi sarāva grožus, ka zirgi gandrīz vai uzsēdās man virsū. Vēlāk tēvs stāstīja, ka trūcis vēl kādas collas — un lemeši būtu uzšķērduši man vēderu. Kā pa miglu atmi­nos, ka tēvs mani nesa uz rokām un noguldīja zem ko­kiem laukmalē, bet visa pasaule ap mani griezās un šūpo­jās, mani mocīja smags nelabums, kam klāt jaucās ap­ziņa par šausmīgu apgrēkošanos.

Visu pēcpusdienu aizmidzis nogulēju zem kokiem, un, kad tēvs ap saules rietu mani pamodināja, tad, ar mo­kām pietrausies kājās, mājup gausi vilkās galīgi savār­dzis puišelis. Mani māca gurdenums, smagās rokas un kājas vilka pie zemes, bet vēderā nemitīgi vibrēja tādas kā stīgas, kas sniedzās līdz pat rīklei un smadzenēm. Tā vajadzētu justies cilvēkam, kas ieņēmis indi. Un es jau arī biju saindējies.

Turpmākās nedēļas un mēnešus es alum vairs negāju ne tuvumā — tāpat kā virtuves pavardam, pēc tam kad reiz biju pie tā apsvilinājies. Lielajiem tomēr taisnība. Alus neder maziem bērniem. Lielie gan neko neiztaisa, bet viņi jau prot iedzert arī rīcineļļu un visādas tabletes. Es no savas puses lieliski iztiku bez alus. Jā, un līdz pat nāves stundai es mierīgi būtu varējis iztikt bez alus. Taču apstākļi noteica citādi. Pasaulē, kurā es dzīvoju, ik aiz stūra aicinoši māja Džons Miežagrauds. No viņa nekur nevarēja paglābties. Visas takas veda pie viņa. Bet pagāja vēl divdesmit gadu, kuru laikā pastāvīgi tikos ar Džonu Miežagraudu, garām ejot, apsveicinājos un liekulīgi pa­slavēju viņu, un tikai tad man pēdīgi šis nelietis sāka iepa­tikties.

Nākamā saķeršanās ar Džonu Miežagraudu man gadījās septiņu gadu vecumā. Šoreiz vainojama bija mana iz­tēles spēja, un Šai cīniņā es metos aiz bailēm. Mūsu ģi­mene, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, bija pārcēlusies uz jauno rančo Sanmateo apgabalā, kailā, drūmā pie­krastes joslā dienvidos no Sanfrancisko. Tajās dienās tas bija atpalicis, pusmežonīgs novads; un man bieži gadī­jās dzirdēt māti lepojamies, ka mēs esot no vecā ameri­kāņu rauga, nevis nez kādi imigranti — īri un itālieši kā mūsu kaimiņi. Visā mūsu apkaimē mitinājās tikai vēl viena veco amerikāņu ģimene.

Kādu svētdienas rītu es atrados — kā un kāpēc, to vairs neatceros — Morisija rančo. No apkārtējām fermām tajā bija salasījies pulciņš jauniešu. Tur bija arī padzīvojuši vīri, kas dzēra jau kopš rītausmas un daži pat jau kopš iepriekšējā vakara. Morisiji visi bija prāva auguma cil­vēki — ģimenē netrūka garu, muskuļotu dēlu un tēvoču ar smagiem zābakiem kājās, ar resnām dūrēm un dobjām balsīm.

Piepeši meičas sāka spiegt un klaigāt: «Kaujas!» No visām malām saskrēja cilvēki. No virtuves brāzās ārā vīri, kas tur bija dzēruši. Divi milži ar pietvīkušām sejām un iesirmiem matiem bija ieķērušies viens otram elkoņos. Viens no tiem bija Melnais Mets, kurš — tā visi zināja stāstīt — savā laikā esot nogalinājis divus cilvēkus. Sie- vieši šad tad klusiņām iespiedzās, meta krustus vai skai­tīja saraustītus lūgšanu vārdus, aizklājuši acis ar rokām un lūrēdami pa pirkstu starpām. Es gan tā nedarīju. Es, jādomā, biju visjūsmīgākais skatītājs. Varbūt laimēsies — un es dabūšu redzēt, kā nokauj cilvēku! Lai nu kā, vismaz redzēšu īstu vīru kautiņu! Tomēr iznāca liela vilšanās. Melnais Mets un Toms Morisijs tikai turējās viens pie otra un cilāja klucīgos zābakus tādā kā groteskā ziloņu dejā. Tie abi bija pārāk pilni un nemaz nejaudāja kauties. Drīz vien samierinātājiem izdevās abus pierunāt un ievest atpakaļ virtuvē, lai tur nostiprinātu jaunu drau­dzību.

