Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Kad "Gredzenu pavēlnieks" pēdīgi nāca klajā, izrādījās, ka tam ir lērums lasītāju, un es vēlētos šo to piebilst, lai atbildētu uz daudzajiem viedokļiem un minējumiem, ko man nācies uz­klausīt vai lasīt — kālab esmu grāmatu rakstījis un par ko tā īsti ir. Pats galvenais dzinulis bija stāstnieka kāre izmēģināt roku pie īsti gara stāsta, kas lasītājus aizrautu, uzjautrinātu, iepriecētu un reizumis varbūt arī uzdzītu šermuļus vai dziļi aizkustinātu. Es vadījos vien no paša izjūtām un priekšstata par to, kas ir pievil­cīgs vai aizkustinošs, un daudziem šie priekšstati noteikti ir pavisam citādi. Viena daļa, grāmatu izlasījuši, vai, mazākais, uzrakstījuši par to recenziju, to atraduši par garlaicīgu, muļķīgu vai noniecināmu esam, un par to man nav ne mazākā iemesla sūkstīties, jo viņu pašu rakstus un tādus darbus, kas viņiem acīmredzot iet pie sirds, es vērtēju tieši tāpat. Taču pat tie dau­dzie lasītāji, kam mans stāsts ir paticis, mēdz sacīt šo to, kas man nebūt nesagādā prieku. Tā jau ir — diez vai ar gana garu stāstu vari cerēt visiem ar itin visu izpatikt un ar to pašu itin nevienam nelikt vilties, jo vēstules, ko esmu saņēmis, liecina, ka rindas vai nodaļas, ko vieni peļ, citi savukārt īpaši slavē. Viskritiskāk noskaņotais lasītājs, proti, es pats, tagad darbā redz daudzus sīkākus vai būtiskākus trūkumus, taču viņa pienākumos laimīgā kārtā neietilpst nedz grāmatas recenzēšana, ne tās pārrakstīšana no jauna, tālab par trūkumiem viņš nebildis ne vārda un pie­minēs tikai vienu, ko pamanījuši ari citi, — stāsts ir pārāk īss.

Ja runājam par dziļāko jēgu vai "vēstījumu", autors ne par ko tādu nav domājis. Stāsts nav nedz alegorisks, nedz iztirzā kādu tēmu. Augdams augumā, tas izlaida saknes (iegrauzdamies pagātnē) un ataudzēja negaidītus dzinumus, tomēr pamattēmu jau sākotnēji noteica tas, ka par savienojošo posmu starp to un "Hobitu" neizbēgami tika izraudzīts Gredzens. Būtiski nozīmīga nodaļa "Pagātnes ēna" tapa viena no pirmajām, proti, vēl pirms 1939. gada drūmās priekšnojautas izvērtās neizbēgamas katas­trofas draudos, un tālāk stāsts būtu risinājies aptuveni tāpat arī gadījumā, ja katastrofu būtu izdevies novērst. Stāstu baroja prātā sen un ilgi auklētas domas, lai gan, tiesa, šis tas bija uz­likts arī uz papīra, bet ne karš, kas sākās 1939. gadā, ne tā sekas še gandrīz nekādas izmaiņas neieviesa.

īstais karš aprakstītajam nelīdzinās ne norises, ne iznākuma ziņā. Ja tas mani būtu kā iedvesmojis vai vadījis, Gredzenu kāds noteikti būtu piesavinājies un licis lietā pret Sauronu, kas tiktu nevis iznīcināts, bet paverdzināts, un Baradūra tiktu nevis sagrauta, bet gan okupēta. Sarumans, pie kārotā Gredzena neti­cis, juku un nodevības pilnajā pasaulē būtu Mordorā izdibinājis to, ko par varas gredzeniem vēl nezināja, un drīz vien būtu izkalis pats savu Lielvaras gredzenu, lai stātos pretim pašpa- sludinātajam Viduszemes pavēlniekam. Šajā sadursmē abas pu­ses hobitus nīstu un nicinātu, un mazļautiņi, pārvērsti par ver­giem, ātri vien aizietu bojā.

Atkarībā no alegoriju vai tematisku darbu cienītāju gaumes un uzskatiem še būtu iespējami arī citi sižeta risinājumi. Tikai man alegorija visās tās izpausmēs ir dziļi nesimpātiska, un allaž esmu no tās vairījies, kopš kļuvu gana nobriedis un vērīgs, lai pamanītu, kad kāds to man grasās iebarot. Daudz labāk man patīk vēsture — vienalga, patiesa vai no pirksta izzīsta —, kas tik daudzveidīgi sasaucas ar lasītāja domām un pieredzi. Manuprāt, daudzi šo "sasaukšanos" jauc ar "alegoriju", taču pirmā meklē­jama lasītāja brīvībā, kurpretim otro mērķtiecīgi diktē autors.

