DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

Bilbo Baginss teic: nekā!

Tāpēc nedarīsim tā!

Protams, viņi nepastrādāja nevienu no šiem briesmu darbiem, un viss zibens ātru­mā tika nomazgāts un nolikts drošā vietā, kamēr hobits virtuves vidū griezās apkārt kā vilciņš, pūlēdamies aptvert, ko viņi katrs dara. Tad visi atgriezās istabā, kur ierau­dzīja Torinu sēžam un smēķējam pīpi; kājas viņš bija atbalstījis pret kamīna aizsarg- režģi. Viņš pūta gaisā neticami milzīgus dūmu gredzenus, un katrs no tiem peldēja tieši turp, kurp viņš tam lika, — augšup skurstenī, aiz lielā pulksteņa uz kamīna, zem galda vai arī apkārt griestiem; taču, lai kurp tie ceļotu, tie nespēja izbēgt no Gendalfa. Hop! Un viņš raidīja mazāku dūmu gredzenu no savas īsās māla pīpītes taisni cauri katram Torina gredzenam. Pēc tam Gendalfa dūmu gredzens kļuva zaļš un atgriezās atpakaļ pie burvja, palikdams karājamies virs viņa galvas. Šobrīd to bija sakrājies jau krietni daudz, un blāvajā mijkrēslī tie piešķīra viņam dīvainu un burvestīgu iz­skatu. Bilbo nekustīgi stāvēja un raudzījās — dūmu gredzeni bija viņa vājība — un tad piepeši nosarka, atcerēdamies, kā vakar tika lepojies ar saviem dūmu gredzeniem, ko pūta pa vējam pāri Pakalnam.

— Un tagad mūziku! — noteica Torins. — Nesiet šurp instrumentus!

Kili un Fili metās pie savām somām un atgriezās ar maziņām vijolēm; Douri, Nouri un Ouri no azotes izvilka flautas; Bomburs ienesa no gaiteņa bungas; arī Baifurs un Boufurs izsteidzās ārā un atgriezās, nesdami klarnetes, ko bija atstājuši līdzās ce- ļaspieķiem. Dveilins un Beilins sacīja: — Piedodiet, mūsējie palika uz lieveņa! — Nu, tad pie viena ienesiet arī manējo! — uzsauca Torins. Abi rūķi atgriezās, stiepdami Vio­las, kas bija viņa augumā, un vēl zaļā audeklā ievīstīto Torina arfu. Tā bija skaista, zeltīta arfa, un, tiklīdz Torins to aizskāra, uzreiz visu telpu piepildīja mūzika, tik ne­gaidīta un jauka, ka Bilbo aizmirsa visu citu uz pasaules un ļāvās aiznest sevi uz tālām, noslēpumainām zemēm, virs kurām spīd dīvains mēness un kuras atrodas tālu viņpus Straumes un ļoti tālu no viņa hobita alas zem Pakalna.

Istabā sabiezēja tumsa, uguns kamīnā izdzisa, ēnas izgaisa, bet rūķi joprojām spē­lēja un spēlēja. Un pēkšņi tie spēlēdami sāka cits pēc cita dziedāt — dobji un zemi ska­nēja šī dziesma, it kā celdamās augšup no rūķu seno mitekļu dziļumiem; un te ir daļa no tās, ja vien bez viņu mūzikas tā vairs ir tā pati dziesma:

Kur kalni miglā salti stīdz, Mūs vedīs ceļš, pirms ausīs rīts; Lai gaismā celts top tālais zelts, Kas tēvutēviem nolaupīts.

Daudz rūku, kuri šodien klus, Sendienās prata brīnumus. Nu veikums šis jau izsenis Zem tālā klinšu kalna dus.

Tie rotas prata darināt No dimantiem, kam pielikts klāt Gan zvaigžņu zvirgzds, gan rasas dzirksts, Gan pūka uguns svelmainā.

No gaismas stara kronis kalts, No mēnesnīcas zobens stalts: Spals laistās spožs, no pērlēm košs, Vēl spožāks asmens sudrabbalts.

Kur kalni miglā salti stīdz, Mūs vedīs ceļš, pirms ausīs rīts; Lai senču zelts top gaismā celts, No ļaunās varas atpestīts.

Daudz zelta arfu tapa tur, Kas tādas brīnumskaņas bur, Ka samulst prāts, jo daiļums tāds Nav dzirdēts pasaulē nekur.

Te pēkšņi neteikts klusa vārds, Pār kalniem brāzās negants dārds: Kvēl debesis, gail klajums viss, Un priedes uzliesmo kā sārts.

Virs kalna pūķis spārnus pleš, Tā dvaša posta guni dveš, Līdz nami grūst un strauti žūst, Un melnā oglē pārtop mežs.

Kalns biezās dūmu grīstēs grimst, Tur rūķi cits pēc cita ļimst; Un ienaids baigs, kaut gājis laiks, Vairs mūsu sirdīs nenorimst:

Kur kalni miglā salti stīdz, Mūs vedīs ceļš, pirms ausīs rīts; Lai senču gods tiek dēliem dots, Lai zelta arfas nāk mums līdz!

