DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens

HOBITS JEB TURP un ATPAKAĻ

Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits. Ne jau šādā tādā nejaukā, mitrā alā, kur lokās tārpi un valda drēgnuma smaka, ne arī sausā, tukšā, smilšainā dobumā, kur nav nedz uz kā apsēsties, nedz ko uz zoba likt: nē, šī bija hobita ala, un tas nozīmē ērtības.

Tai bija pilnīgi apaļas durvis, gluži kā kuģa lodziņš, zaļas, ar spoži dzeltenu misiņa rokturi pašā vidū. Durvis veda uz caurulei līdzīgu priekštelpu, kas atgādināja tu­neli — sevišķi labiekārtotu tuneli, kurā nebija dūmu, bet bija paneļiem klātas sienas, flīzēm un paklājiem segta grīda, pulēti krēsli un vesels milzums pakaramo cepurēm un mēteļiem — hobitam patika uzņemt ciemiņus. Tunelis vijās uz priekšu, noteikti, bet ne pārlieku taisni ieurbdamies kalna sānā — visi iedzīvotāji daudzu jūdžu apkaimē dēvēja to par Pakalnu —, un šī tuneļa sienās gan vienā, gan otrā pusē rindojās daudzas apaļas durtiņas. Vairākstāvu mājokļus hobiti nebūvē: guļamistabas, vannas istabas, pa­grabtelpas, pieliekamie (turklāt daudzi), ģērbistabas (viņam veselas istabas bija atvē­lētas drēbēm vien), virtuves, ēdamistabas — visas atradās vienā stāvā, viena un tā paša gaiteņa malās. Labākās istabas visas atradās kreisajā pusē (iekšā ejot), jo tikai tās varēja lepoties ar logiem, dziļi iebūvētiem, apaļiem logiem, kas pavēra skatu uz viņa dārzu un tālāk uz pļavām, kas stiepās lejup līdz upei.

Sis hobits bija ļoti turīgs, un viņu sauca Baginss. Baginsi bija dzīvojuši Pakalna apkaimē kopš neatminamiem laikiem, un apkārtējie uzskatīja viņus par ļoti godājamiem kaimiņiem — ne vien tāpēc, ka vairākums no viņiem bija bagāti, bet arī tāpēc, ka viņi nekad neiekūlās dēkās un nemēdza darīt neko negaidītu: jau iepriekš varēja pateikt, ko jebkurš Baginss atbildēs uz jebkuru jautājumu, nemaz nepūloties viņam to uzdot. Sis stāsts ir par to, kā viens no Baginsiem reiz iekļuva dēkā un attapās darām un runājam daudz ko pilnīgi negaidītu. Iespējams, ka viņš zaudēja apkārtējo cieņu, taču viņš ieguva… nu, gan jūs redzēsiet paši, vai viņš galu galā kaut ko arī ieguva.

Sī mūsu neparastā hobita māte… jā, bet kas tad īsti ir hobits? Laikam gan šajos laikos to nepieciešams paskaidrot, jo hobiti kļuvuši reti sastopami, turklāt vairās no Lielajiem Cilvēkiem, kā viņi dēvē mūs. Hobiti ir (vai vismaz bija) mazi cilvēciņi, uz pusi īsāki par mums un mazāki par bārdainajiem Rūķiem. Hobitiem bārdu nav. Noslēpu­mainas burvības viņos ir maz vai pat nemaz, ja nu vienīgi tas ikdienišķais mazumiņš, kas palīdz viņiem klusi un žigli pazust, kad šurpu stampā kāds liels, lempīgs nejēga kā es vai jūs, saceldams tādu troksni, ko viņi dzird jau jūdzes attālumā. Viņiem mēdz būt paresni vēderi; viņi ģērbjas košās drānās (visvairāk iecienītas ir zaļā un dzeltenā krā­sa); apavus viņi nenēsā, jo uz pēdām viņiem ir dabiskas ādas pazoles un biezs, silts apmatojums, tāds pats kā uz galvas (turklāt sprogains); viņiem ir gari, veikli, brūni pirksti, labsirdīgas sejas, un viņi smejas guldzošus, sulīgus smieklus (it īpaši pēc pus­dienām, kuras ēd divas reizes dienā, ja vien tās dabūjamas). Nu, iesākumam ar šīm zi­ņām pietiks. Kā jau iepriekš teicu, šī mūsu neparastā hobita — tas ir, Bilbo Baginsa — māte bija leģendārā Belladonna Tuka, viena no trim izcilajām Vecā Tuka meitām — viņš bija hobitu virsaitis, kas dzīvoja viņpus Straumes, mazās upītes, kas tecēja gar Pakalna pakāji. Ļaudis nereti mēļoja, ka sensenos laikos kāds no Tuku priekštečiem esot apņēmis par sievu feju. Tās, protams, bija aplamības, tomēr nevarēja noliegt, ka šai dzimtai patiesi piemīt kaut kas nehobitisks, un laiku pa laikam Tuku dzimtas pārstāvji iekūlās dažādās dēkās. Tādās reizēs viņi nemanot kaut kur nozuda, un ģi­mene centās par notikušo klusēt; tomēr negrozāms palika uzskats, ka Tuki nav tik godājami kā Baginsi, lai gan ir neapstrīdami bagātāki.