Protams, autors nespēj pilnībā norobežoties no savas piere­dzes, tomēr tas, kā stāsta dīglis šajā pieredzes augsnē barojas, ir neparasti sarežģīts process, un mēģinājumi to definēt labākajā gadījumā ir vien minējumi, kas balstās uz pārāk trūcīgiem un dažādi tulkojamiem pierādījumiem. Vienlīdz maldinošs, lai ari dabiski vilinošs ir pieņēmums, kas rodas, kad autoram un kri­tiķim gadījies dzīvot vienā laikā, proti, ka lielāko iespaidu uz abiem visādā ziņā atstājuši notikumi, kas šajā laikā risinājušies. Lai pilnā mērā izjustu kara smagumu, cilvēkam patiesi jānonāk ar to personiskā saskarē, taču gadi rit, un šodien, tā vien šķiet, daudzi ir aizmirsuši, ka pašā jaunības plaukumā piedzīvot 1914. gadu bija ne mazāk baisi, kā dzīvot laikā, ko iezvanīja 1939. gads. 1918. gadā no visiem maniem tuvākajiem draugiem dzī­vajos bija palicis tikai viens. Vai mazāk skumīgs piemērs: viens otrs pauž pieņēmumu, ka "DaJienas tīrīšana" atainots stāvoklis Anglijā laikā, kad rakstīju stāsta noslēgumu. Tā nav tiesa. Šī nodaļa ir sižetā būtisks posms, iecerēts no sākta gala, lai gan darbībā zināmas izmaiņas ieviesa Sarumana tēls, kas izauga stāsta gaitā — lieku reizi piebildīšu — bez kādas alegoriskas no­zīmes vai atsauces uz tālaika politiku. Zināmā pieredzē nodaļa patiesi sakņojas, tikai visai trūcīgā (jo ekonomiskā situācija bija gluži citāda) un daudz senākā. Zemi, kur es dzīvoju, kad biju vēl pavisam mazs, es desmit gadu vecumā redzēju izpostītu. Tolaik motorrati vēl bija retums, un cilvēki tikai sāka būvēt šaursliežu dzelzceļus. Nesen kādā laikrakstā uzgāju savulaik plaukstošu vējdzirnavu bildi — bērnībā tās, tik lielas dzirnavu dīķa krastā, man šķita varen svarīgas, bet tagad to vietā vīdēja vien gruvešu kaudze. Jaunais melderis man pēc skata sazin kādēļ nepatika, taču viņa tēvam, Vecmelderim, bija melna bārda, un viņam ne­būt nebija Smiltaks vārdā.

"Gredzenu pavēlnieks" ir piedzīvojis jaunu izdevumu, tāpēc radās izdevība tekstu pārstrādāt. Izlaboti daudzi agrāk nepa­manīti misēkļi un nesakritības, un mēģināts sniegt ziņas dažos jautājumos, par ko ieinteresējušies vērīgākie lasītāji. Esmu ņēmis vērā visas viņu piezīmes un vaicājumus, un, ja arī kaut kas izskatās paslīdējis garām neievērots, tas būs vien tāpēc, ka man nekādi neizdodas ieviest kārtību savos pierakstos. Tomēr, lai at­bildētu uz daudziem citiem jautājumiem, nepieciešami papildu pielikumi vai pat vēl viens atsevišķs sējums, kur būtu ievieto­jama liela daļa materiāla, ko grāmatā netiku iekļāvis — sevišķi sīkākas valodnieciskas ziņas. Pagaidām piedāvāju vien šo priekš­vārdu, papildinātu prologu, dažas piezīmes, kā arī personvārdu un vietvārdu rādītāju. Rādītājā vardi ir apkopoti atbilstoši iece­rei, taču atsauces ir visai skopas, jo šobrīd bija nepieciešams ierobežot tā apjomu. Pilns vārdu rādītājs, kur būtu iekļauts viss materiāls, ko man palīdzējusi apkopot N. Smita kundze, drīzāk iederas papildsējumā.

Šaja grāmatā visai daudz stāstīts par hobitiem, un, izbūries tai cauri, lasītājs, iespējams, šo to uzzinās par viņu iedabu, taču par vēsturi gan laikam tikai druskas. Sīkākas ziņas atro­damas ari izvilkumā no Rietrobežu Sarkanās grāmatas, kas jau nācis klajā ar nosaukumu "Hobits". Tur pārstāstītas Sarkanās grāmatas pirmās nodaļas, ko sarakstījis pats Bilbo — pirmais hobits, kurš kļuva slavens ari ārpus savas dzimtenes robežām. Bilbo savu stāstu nodēvēja "Turp un atpakaļ", jo tur vēstīts, kā viņš mēroja ceļu uz austrumiem un atgriezās mājās, — tieši šīs dēkas dēļ visi hobiti pēcāk izrādījās ierauti liktenīgajos notiku­mos, par kuriem te stāstīsim.

Taču, jādomā, netrūks tādu, kas par šo nomaļus mītošo, to­mēr ievērības cienīgo tautiņu vēlētos uzzināt ko vairāk, turklāt diez vai visiem "Hobits" būs akurāt pie rokas. Tādiem lasītājiem te piedāvājam ieskatu svarīgākajās hobitogrāfijas sadaļās un īsu pirmās dēkas atstāstu.