Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

— Kālab tu par to neuzraksti šo nākamības jauno vīru un sieviešu labā? — Cārrniana riovaieāja. — Uzraksti tā, lai palīdzētu sievām, māsām un mātēm izvēlēties ceļu, kāds tām ejams, kad būs ieguvušas balsstiesībasl

— Ak «Alkoholiķa memuārus»? — Es ņirdzīgi nosmē- jos; pareizāk sakot, ņirgājās Džons Miežagrauds, jo viņš taču sēdēja man līdzās pie galda, pildīdams mani ar šo tīksmo cilvēkmīlestības reibuli, un Džons Miežagrauds mīl izķēmot smaidu par ņirgu, pie tam bez kāda brīdinājuma.

— Nē, — Cārrniana atteica, nelikdamās zinis par Džona Miežagrauda rupjībām, kā jau daudzas sievietes iemācījušās darīt, — tu taču pats sevi attēloji ne kā lab­prātīgu alkoholiķi, bet tikai kā ieraduma dzērāju, kas ilgu gadu ciešā saskarē smalki iepazinies ar Džonu Mieža­graudu. Apraksti to un nosauc šo darbu: «Memuāri par alkoholu».

Pirms sāku rakstīt, man jālūdz lasītājs uzklausīt mani ar līdzcietību un, tā kā līdzcietība sakņojas izpratnē, tad censties izprast mani, kā arī cilvēkus un notikumus, par kuriem rakstīšu. Pirmām kārtām jāaizrāda, ka esmu rūdīts dzērājs. Man nav organiskas tieksmes pēc alkohola. Neesmu arī muļķis. Neesmu cūka. Dzeršanas ābeci esmu iepazinis no A līdz Z un protu dzert ar mēru. Nav vēl ga­dījies, ka mani vajadzētu stiept uz gultu. Nekad es ne­staigāju streipuliski. īsi sakot, esmu parasts vidusmēra cilvēks un dzeru, kā mēdz dzert visi parasti vidusmēra cilvēki. Tātad uzsveru: es rakstīšu par alkohola ietekmi uz parastu vidusmēra cilvēku. Nedomāju ne aizstāvēt, ne attēlot pārmērībās kritušos alkohola narkomānus, jo pa­saulē to ir niecīgs mazākums.

Plašā mērogā runājot, pastāv divi dzērāju tipi. Viens no tiem ir cilvēks, kādu mēs visi pazīstam, — pastulbs, aprobežots, ar iesūnojušām smadzenēm, kurās rosās vār­gas domiņas; tāds cilvēks mēdz izplatu soļot uz grīļīgām kājām, bieži vien ieveļas ielas notekā un pārdzēries redz zilas pelītes vai rozā ziloņus, šis tips dod neizsmeļamu vielu anekdotēm joku žurnālos.

Otrais dzērāju tips apveltīts ar bagātīgu iztēli. Pat vis- tīksmīgākajā reibuma pakāpē viņš soļo stalti un turas da­biski, nekad nestreipuļo«un negāžas no kājām, arvien ap­zinās, kur atrodas un ko dara. Noreibušas ir viņa sma­dzenes, nevis ķermenis. Viņa runā kūsā asprātības, draugu pulkā viņš ir neaizstājams jokotājs. Ja arī viņam rādās murgi, tad tās ir intelektuālas, harmoniskas atklāsmes, stingri loģiskas vīzijas, kas reizēm izpaužas siloģismu formā. Šādā stadijā viņš mēdz noraut dzīvei tās vese­līgo ilūziju čaulas un izmisis atskārš, ka viņa dvēseli žņaudz nepieciešamības dzelžu josta. Sajā stundā tad Džons Miežagrauds parāda savu izsmalcināto viltību. Iegāzties notekā var katrs — tas ir vieglāk par vieglu. Bet smags un nežēlīgs pārbaudījums cilvēkam ir stāvēt stingri uz abām kājām un atskārst, ka visā izplatījumā viņam piešķirta tikai viena vieniga brīvestība — proti, pa­šam izlemt savu nāves dienu. Šī cilvēkam ir viena no «baltās loģikas» stundām (kādu būs vēl daudz), kad viņš apjauš, ka spēj izzināt tikai dzīves likumus, bet nekad nespēs izprast tās jēgu. Šī ir briesmu stunda. Cilvēks sper soli uz takas, kas ved lejup kapā.

Viņam viss ir kļuvis skaidrs. Galvu mulsinošā prāto­šana par nemirstību nav nekas cits kā nāves baiļu pār­ņemtas dvēseles konvulsijas, un iztēle — lai tā trīskārt nolādēta! — spēj pārvērst tās panikā. Šādiem cilvēkiem trūkst nāves instinkta, tie neparko negrib mirt, kad nā­ves brīdis ir klāt. Tie viļ paši sevi, ticēdami, ka pratīs pie­mānīt likteni un iegūt sev aizkapa dzīvi nākamībā, lai tad nu citi dzīvie radījumi iznīkst kapa tumsībā vai kremato­rijas liesmās. Bet viņš, šis cilvēks, savā «baltās loģikas» stundā zina, ka tie tikai māna un viļ paši sevi. Tik un tā visus gaida viens un tas pats. Zem saules nav itin nekā jauna, nav arī tās vārgo dvēseļu kārotās pasaciņas — ne­mirstības. Šis cilvēks to zina, viņš to pilnīgi apzinās, kad stalti un bez grīļošanās stāv uz abām kājām. Cilvēks ir trausls mehānisms, darināts no miesas, no vīna, 110 gara dzirksts, no saules puteklīšiem un pasaules pīšļiem, kādu laika sprīdi tas darbosies, to labos un lāpīs gan dvēseles, gan miesas ārsti, bet beigu beigās to izmetīs atkritumu kaudzē.