Drīz virtuvē visi buldurēja vienā laidā, klaigādami un smiedamies kā jau daždien pie svaiga gaisa raduši plat- krūšu vīri, kad viskijs aiztraucis viņu nerunību. Bet es, septiņu gadu zeperis, kam sirds aiz satraukuma vai pa

muti kāpa ārā un augums bija sasprindzis kā briedēnam, kas nupat grasās bēgt, lūrējos gar vaļējām durvīm un izbrīnīts vēroju, cik dīvaini uzvedas pieaugušie. Pārsteigts noskatījos, kā Melnais Mets ar Tomu Morisiju, iepletušies pāri galdam un rokām apskāvuši viens otra kaklu, birdi­nāja sirsnīgas asaras.

4. Dzīres virtuvē turpinājās, un meičas ārpusē kļuva ne­mierīgas. Viņas zināja, ar ko tāda dzeršana mēdz beig­ties, un bija pārliecinātas, ka nupat notiks kas nelāgs. Meičas protestēdamas sprieda, ka šīs nevēloties būt klāt, kad te kas iešot vaļā, un kādas ieteica doties uz četras jūdzes attālo lielo itāliešu rančo, kur varēšot padancot. Tūdaļ jaunieši sadalījās pa pāriem — puisis ar meiču — un posās projām pa smilšaino ceļu. Katram puisim pie sāniem bija viņa sirdspuķīte — varat droši ticēt septiņ­gadu zeperim, tāds prot ausīties un labi pārzina visas sirds­lietas savā apkaimē. Pie tam lieciet vērā — es taču arī biju puisis ar meiču pie sāniem! Man līdzās bija piestājusi maza īru meitenīte apmēram manos gados. Mēs bijām vie­nīgie bērni, kas piedalījās šajā spontānajā dēkā. Vecāka­jam no pāriem varēja bīit gadu divdesmit. Pārējās knīpas varēja skaitīt gadus četrpadsmit vai sešpadsmit, bet šķī­tās sev pilnīgi pieaugušas un lepni gāja līdzās saviem puišiem. Mēs ar īru meitenīti bijām nesalīdzināmi jaunāki par citiem un soļojām roku rokā, kaut gan reizēm, atdari­nādams mūsu vecākos biedrus, arī es apliku roku viņai ap viduci. Tikai tā soļot bija neērti. Tajā saulainajā svētdie­nas rītā jutos varen lepns savā garā, kājodams līdz ar citiem pa vienmuļo ceļu starp kāpām. Man arī ir sava meiča, un es esrnu mazs vīrs!

Itāliešu rančo saimnieki bija neprecēti ļaudis. Mūsu ap­ciemojums tika apsveikts ar sajūsmu. Visiem tūdaļ pielēja bieza stikla tējglāzes ar sarkanvīnu un no garās ēdam­istabas izvāca dažas mēbeles, lai atbrīvotu vietu dejoša­nai. Jaunie puiši dzēra vīnu un dejoja ar savām meite­nēm, jo kāds spēlēja akordeonu. Man šī mūzika šķita dievišķīga. Nekad vēl nebiju dzirdējis kaut ko tik brīnum jauku. Itāliešu jauneklis, kas gādāja šo mūziku, arī reizēm piecēlās padejot un, ar rokām apņēmis savu meiteni, spē­lēja akordeonu tai aiz muguras. Brīnumu man te bija bez sava gala. Es nedejoju, bet sēdēju pie galda un, acis iepletis, vēroju pārsteigumu pilno dzīvi ap sevi. Tādam mazam knauķim kā man šai dzīvē bija vēl tik daudz, ko mācīties. Laikam ritot, īru puiši jau paši ielēja sev vīnu, un jautrība sita augstu vilni. Ievēroju, ka puiši sāk streipu­ļot, dažs pat nogāzās dejodams, un kāds jauneklis bija ielīdis kaktā un aizsnaudies. Viena otra meitene šķita ap­vainojusies un grasījās doties mājup, bet citas meičas apmierinātas smēja vienā laidā, neko nebēdādamas un nogaidīdamas, kas vēl notiks.

Mūsu namatēvi itālieši tika piedāvājuši vīnu arī man, tāpat kā citiem, bet es atteicos. Man pietika ar pieredzi alus dzeršanā, un nejutu ne mazākās vēlēšanās papildi­nāt savas zināšanas par šo vielu vai kādu citu tai līdzīgu. Par nelaimi, jauns itālietis Pīters, liels palaidnis, ievē­rojis mani vientuļu sēžam pie galda, pēkšņi iedomājās mani uzmundrināt un, līdz pusei pielējis glāzi ar vīnu, pasniedza to man. Viņš sēdēja aiz galda man tieši pretī. Es atteicos. Viņa seja bargi saviebās, un viņš no jauna uzstājīgi pastiepa man preti vīna glāzi. Un tad mani sa­grāba šausmīgas bailes — kāpēc, tas man jāpaskaidro tuvāk.