Viņu dziesmā klausoties, hobits sajuta sevī uzbangojam mīlestību pret visu skaisto, ko radījušas veiklas rokas, meistara gudrība vai burvju māka, un tā bija vētraina un greizsirdīga mīlestība; tās bija tādas alkas, kādas mēdz mājot rūķu krūtīs. Viņā pa­modās dziļi snaudošās Tuku asinis, un viņš ilgojās iet un savām acīm skatīt šos lielos kalnus, dzirdēt priežu un ūdenskritumu šalkoņu, izpētīt klinšu alas, ceļaspieķa vietā nēsāt zobenu. Bet tad Bilbo viscaur nodrebēja un steigšus atkal kļuva vecais misters Baginss no Bagendas zem Pakalna.

Trīcēdams viņš piecēlās kājās. Viņam nebija sevišķas vēlēšanās iet meklēt lampu, toties jo neatvairāma bija vēlēšanās izlikties to darām, lai nobēgtu pagrabā, paslēptos aiz alus mucām un nerādītos laukā, iekams visi šie rūķi nebūs projām no mājas. Te pēkšņi viņš attapās, ka mūzika un dziedāšana apklususi, un sajuta cauri tumsai raugāmies sevī daudz spīdošu acu pāru.

— Kurp jūs gribat iet? — noprasīja Torins tādā balsī, kas gandrīz vai lika domāt, ka viņš ir uzminējis hobita vēlēšanos.

— Vai nevajadzētu atnest lampu? — Bilbo kā atvainodamies vaicāja.

— Mums labāk patīk tumsa, — atsaucās rūķi. — Tumšām gaitām tumsa laba! Līdz rītausmai vēl daudz stundu.

— Jā, protams, — noteica Bilbo un steidzās apsēsties. Viņš aizsēdās garām soli­ņam un atkrita uz kamīna aizsargrežģa, ar troksni apgāzdams krāsns kruķi un liek- šķeri.

— Cst! — teica Gendalfs. — Ļaujiet Torinam runāt! — Un Torins iesāka šādi:

— Gendalf, rūķi un mister Bagins! Mēs esam sanākuši kopā šai namā pie mūsu drauga un slepenā līdzdalībnieka, šī izcilā un bezbailīgā hobita — lai viņam nekad nenoiet mati no kāju īkšķiem! Lai slavēts viņa vīns un alus! — Viņš apklusa, lai ie­vilktu elpu un uzklausītu pieklājīgu piebildi no Bilbo, taču laipnie novēlējumi pilnīgi aizgāja gar ausīm nabaga hobitam, kurš tikai plātīja muti, gribēdams protestēt pret apzīmējumiem «bezbailīgais» un «slepenais līdzdalībnieks», taču apmulsumā nespēja izdvest nevienu skaņu. Torinam atlika tikai turpināt:

— Mēs esam sanākuši kopā, lai apspriestu savus plānus, rīcību, paņēmienus, tak­tiku un līdzekļus. Itin drīz, vēl pirms rīta ausmas, mēs dosimies savā garajā ceļoju- • mā — ceļojumā, no kura daži no mums vai pat viss mūsu pulks (izņemot mūsu draugu

Gendalfs uzšķīla zilu uguni savas burvju nūjas galā, un tas dzirkstošajā gaismā viņi ieraudzīja nabaga mazo hobitu nometušos četrrāpus .. .

un padomdevēju, atjautīgo burvi Gendalfu) var arī neatgriezties. Sis ir mūsu svinī­gais mirklis. Mūsu mērķis, cik noprotu, mums visiem ir labi zināms. Godājamam mis­teram Baginsam un varbūt pāris jaunākajiem rūķiem (te, piemēram, varētu minēt Kili un Fili), iespējams, vajadzēs īsi paskaidrot pašreizējo situāciju…

Tas bija Torina parastais runas veids. Viņš bija ievērojams rūķis. Ja viņam ļautu vaļu, viņš laikam varētu šādi turpināt, līdz paliktu bez elpas, turklāt nepastāstīdams nekā tāda, kas visiem klātesošajiem jau nebūtu zināms. Taču viņš tika rupji pārtraukts. Nabaga Bilbo to ilgāk vairs nespēja izturēt. Pie vārdiem «var arī neatgriezties» viņš sajuta kaklā briestam kliedzienu, un itin drīz tas izlauzās augšup kā lokomotīves pū­tiens, tai izbraucot no tuneļa. Rūķi visi pielēca kājās, apgāzdami galdu. Gendalfs uz­šķīla zilu uguni savas burvju nūjas galā, un tās dzirkstošajā gaismā viņi ieraudzīja nabaga mazo hobitu nometušos četrrāpus uz paklāja kamīna priekšā un trīcam kā kūstošu želeju. Tad viņš nokrita garšļaukus uz grīdas.un bez apstājas sauca: — Zibens iespēra, zibens iespēra! — un nekā cita no viņa labu laiku nevarēja izdabūt. Tad rūķi pacēla viņu, iznesa ārā, apguldīja viesistabā uz dīvāna, nolika viņam līdzās glāzi ar dzērienu un atgriezās pārspriest savas tumšās gaitas.