Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Džons Ronalds Ruels Tolkiens

Gredzenu pavēlnieks

Lai treji gredzeni elfu ķēniņiem apakš zvaigžņotā klaida,

Lai septiņi - rūķu valdniekiem, kas zemzemes kambaros mīt,

Lai deviņi - virszemes ļaudīm, ko nāve pēcgalā gaida,

Un viens - tam, kurš valda pār tumsu un tronī sēd izraidīts

Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst, melnas no naida.

Gredzens, kurš pārējos vieno, gredzens, kurš pārējos maļ,

Gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važās kaļ

Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst, melnas no naida.

"Gredzenu pavēlnieks" nereti tiek maldīgi devels par triloģiju, kur­pretim īstenībā tas ir viens romāns, kur ietilpst sešas ar pielikumiem papildinātas grāmatas, un tas reizumis laisls klajā trijos sējumos.

Pirmo daļu, "Gredzena brālību", Londonas apgāds George Allen ft Unu'iiī Lielbritānijā izdeva 1954. gada 29. jūlijā. Tā paša gada 21. oktobri sekoja amerikāņu izdevums, ko laida klajā Bostonas apgāds llotiglilon MiJJIin Company. Pirmās daļas publicēšanas gaitā Tolklns saskārās ar grūtībām, ar ko viņam nācās noņemties visu atlikušo mūžu, proti, ar iespiedkļūdām un misēkļiem salikumā, lostarp arī "labi domātiem" la­bojumiem autora dažkārl visai specifiskajā stilā. "Gredzenu pavēlnieka" neatņemama daļa ir izgudrotas valodas un pārdomāti konstruēta klasi - fikācija, un tāda darbā kļūmes un nekonsekvence nopietnam lasītājam — un daudzi Tolkīna lasītāji no sākta gala bijuši tieši lādi — neļauj tekstu ne adekvāti uztvert, ne novērtēt. Vēl pirms klajā bija nākusi Irešā daļa, kur bija ieiverlas iepriekš neatklalas ziņas par jaunizgudrotajām valo­dām un rakstības sistēmām, Tolklns no lasītājiem saņēma šajās sistēmās rakstītas vēstules un neskaitāmus jautā jumus par rakstības lietojuma fi­nesēm.

Otrā daļa "Divi torņi" Lielbritānijā nāca klajā 1954. gada II. no­vembri un ASV — 1955. gada 21. aprīli. Tikmēr Tolklns strādāja, lai pildītu pirmā sējuma priekšvārdā doto solījumu trešajā sējumā ievietot "nosaukumu un svešādu vārdu rādītāju". Bija iecerēts, ka šeit tiks sniegtas gan etimologiska rakstura ziņas par valodām, sevišķi par elfu mēlēm, gan apjomīga vārdnīca. Tieši tas izrādījās galvenais iemesls, kālab treša sējuma izdošana aizkavējās, turklāt galu galā nekāds rādītājs tur nemaz netika ievietots, parādījās tikai izdevēja atvainošanās par to, ka las izpalicis. Jo, sastādījis rādītāju pirmajam un otrajam sē­jumam, Tolkīns darbu meta pie malas, nospriedis, ka ta apjoms un līdz ar to arī izmaksas būtu pārāk lielas.

Trešā daļa "Ķēniņa atgriešanās" Lielbritānijā pēdīgi parādījās 1955. gada 20. oktobrī un ASV — 1956. gada 5. janvārī. Līdz ar trešā sējuma iznākšanu bija izdots viss "Gredzenu pavēlnieks", un desmit gadus pirni- izdevuma teksls faktiski saglabājās nemainīgs. (Tolklns gan veica pāris sīku labojumu, bet "Gredzenu pavēlnieka" atkārtotajā izdevumā kļūdas palika, kur bijušas, jo iespiedēji nodrukāja tekstu, nekonsultējoties ne ar autoru, ne izdevējiem.)

1965. gadā it kā ar autortiesībām saistītu problēmu dēļ kāda ame­rikāņu izdevniecība "Gredzenu pavēlnieku" laida klajā patvaļīgi. Šajā Acc Books brošūriesējumā teksts tika salikts no jauna, tā ka saradās atkal jaunas iespiedkļūdas, bet pielikumi tika sniegti faksimilā, pār­kopēti no iepriekšējā izdevuma, tāpēc saglabājās nemainīgi.

Tolklns ķērās pie darba, lai pārskatītu teksta pirmo variantu un ASV tirgū nonāktu jauns, pārlabots, konkurēt spējīgs un likumīgs izde­vums. Šo pirmo pārlaboto versiju mīkstos vākos 1965. gada oktobri ASV izdeva Ballantine Books. Papildus labojumiem pašā tekstā Tolkīns no jauna bija pārrakstījis ari sākotnējo priekšvārdu. To viņš darīja ar prieku — korektūrā viņš šajā sakarā raksta: "Putrot (kā tas tiešām no­tiek) īsti personiskas lietas ar stāsta "mašinēriju" nozīmē pieļaut no­pietnu kļūdu." Tolkīns arī paplašināja prologu un papildināja izdevumu ar rādītāju — nevis ar pirmajā izdevumā solīto detalizēto indeksu, bet ar visai skopu sarakstu, kur bija atrodami vien specifiskie personvārdi, vietvārdi un attiecīgo lappušu numuri. Turklāt šoreiz visai būtiski la­bojumi tika ieviesti ari pielikumos.

