Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Iespējams, ka būvniecības mākslu, tāpat kā daudzus citus arodus, hobiti pārņēmuši no dandaniem. Taču tiklab var būt, ka to viņi iemācījušies no pašiem elfiem, kas aizlaikos skoloja zinībās cilvēkus. Jo diželfi tolaik Viduszemi vēl nebija pametuši un mita gan rietumpusē, Sirmostu apkaimē, gan arī cituviet Dalienā. Viņpus rietumu dūkņām, Torņu kalnu virsotnēs, kopš neatminamiem laikiem slējās trīs elfu torņi. Mēnesnīcā tie mirdzēja pa lielu gabalu. Augstākais stāvēja visattālāk — sav- patis zaļa paugura mugurā. Vakarāju hobiti mēļoja, ka tas, kurš uzrāpjas šajā tornī, varot saredzēt Jūru, bet, cik zināms, neviens hobits ne reizes nebija ņēmies pārbaudīt, vai tā ir tiesa. Nudien, reti kurš hobits bija Jūru redzējis, vēl mazāk bija tādu, kas bUtu Jūrā braukuši, un teju neviens nebija atgriezies mājās, lai par to pastāstītu citiem. Vairākums hobitu pat uz upēm un laivelēm raudzījās ar dziļām aizdomām, un tādu, kas prata peldēt, bija pavisam maz. Tā nu, vadīdami savas dienas Dalienā, ar elfiem hobiti tikās aizvien retāk, un galu galā sāka no viņiem bīties un raudzīties greizi uz visiem, kas ielaidās ar elfiem kādās darī­šanās; un Jūras vārdu hobitiem bija bail pat pieminēt — tas bija tāpat kā piesaukt nāvi —, un uz rietumkalnu pusi viņi ij ne­skatījās.

Var jau būt, ka mājas celt hobiti iemācījās no elfiem vai cil­vēkiem, taču būvniecības mākslu viņi lika lietā pa savai vīzei.

Nekādus torņus viņi nemeistaroja. Hobitu mājas parasti bija garas, zemas un omulīgas. Senākās celtnes tik tiešām līdzinājās tādiem kā virszemes smialiem — apjumtas ar sienu, salmiem vai apbērtas ar kūdras kārtu; pat sienas bija ieapaļas. Tomēr tādas mājas Dalienas hobiti cēla tikai iesākumā — laikam ritot, viss mainījās, jo amatnieki iepratās gudrībā, šādus tādus paņēmienus iemācījušies no rūķiem, bet šo to atklājuši paši saviem spēkiem. Saglabājušās bija tikai nedaudzas vienīgi hobitu buvmākslai raksturīgas pazīmes — pati galvenā bija paraža logus un pat durvis darināt apaļas.

Dalienas hobitu mājas un alas parasti bija plašas un ļaužu pilnas. (Abi vecpuiši Bilbo un Frodo Tuntaki tik tiešām bija izņē­mums gan šajā, gan arī daudzējādā citā ziņā — piemēram, abi arīdzan biedrojās ar elfiem.) Dažkārt, kā tas bija ar Dižsmialu Tukiem vai Brandmuižas Bricbrandakiem, vienas dzimtas locekļi vairākas paaudzes mierā un saticībā (nosacītā) dzīvoja kopā vienā un tajā pašā sentēvu mājoklī, kur stiepās neskaitāmas ejas. Lai nu ko, bet savus radurakstus hobiti turēja lielā godā un pēc dabas bija ļoti ģimeniski. Viņi zīmēja garum garus un sazarotus ciltskokus ar neskaitāmām atvasēm. Ja gribi ielaisties darīšanās ar hobitiem, no svara ielāgot, kurš te kuram ir cik tuvs radaga­bals un tieši no kuras puses. Mūsu grāmata gan būs par mazu, lai te būtu iespējams ietilpināt ciltskoku, kas aptvertu pat svarīgāko dzimtu svarīgākos pārstāvjus tanī laikā, par ko vēstī šis stāsts. Rietrobežu Sarkanās grāmatas beigās ievietotie cilts­koki vien veido atsevišķu grāmatu, un visiem, izņemot hobitus, tie liktos neciešami garlaicīgi.' Tiem hobitiem, kas bija kārtības mīļotāji, šādas lietas gan gāja pie sirds — viņiem patika grā­matas, kur bija sarakstīts tas, kas jau sen zināms, turklāt izlikts skaidri un gaiši, kā uz delnas.

Runājot par veclaiku hobitiem, visādā ziņā pieminama vēl viena ērmota lieta, proti, kāda ērmota paraža: caur māla vai koka pipītēm viņi mēdza ierīt vai ievilkt plaušās gruzdošu lapu dūmus. Augu viņi paši sauca par pīpes zāli vai lapiņu, iespējams, tas bija kāds N. Nicotiana paveids. Tieši kā cēlusies šī savdabīgā paraža vai "māksla", kā to labpatika dēvēt pašiem hobitiem, ir visai liels noslēpums. Visu, ko vien šajā sakarā iespē­jams noskaidrot, apkopojis Meriadoks Bricbrandaks (vēlākais Bricavas vedis), un, tā kā viņam pašam un Dienvidāju tabakai ir zināma loma turpmākajā stāstā, citēsim apsvērumus, ko viņš piedāvā paša sarakstītās "Dalienas augu valsts" ievadā.