Tiesa, kad Belladonna Tuka kļuva par Bango Baginsa kundzi, viņa vairs nekādās dēkās neielaidās. Bango, tas ir, Bilbo tēvs, izbūvēja viņai visgreznāko un visērtāko ho­bita alu (pa daļai ar viņas pašas naudu), kāda bija atrodama zem Pakalna vai aiz Pa­kalna, vai viņpus Straumes, un tur viņi nodzīvoja līdz pat mūža pēdējām dienām. Tomēr ļoti iespējams, ka Bilbo, viņu vienīgais dēls, kurš gan izskatījās un izturējās uz mata kā sava cienīgā un omulīgā tēva kopija, bija mantojis kādu drusciņu dīvainības no Tuku puses — kaut ko tādu, kas tikai gaidīja izdevību izlauzties ārpusē. Sāda izdevība nekad neradās, un Bilbo Baginss izauga liels, sasniedza apmēram piecdesmit gadu vecumu un rāmi dzīvoja savā skaistajā un ērtajā hobita alā, ko tika būvējis viņa tēvs un ko es jums nesen aprakstīju; viņš acīm redzami bija iekārtojies uz ilgu un mierīgu dzīvi. , v

Kādas dīvainas sagadīšanās dēļ pirms daudziem gadiem, kad pasaulē bija mazāk trokšņa un vairāk zaļuma un hobitu vēl bija daudz, un tie dzīvoja pārticīgi, un Bilbo Baginss kādu rītu pēc brokastīm stāvēja pie durvīm, kūpinādams milzīgu, garu koka pīpi, kas sniedzās lejup gandrīz līdz viņa spalvainajiem kāju īkšķiem (kuru spalvas bija rūpīgi sasukātas), garām gāja Gendalfs. Gendalfs! Gendalfs! Ja jūs būtu dzirdējuši kaut vai ceturto daļu no tā, ko par viņu esmu dzirdējis es — un es esmu dzirdējis tikai mazu drusciņu no visa, ko varētu dzirdēt, — jums neviens stāsts vairs neliktos par brīnumainu. Kur vien viņš gāja, pa labi un pa kreisi kā uz burvja mājienu dzima brīnumi un piedzī­vojumi. Seit, Pakalna tuvumā, viņš nebija rādījies ilgus gadus, patiesībā jau kopš tiem laikiem, kad nomira viņa draugs Vecais Tuks; un hobiti jau gandrīz bija aizmirsuši, kāds Gendalfs izskatās. Aizņemts pats ar savām darīšanām, viņš bija dzīvojis tālu aiz Pakalna

un viņpus Straumes jau kopš tiem laikiem, kad tie visi vēl bija mazi hobitēni un hobitenītes.

Bilbo, kuru nemāca ne mazākās aizdomas, tajā rītā redzēja vienīgi vecu vīru ar nūju rokā. Sim vīram bija augsta, zila platmale ar smailu galu, garš, pelēks apmet­nis, milzīgi, melni zābaki un sudrabota šalle, kam pāri krita gara, balta bārda.

— Labs rīts! — teica Bilbo, un tas bija sacīts no tīras sirds. Saule spoži mirdzēja, un zāle kuploja sulīgi zaļa. Taču Gendalfs tikai pameta viņā drūmu skatienu no garo, pinkaino uzacu apakšas, kuras slējās tālāk uz priekšu nekā platās cepures mala.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — viņš noprasīja. — Vai jūs novēlat man labu rītu vai arī gribat teikt, ka rīts ir labs neatkarīgi no manas vēlēšanās; vai arī gribat sacīt, ka pats jūtaties labi šai rītā; vai arī vēlaties dot mājienu, ka šādā rītā visiem jābūt labiem?

— Visu to reizē, — teica Bilbo. — Un turklāt vēl šis rīts ir kā radīts, lai te ārā uzsmēķētu pīpi. Ja jums ir klāt pīpe, piesēdiet un piepildiet to ar manu tabaku. Nav kur steigties, visa diena vēl priekšā! — Tad Bilbo apsēdās uz soliņa pie durvīm, sa­krustoja kājas un izpūta skaistu pelēku dūmu gredzenu, kas nesadalījies pacēlās gai­sā un aizpeldēja pāri Pakalnam.

— Jauki jau, jauki! — norūca Gendalfs. — Bet man šorīt nav laika pūst dūmu gredzenus. Es meklēju līdzdalībnieku dēkai, ko esmu iecerējis, un man nekādi neizdo­das to atrast.

— Es domāju gan — te, mūsu pusē! Mēs esam vienkārši, rāmi ļautiņi, un dēkas mums nav pa prātam. Kam mums tādas muļķīgas neērtības! Tā var tikai pusdienas nokavēt. Nesaprotu, ko daži tajās atrod, — sacīja mūsu misters Baginss, aizbāza īkšķi aiz bikšturiem un izpūta otru — vēl lielāku dūmu gredzenu. Tad viņš izņēma šārīta vēstules un sāka tās lasīt, izlikdamies veco vīru vairs nemanām. Hobits bija nosprie­dis, ka šis garāmgājējs nav gluži pēc viņa prāta, un vēlējās, kaut viņš ietu projām. Taču vecais vīrs nekustējās ne no vietas. Viņš stāvēja, atspiedies uz nūjas, un, ne vārda neteikdams, cieši raudzījās hobitā, līdz Bilbo sāka justies itin neērti un pat mazliet saskaitās.