Ballantine izdevumu Tolkīns saņēma 1966. gada janvāra nogalē, un februāra sākumā viņš savā dienasgrāmatā rakstījis: "Vairākas stun­das skatījos cauri Ballantine izdevuma pielikumus ft uzgāju vairāk kļūdu, nekā sākotnēji biju domājis." Drīz pēc tam viņš nosūtīja Bal­lantine nelielu sarakstu ar papildu labojumiem pielikumos, tostarp ta­gad labi zināmo norādi uz "Eslellu Bunci" kā Meriadoka sievu dzimtas ciltskokos C pielikumā. Vairākums no šiem labojumiem, kas dažādā izskatā parādījās trešās daļas trešajā un ceturtajā atkārtotajā izdevumā (1966. gada jūnijā un augustā) un ne vienmēr tika ievietoti, kā nākas (kālab tekstā ieviesās vēl lielāks sajukums), nezin kāpēc tā arī neno- nāca līdz britu trīssējumu izdevumam un ilgu laiku saglabājās kā tāda anomālija. Par "Gredzenu pavēlnieka" labojumiem Tolklns reiz rakstījis, ka viņam diez ko nav sekmējies ieviest kārtību savās piezīmēs, un kļū­mīgie centieni tekstu labot laikam gan ir šīs paviršības auglis.

Pārlabotais teksts pirmoreiz nāca klajā Lielbritānijā — 1966. gada 27. oktobrī. To trijos sējumos un cietos vākos kā "otro izdevumu" pub­licēja apgāds Allcn ЈJ Univin. Bet ari te viss nebūt negāja tik gludi. Lai gan jaunajā britu izdevumā bija iespējams ievietot tos teksta labojumus, ko Tolkīns bija nosūtījis uz Ameriku, apjomīgie labojumi pielikumos, parādījušies Ballantine izdevumā, bija nez kur nozuduši. Allen ft Unwin bija spiesti no jauna atveidot pielikumus, par paraugu izmantojot pirmo Ballantine izdevumu. Tur trūka nedaudzo labojumu, ko Tolkīns bija nosūtījis Ballantine, un vēl jo svarīgāk, ka šajā variantā bija lērums misēkļu, no kuriem daudzi tika atklāti tikai krietni vēlāk. Tādējādi, ciktāl runa ir par pielikumiem, vispirms der rūpīgi pārskatīt pirmā iz­devuma tekstu un daudz vēlākos otrā izdevuma labojumus, un tikai tad var spriest, vai konkrētie labojumi šajā izdevumā bijuši pamatoti vai kļūmīgi.

Amerikā pārlaboto tekstu 1967. gada 27. februāri cietos vākos izdeva Houghton Mifflin. Izdevums bija 1966. gada Allen ft Unwin trīs- sējumu izdevuma faksimils, proti, tam identisks. Ja neņemam vērā šo Houghton MiJJIin otrā izdevuma pirmo variantu, kam titullapā drukāts 1967. gads, tālākajos variantos gads vispār nav minēts. Pēc pirmajiem izdevumiem, kur atrodams ar 1966. gadu datēts paziņojums par autor­tiesībām, šis gadskaitlis tika mainīts uz "1965", lai atbilstu tam, kas minēts Ballantine izdevumā. Šīs izmaiņas lielā mērā mulsinājušas gan bibliotekārus, gan citus pētniekus, kas vēlējušies noskaidrot secību, kādā šie izdevumi nākuši klajā.

Tikmēr Tolkīns teju visu 1966. gada vasaru veltīja jauniem laboju­miem. Jūnijā viņš uzzināja, ka tālākus labojumus Allen fif Unwin 1966. gada atkārtotajā izdevumā iekļaut vairs nepagūs, un dienasgrāmatā ierak­stīja: "Tomēr cenšos pabeigt darbu [pie labojumiem] — nevaru likties mierā, kamēr tas viss stāv prātā. Tik daudz laika izšķiests, jo pavedieni nemitīgi trūkst pušu." Tie bija pēdējie būtiskie labojumi, ko veica pats Tolkīns (sīkas izmaiņas viņš pats gan vēl ieviesa 1969. gada Indijas viensējuma izdevumā), un tie tika iekļauti Allen ft Unwin 1967. gada otrā trīssējumu izdevuma atkārtotajā izlaidumā. Lielākoties šajos labo­jumos ietilpa terminoloģiskas izmaiņas un centieni iedibināt vienotu terminoloģiju visās trijās grāmatās.