Džeks Londons - Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

Manai mātei bija savas teorijas par dzīvi. Pirmām kār­tām, viņa bija cieši pārliecināta, ka visi cilvēki ar melniem matiem un melnām acīm ir blēži. Lieki paskaidrot, ~yka mana māte bija gaišmate. Otrām kārtām, viņa uzska­tīja, ka melnacainie romāņu tautību piederīgie visi bez iz­ņēmuma ir viegli aizvainojami, neuzticami un asinskāri. Neskaitāmas reizes biju dzirdējis no viņas lūpām nostās­tus par pasaules dīvainībām un baismām, un allaž viņa apgalvoja: ja kāfls apvainos itālieti — kaut vai mazlietiņ un gluži nevilšus, tad itālietis katrā ziņā atriebsies, iegrūz- dams tam dunci mugurā. Tas viņai bija iemīļots teiciens: «Iegrūdis tev dunci mugurā!»

Kaut gan šorīt vēl biju dedzīgi kārojis redzēt, kā Mel­nais Mets nogalina Tomu Morisiju, tomēr nepavisam ne­vēlējos šejienes dejotājiem demonstrēt ainu, kā duncis rē­gojas manā mugurā. Vēl taču nebiju iemācījies atšķirt faktus no teorijām. Nešaubīgi ticēju savas mātes ieskatiem par itāliešu raksturu. Bez tam manī bija modusies ne­skaidra nojausma par viesmīlības svētumu. Te nu manā priekšā ir viegli aizvainojamais, neuzticamais, asinskārais itālietis, kas piedāvā man savu viesmīlību. Biju taču mā­cīts ticēt: ja es viņu apvainošu, viņš durs man ar dunci — gluži tāpat kā zirgs spers, ja tu stāvēsi tam pie pakaļkā­jām un kaitināsi to. Un tik tiešām bija tās šausmīgi melnās acis, par kādām tiku dzirdējis māti runājam. Pavisam citādas acis nekā tās, ko es pa­zinu, — zilas, pelēkas un gaišbrūnas manā ģimenē vai gaiši iepelēkas un iezilgas, kādas bija īriem. Pīters, jā­domā, bija arī mazliet iedzēris. Sā vai tā, bet viņa acis bija spoži melnas un velnišķīgi dzirkstīja. Tās bija man svešādas un šķita noslēpumainas; un vai gan es, septiņ­gadu puika, pratu tās izpētīt un atklāt draiskulību, kas tajās slēpās? Es iedomājos, ka no tām glūn pēkšņa nāve, un vīnu uzdrīkstējos atraidīt tikai pavisam bikli. Pītera acu izteiksme tūdaļ mainījās. Tās kļuva bargas, pavēlo­šas, un Pīters pagrūda vīna glāzi man tuvāk.

Ko es varēju darīt? Kopš tās reizes man savā mūžā ir gadījies sastapties ar īstiem nāves draudiem, bet nekad mani nav sagrābušas tādas nāves bailes kā toreiz. Es pie­liku glāzi pie lūpām, un Pītera acis atmaiga. Nopratu, ka nu viņš mani tūdaļ nokaut netaisās. Tas bija patīkami. Bet vīns nebija patīkams. Tas bija lēts nenorūdzis vīns, sīvs un skāņš, darināts no vīnogu atbirām un vīna mucu mielēm, un garšoja vēl riebīgāk nekā toreizējais alus. Ir tikai viens veids, kā izdzert pretīgas zāles, proti: tās jā­izdzer. Tieši tāda veidā es izdzēru piedāvāto vīnu. Atgāzu galvu un salēju vīnu sev rīklē. Norīstījos vien, lai inde ne­nāk atpakaļ, jo maniem bērna miesas audiem un gļotādām tā tiešām bija inde.

Tagad, paraugoties atpakaļ, saprotu, ka Pīters bija pār­steigts. Viņš atkal pielēja pusglāzi vīna un padeva to pār galdu. Sastindzis aiz bailēm un šausmām par likteni, kāds man uzbrucis, es otro glāzi izriju tāpat kā pirmo. Tas nu Pīteram bija par daudz. Viņam gribējās kādam parādīt uzieto brīnuma bērnu. Viņš pasauca skatīties Dominiku, ūsainu itāliešu jaunekli. Šoreiz man pasniedza pilnu glāzi vīna. Lai izdzīvotu, katrs ķepurojas, kā var. Es sasparojos, apspiedu nelabumu, kas kāpa rīklē, un izdzēru pasniegto.

Šitādu varoņbērnu Dominiks vēl nebija redzējis. Divas reizes viņš no jauna piepildīja glāzi līdz pat malām un noskatījās, kā es to iztukšoju. Šoreiz mani varoņdarbi jau piesaistīja plašākas publikas uzmanību. Mani aplenca pa­dzīvojuši itāliešu darbarūķi, Vecās pasaules zemnieki, kas neprata ne vārda angliski un tālab arī nedejoja ar īru meitenēm. Tie visi bija melnīgsnēji un izskatījās ļoti ne­ganti; ģērbušies sarkanos kreklos un apjozušies ādas

jostām, tie drūzmējās ap mani kā pirātu bars, un es zi­nāju, ka aiz jostām tiem aizbāzti dunči. Bet Pīters un Dominiks lika man sniegt izrādi šai publikai.