"Tā ir vienīgā māksla," viņš raksta, "ko ar pilnām tiesībām varam uzskatīt paši par savu izgudrojumu. Par to, kad hobiti iepratušies pīpot, nekas nav zināms, visās teiksmās un dzimtas vēstures aprakstos šī paraža paradās kā pati par sevi saprotama. Dalienieši jau kur tas laiks pipojuši visvisādas zālītes — gan smirdīgas, gan saldas. Tomēr visās hronikās minēts, ka pirmais Dienvidājos īsteno pīpes zāli audzēt savā sakņu dārziņā pasācis Gausenes Tobolds Pūtelis. Tas bijis Izengrīma II laikā, ap 1070. gadu pēc Dalienas kalendāra. Labākā pašmāju lapiņa joprojām nāk no turienes, sevišķi šķirnes, kas mūslaikos pazīstamas kā "Gauslapa", "Vecais Tobijs" un "Dienvidzvaigzne".

Kā vecais Tobijs šo augu uzodis, nav zināms — viņš tā ari aizgāja kapā, to nevienam neizpaudis. Par augiem viņš zināja daudz, tomēr nekāds ceļotājs nebija. Runā, ka jaunības gados viņš visai bieži grozījies Virpilī, lai gan iālak no Dalienas ne soli netika spēris. Tā nu jādomā, ka par pīpes zāli viņš dabūjis zināt Virpilī, kur tā vēl šobaltdien it lekni aug dienvidu piekalnēs. Virpils hobiti apgalvo, ka īstenībā viņi bijuši pirmie pīpju zāles kūpinātāji. Taču, ja paļaujamies uz šiem stāstiem, diez vai atradīsies kas tāds, kas Virpils hobitiem nebūtu iešāvies prātā pirms dalieniešiem, ko šie iedēvējuši par "kolonistiem". Tomēr šoreiz man rādās, ka virpiliešiem varētu būt taisnība. Nav šaubu, ka tieši no Virpils nākusi šīs zāles pīpošanas maksla, ko pēdējos gadsimtos pārņēmuši ari rūķi un tamlīdzīgi ļautiņi — pēddziņi, burvji un citi apkartstaiguļi, kas vēl šobaltdien mēdz ieklīst šajā senajā miestā, kur vienkopus satek ceļi no visām debess pusēm. Līdz ar to par augšminētās mākslas pirmavotu un centru atzīs­tams Virpils vecais traktieris "Spraunais ponijs", kur kopš neat­minamiem laikiem saimnieko Purēnu dzimta.

Lai nu kā, daudzkārt mērodams ceļu uz Dienvidājiem, esmu pārliecinājies, ka pīpes zāle šajā zemes daļā nav cēlusies, bet nākusi no zemākiem apvidiem, no Anduinas lejteces, kur to, man domāt, no aizjūras ieveduši Aizrietu ļaudis. Tā ik uz soļa sasto­pama Gondorā, turklāt daudz leknāka nekā tālāk uz ziemeļiem, kur nemaz neaug savvaļā un zeļ vien siltās, no vējiem pasargātās vietās — kā Gausenē. Gondorieši to sauc par "saldpuki" un vērtē tur tikai smaržīgo ziedu dēļ. No turienes tā acīmredzot aizgādāta projām pa Zaļteku daudzajos gadsimtos, kas Elendila varas laiku šķir no mūsdienām. Taču pat Gondoras dandani atzīst, ka hobiti bijuši pirmie, kas ar šo zāli piebāzuši pīpes. Pirms mums par to neesot iedomājušies pat burvji. Tiesa, viens burvis, ko es savu­laik pazinu, šajā mākslā bija iepraties jau sensenis un šeitan bija tikpat liels meistars kā visās citās lietās, kam vien sadomāja ķerties klāt."

Daliena bija iedalīta četros jau minētajos apgabalos: Ziemeļājos, Dienvidājos, Rītajos un Vakarājos, savukārt tie atkal sīkāk novados, kas joprojām tiek dēvēti turienes vēžu dzimtas vārdā, lai gan laikā, kurā risinās mūsu stāsts, šo dzimtu pēcteči jau bija aizklīduši arī ārpus savu vēsturisko novadu robežām. Teju visi Tuki joprojām dzīvoja Tukavā, taču, ja runā­jam par daudzām citām dzimtām, piemēram, Tuntakiem vai Mudrakiem, stāvoklis bija krasi atšķirīgs. Bez novadiem Dalienā ietilpa vēl Rītrobeža un Rietrdbeža: Rītrobeža bija pazīstama kā Bricava (37. lpp.), savukārt Rietrobeža Dalienai tika pievienota D. ē. 1462. gadā.