Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Dž. R. R. Tolkīns nomira 1973. gadā. Viņa trešais dēls un literārā mantojuma izpildītājs Kristofers Tolkīns 1974. gadā Allen & Unwin izdevniecībai aizsūtīja apjomīgu materiālu ar norādēm uz turpmākiem labojumiem un līdzšinējām drukas kļūdām — galvenokārt pielikumos un vārdu rādītājos. Lielākā daļa še bija drukas kļūdas, un norādes bija saskaņotas ar autora pašrocīgajām piezīmēm korektūrās.

Kopš 1974. gada Kristofers Tolkīns "Gredzenu pavēlnieka" britu izdevējiem (Allen & Unwin, vēlāk — Univin Hyman, pašreiz — Harpcr Collins) atkārtoti sūtīja norādes uz misēkļiem, kolīdz tādus uzgāja, savukārt izdevēji pēc labākās sirdsapziņas centās paveikt neiespējamo, proti, nodrošināt teksta viengabalainību visos klajā laistajos "Gredzenu pavēlnieka" izdevumos. Tomēr ikreiz, kad teksts tika salikts jaunā for­mātā (piemēram, dažādos brošētajos izdevumos, kas Lielbritānijā nāca klajā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados), tajā aizvien iezagās lērums jaunu iespiedkļūdu, lai gan reizumis izdevēji tās laikus pama­nīja un vēl paguva izlabot. Taču ar pašu kvalitatīvāko tekstu visos šajos gados joprojām varēja lepoties britu trīssējumu cictvāku izdevums.

ASV Ballantine brošētā izdevuma teksts saglabājās nemainīgs kopš 1966. gada, kad Tolkīns to papildināja ar nedaudziem labojumiem. Visos Houghton MiJJlin izdevumos teksts palika nemainīgs no 1967. līdz 1987. gadam, tad Houghton MiJJlin to uzlaboja saskaņā ar jaunākā britu trīssējumu cietvāku izdevuma faksimilu. Turpmākie izdevumi tika papildināti ar jauniem labojumiem (Kristofera Tolkīna uzraudzībā), un kļūmīgie Ballantine labojumi (ieskaitot norādi uz Estellu Bunci) tika iekļauti teksta pamata versijā. Sākot ar 1987. gadu Houghton MiJJlin savos izdevumos iekļāva arī konkrētā ievada "Par tekstu" agrīnākas versijas, kur atrodamas nebūtiskas kļūdas vai vienkāršoti apgalvojumi, kas balstās uz maniem tālaika priekšstatiem. Šis ievads ir pārstrādāta un uzlabota versija, domāta jaunam, atkārtotam "Gredzenu pavēlnieka" izdevumam, kas pielāgojams dažādiem formātiem.

Šajā izdevumā iekļauti arī jauni labojumi (atkal ar Kristofera Tolkīna ziņu), pārveidots vārdu rādītājs un atsauces. Lai izdevumu padarītu par "iespējami labāko variantu", "Gredzenu pavēlnieka" teksts tika ievadīts datorā, kas turpmāk jaušami atvieglos darbu pie tā, lai ter­minoloģija un pats teksts saglabātos iespējami vienoti. Reiners Anvins, kas ar Tolkīna darbu izdošanu nodarbojies krietnu daļu mūža, savulaik minējis, ka viņa bērnu dienās universitāšu izdevniecības, uzkurinot lasītāju zinātkāri ticības lietās, esot solījušas piecas mārciņas katram, kurš uzies kādu iespiedkļūdu to klajā laistajos Bībeles izdevumos. "Tā ari neesmu saticis nevienu," viņš raksta, "kurš to naudiņu būtu nopel­nījis, tomēr ne reizi vien esmu iedomājies, ka ko līdzīgu kāds varētu piesolīt ari tad, kad kopš "Gredzenu pavēlnieka" pirmā izdevuma būs aizritējuši gadi trīssimt. Diez vai agrāk varēsim cerēt, ka šis teksts būs iespiests perfekti."

Un tā nudien varētu būt, taču arī šis izdevums ir būtisks solis ceļā uz minēto pilnību, turklāt atzīstami, ka, arī izdots dažādos formātos, teksts šoreiz saglabāsies nemainīgs.

Jau "Gredzenu pavēlnieka" publicēto izdevumu teksta vēsture vien līdzinās grūti pārskatāmam un sazarotam tīmeklim. Šajā nelielajā ievadā esmu vien īsi ieskicējis izdevumu hronoloģiju un sniedzis vis-

Ј- 10 «3

pārīgu pārskatu. Sīkāku ieskatu papildinājumos un labojumos, kas "Gredzenu pavēlnieka" tekstā veikti gadu gaitā, un pilnīgāku pārskatu par tā iespiedvēsturi meklējiet darbā "Dž. R. R. Tolkīns: bibliogrāfijas apraksts", ko ar manu piepalīdzēšanu 1993. gadā laidis klajā Veins Ha- monds (Wayne G. Hammond, "J. R. R. Tolkicn: A Descriptive Biblio- graphy ").

Tiem, kuri interesējas, kā "Gredzenu pavēlnieks" no agrīnākajiem uzmetumiem pakāpeniski izaudzis līdz tekstam, kāds tas lasāms klajā laistajos izdevumos, es silti iesaku iepazīties ar Kristofera Tolkīna vēstījumu, kas atrodams viņa darbu sērijā "Viduszemes vēsture: Tumsas atgriešanās" (1988), "Izengarda nodevība" (1989), "Gredzena karš" (1990) un "Saurona sakāve" (1992) — sk. 6.-9. sēj. [1] Šeit jūs atradīsit izsmeļošu atskatu pagātnē, proti, stāstu par to, kā īsti tapis un plašumā vērties meistardarbs, kam līdzīgu pasaules literatūrā atrast grūti.