Ja man nepiemitusi tik spilgta iztēle, ja es bijis aprobe­žots un stulbā ietiepībā pratis pastāvēt pie sava, es arī ne­būtu iepiņķerējies šajā jezgā. Bet puiši un meičas bija aiz­rāvušies ar dejām, un te nebija neviena, kas paglābtu mani no nelaimes. Cik daudz īsti izdzēru, man nav ne jausmas. Atmiņā palikušas tikai bezgala ilgas baiļu mocības šā slepkavnieku pūļa aplenkumā un neskaitāmas sarkanvīna glāzes, ko pastūma pa nolaistītā galda kailajiem dēļiem un ko es tad sagāzu savā izsvilinātajā rīklē. Vīns gan bija nejauks, bet duncis mugurā būtu vēl briesmīgāks, un es centos turēties pie dzīvības, lai tas maksā ko mak­sādams.

Ar dzērāja pieredzi pamezdams skatienu atpakaļ, tagad saprotu, kālab es bez samaņas nenogāžos pagaldē. Kā jau minēju, es biju stīvs aiz bailēm, pilnīgi paralizēts. Jaudāju izdarīt tikai vienu kustību: celt pie lūpām glā­zes, kas nebeidzamā procesijā virzījās uz manu pusi. Biju tā saindēts, ka gāzu sevī šos vīna plūdus gluži kā nejū­tīgā tvertnē. Baiļu stindzinātais ķermenis bija kļuvis inerts, un vīns nekustīgi palika man vēderā, kas bija pār­stājis reaģēt un ielieto negrūda atpakaļ. Bet apkārt sastā­jušie itālieši, mutes atpletuši, brīnījās par dīvaino bērnu, kas gāž sev iekšā vīnu gluži kā nejūtīgs automāts. Negribu lielīties, bet uzdrošinos apgalvot: kaut ko tādu viņi savu mūžu nebija redzējuši!

Pienāca laiks šķirties. Piedzērušo puišu ālēšanos apni­kušas, prātīgākās meitenes pēdīgi piedabūja visu pulciņu doties mājās. Kaut kā biju nokļuvis pie durvīm, un bla­kām stāvēja mazā īru meitenīte. Viņu nebija ķēris mans liktenis, tā ka meitēns bija možs un mundrs. Viņa sa­jūsmināta skatījās, kā puiši tenterēdami cenšas noturēties līdzās savām meičām, un sāka viņus atdarināt. Man tā šķita varen jauka rotaļa, un es arī sāku grīļīgi streipuļot. Taču viņas galviņu vīns nereibināja, bet manā galvā no straujajām kustībām aši sakāpa reibums. Tālab jau ar pirmajiem soļiem man šī rotaļa paveicās daudz dabiskāk nekā viņai. Pēc dažām minūtēm pats nevarēju nobrīnīties vien par saviem ģeņģeriem. Noskatījos, kā viens no pui­šiem, pasteberējis soļus desmit, paliek stāvot ceļmalā un drūmi blenž grāvī, bet pēc tam, it kā pamatīgi apsvēris, ar tikpat drūmu sejas izteiksmi iegāžas tajā. Tas man šķita velnišķīgi jocīgi. Es arī sāku klumburēt uz grāv­mali, domādams, ka uz pašas malas apstāšos. Atģidos tikai grāvja dibenā, kad mani no turienes stīvēja laukā dažas pārbijušās meitenes.

Nu man vairs netikās tēlot piedzērušu. Prāts itin ne­maz nenesās uz jokiem. Acis aizmiglojās, sāka trūkt elpas — muti plaši atplētis, es rīstījos pēc gaisa. Divas meitenes mani veda aiz rokām katra savā pusē, bet kā­jas man vilkās pa zemi kā svina pielietas. Izdzertais al­kohols kā ar vāli dauzīja man sirdi un smadzenes. Bijis es vārgākas veselības, tad, esmu pārliecināts, gals man būtu pienācis visai drīz. Nāvei es tomēr biju daudz tu­vāk, nekā satrauktās meičas spēja iedomāties. Dzirdēju viņas savā starpā ķīvējamies, kas pie tā visa vainīgs; da­žas sāka pat šņukstēt — pašas par sevi, par mani, par savu puišu nejēdzīgo uzvešanos. Man viss bija vienal­dzīgs. Es smaku nost, man trūka gaisa. Kustēšanās bija tīrā mocība. No kustībām es aizelsos vēl smagāk. Taču meitenes neatlaidīgi spieda mani soļot, bet līdz mājām bija četras jūdzes. Četras jūdzes! Kaut cik atminos — ar aizmiglotām acīm sablenzu kaut kur tālumā uz ceļa mazu tiltiņu. īstenībā līdz tam nebija ne simt pēdu. Aiz­vilcies līdz tiltiņam, es noslīgu zemē un, tvarstīdams pēc elpas, paliku guļam uz muguras. Meičas izmēģinājās mani pacelt, taču es biju galīgi ļengans un tikai grūti elsoju. Uz meiču palīgā saucieniem pienāca Larijs — piedzēries septiņpadsmitgadīgs jauneklis, kas, gribēdams izdarīt mākslīgo elpināšanu, uzlēca man uz krūtīm. Atce­ros to kā pa miglu, tāpat arī meiteņu spalgos brēcienus, kad tās stīvējās ar puisi, vilkdamas viņu no manis nost. Pēc tam vairs neatminos itin neko, tikai vēlāk man stās­tīja, ka Larijs esot palīdis zem tiltiņa un tur arī pārgu­lējis nakti.