Šādas pārdomas, protams, ir slimas dvēseles murgi, šādus meslus ar iztēli apveltīts cilvēks spiests maksāt par draudzēšanos ar Džonu Miežagraudu. Trulā cilvēka mak­sātie mesli ir daudz vienkāršāki un vieglāki. Tāds cilvēks piedzeras, līdz zaudē sajēgu. Tad viņš aizmieg dzērāja miegā un, ja arī sapņo, tad kaut ko neskaidru un izplū­dušu. Bet intelektuālam cilvēkam Džons Miežagrauds sūta «baltās loģikas» nežēlīgi spilgtos siloģismus. Dzīvi un tās notikumus šāds cilvēks uzlūko ar vācu filozofa žultaino pesimismu. Viņš redz cauri visām ilūzijām. Viņš pārsver un atmet visas vērtības. Labais ir ļauns, patiesība ir krāp­šana, un dzīve ir nerrastība. Raugoties no sava rāmā ār­prātā augstienēm, viņš ar dieva viszinību dzīvi skata vienīgi ļaunu esam. Sieva, bērni, draugi — viņa loģikas spoži baltajā gaismā tie šķiet māņi un maldi. Viņš redz tiem cauri, domājas saskatām, cik tie vārgulīgi, nepilnīgi, zemiski un nicināmi. Viņu tie vairs nespēj apkrāpt. Tie ir nožēlojami sīki pašcildinātāji, tāpat kā citi sīkmanīši — viendienas mušiņas, kas nodanco savu stundu ilgo mūžiņu. Nekādas brīvestibas tie nepazīst. Tie ir akla gadījuma marionetes. Un viņš — gluži tāpat. To viņš apzinās. To­mēr ir kāda starpība. Viņš saskata, viņš saprot to. Un apjauš savu vienīgo brīvestību: viņš var izlemt savu nā­ves dienu. Tas viss nenāk par labu cilvēkam, kas taču radīts, lai dzīvotu, mīlētu un taptu mīlēts. Bet pašnāvība, vai nu aša, vai ilgstoša, vai nu strauja gāšanās bez­dibenī, vai pakāpeniska, gadiem ilga aizplūšana nebū­tībā, — tā ir cena, kādu sev kategoriski pieprasa Džons Miežagrauds. Neviens, kas draudzējies ar Džonu Mieža- graudu, nav ticis cauri bez šīs taisnīgās un neizbēgamas samaksas.

Man bija pieci gadi, kad es pirmo reizi piedzēros. Tvei­cīgā dienā man- tēvs ara tīrumā kādu pusjūdzi no mājas. Mājinieki maru sūtīja aiznest tēvam spainīti ar alu.

— Tikai pieraugi, neizšļakstini! — šķiroties viņi man piekodināja.

Cik atceros, tas bija tauku glabājamais spainītis — ar platāku augšdaļu un bez vāka. Man steberējot pa ceļu, alus šļācās pār malu un lija man uz kājām. Tā klinkādams, sāku prātot. Alu visi dikti augstu vērtē. Jādomā, ka brī- num garšīgs. Vai gan citādi mājās man nekad neļautu to nobaudīt? Ja lielie man neļauj ko darīt, tad vēlāk ar­vien izrādās, ka tas ir bijis kas ļoti patīkams. Tātad alus arī būs patīkams. Lielajiem var ticēt. Tie jau nu zina. Bez tam spainelis ir pārāk pilns. Alus šļakstās man uz kājām un izlaistās pa zemi. Kam laist mantu zudumā? Neviens jau nezinās, vai -es to ešmu izdzēris vai izlaistījis.

Biju vēl tik maziņš, ka man vajadzēja apsēsties un ievilkt spainīti sev klēpī, citādi netiku tam klāt. Vispirms es palūkoju putas. Jutos gaužām vīlies. Nekā patīkama nesagaršoju. Acīmredzot putas nav tās labās. Starp citu, garša tām bija pretīga. Tad atminējos redzējis, ka lielie pirms dzeršanas putas kausā atpūš nost. Es iegrūdu seju putās un iestrēbu pabiezo šķidrumu zem tām. Tas nu ne­pavisam nebija garšīgs. Es tomēr padzēros krietni. Tak jau lielie zina, citādi nedzertu. Cik daudz īsti izdzeru, par to grūti spriest, jo pats es biju sīciņš, spainis man klēpī liels un es strēbu no tā, elpu aizturējis un seju līdz ausīm iebāzis putās. Steigšus guldzināju alu tikpat kā riebīgas zāles — šķebinādamies un cenzdamies ātrāk tikt galā.