Visbeidzot, es nevaru neizmantot izdevību no visas sirds pateikties Kristoferam Tolkīnam un Veinam Hamondam — par drauga plecu un tik ilgo atbalstu un sadarbību.

Dagless Andersons

ltaka, Ņujorka 1993. gada aprīli

Šis stāsts brieda un auga pats no sevis, līdz pārtapa vēstījumā par Gredzena kara vēsturi, kur atrodamas neskaitāmas norā­des uz vēl jo senākas pagātnes notikumiem. Tas aizsākās drīz pēc tam, kad "Hobits" bija uzrakstīts, tomēr nebija vēl pat laists klajā (1937), taču "Hobita" turpinājumā īsti neizvērtās, jo vispirms es vēlējos pabeigt un sakārtot sendienu mītus un leģen­das, kas jau vairākus gadus gribēja būt izceļamas dienas gaismā. To nu es vēlējos paveikt pats sevis dēļ — es neloloju lielas cerības, ka citiem tas šķitīs tikpat aizraujoši kā man, jo sevišķi tālab, ka galvenais iedvesmas avots še bija valodniecība un darbs tika iesākts, lai radītu nepieciešamo fonu elfu valodu "vēs­turei".

Kad ļaudis, ar ko es apspriedos un konsultējos, "nelielu ce­rību" vietā ieteica nelolot nekādas, es atgriezos pie paša vēstīju­ma — to turpināt mani iedvesmoja vēstules no lasītājiem, kas vēlējās uzzināt ko vairāk par hobitiem un viņu dēkām. Bet stāsts pats no sevis nenovēršami slīdēja aizvien dziļāk pagātnē, līdz pārtapa vēstījumā par senpasaules galu, un itin kā noslēdzās, iekams sākums un vidus vēl bija izstāstīti. Tas aizsākās vēl "Hobitā", kur jau bija iedzīvināta viena otra norāde uz senāku pagātni — Elronds, Gondolīna, diželfi, orki — un arī šis tas, kas aicināts vai neaicināts stāstā iegaismojās pārpasaulīgāks, iz dzīlēm vai tumsas — Durīns, Morija, Gcndalfs, Nekromants, Gredzens. Atlika noskaidrot, cik šīs norādes nozīmīgas un kā tās saistās ar senvēsturi, un tad visā krāšņumā atklātos arī Trešais laikmets un tā kulminācija — Gredzena karš.

Tie, kas velējās izdibināt ko vairāk par hobitiem, galu galā šo to arī uzzināja, tikai gaidīt gan nācās gaužām ilgi, jo "Gre­dzenu pavēlnieku" es ar starplaikiem rakstīju no 1936. līdz 1949. gadam — laikā, kad man bija lērums citu darbu, ko es nedrīk­stēju pamest novārtā, un kad netrūka arī citu lietu, ar ko es nereti aizrāvos kā pētnieks un pasniedzējs. Kavēklis, protams, bija arī pasaules karš, kas izcēlās 1939. gadā, un, tam noslē­dzoties, es vēl nebiju ticis pat līdz Pirmās grāmatas beigām. Par spīti turpmāko piecu gadu grūtībām es, nonācis pie secinājuma, ka tagad vairs stāstu gluži malā mest nevaru, ķepurojos vien uz priekšu — lielākoties nakts stundās. Līdz nostājos Morijā pie Balina kapa. Un tur nostāvēju ilgi. Aizritēja teju vesels gads, iekams devos tālāk. Lotloriēnā un pie Dižupes krastiem nonācu 1941. gada nogalē. Nākamajā gadā tapa uzmetumi, kas kalpoja par pamatu Trešajai grāmatai, iesāku Piektās grāmatas pirmo un trešo nodaļu, un tad, kad iegaismojās Anoriēnas bākas un Teodēns nonāca Tirpulejā, es apstājos kā zemē iemiets. Iedvesma bija izsīkusi, un prātot nebija vaļas.

Tikai 1944. gadā, metis pie malas visas neskaidrības un karā, ko man pienācās vadīt vai, mazākais, atstāstīt, visu sižeta pave­dienu galus atstājis karājamies, es pēdīgi piespiedu sevi ķerties pie Frodo ceļojuma uz Mordoru. Šis nodaļas izvērtās par Ceturto grāmatu, tika pierakstītas turpinājumos un aizsūtītas manam dēlam Kristoferam, kurš tolaik dienēja Karaliskajos gaisa spēkos Dienvidāfrikā. Tomēr aizritēja vēl pieci gadi, iekams stāsts iemantoja šābrīža izskatu. Tikmēr paguvu mainīt gan dzīves­vietu, gan katedru, gan koledžu, un, kaut gan dzīvē atspīdēja pa kādam gaismas stariņam, tomēr darba mazāk kā nekļuva, tā nekļuva. Tad, kad stāstam patiesi bija parādījušās "beigas", vaja­dzēja visu pārskatīt no sākuma un īstenībā lielā mērā pārrakstīt no jauna, tikai tagad itin kā atsprākleniski. Un drukāt mašīn­rakstā sazin cik reižu — pašam, jo profesionāla mašīnrakstītāja pakalpojumus es tolaik nevarēju atļauties.