DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Ar ko varu jums pakalpot, rūķi? — viņš vaicāja.

— Kili ir jūsu rīcībā, — sacīja viens no tiem. — Un Fili tāpat! — piebilda otrs; un abi nometa savas zilās kapuces un paklanījās.

— Gatavs pakalpot jums un jūsu ģimenei! — atteica Bilbo, šoreiz attapdamies ie­vērot labo toni.

— Es redzu, ka Dveilins un Beilins jau ir šeit, — teica Kili. — Piebiedrosimies viņu pulkam!

«Pulkam!» nodomāja misters Baginss. «Sis vārds man nav pa prātam. Nudien man uz brītiņu jāapsēžas, jāsakopo domas un jāiedzer kāds malciņš.» Viņš bija paspējis iebaudīt tikai nieka lāsi — turklāt, sēdēdams stūrī, kamēr visi četri rūķi sēdēja ap gal­du un runāja par raktuvēm un zeltu, par nedienām ar gobliniem un laupītājiem pū­ķiem un par daudz ko citu, ko viņš nesaprata un negribēja saprast, jo tas viss izklau­sījās pārāk dēkaini, — kad atkal noskanēja «kling-klang-kling-klang», pie tam gluži tā, it kā zvanu būtu paraustījis kāds palaidņa hobitēns, cerēdams noraut tā turekli.

— Kāds ir pie durvīm! — Bilbo teica, samirkšķinādams acis.

— Kādi četri, spriežot pēc skaņas, — sacīja Fili. — Turklāt mēs jau nākdami viņus pa gabaliņu redzējām.

Nabaga mazais hobits gaitenī apsēdās un saņēma galvu rokās, prātodams, kas īsti noticis un vai viņi visi tiešām grasās palikt uz vakariņām. Tad zvans ieskanējās vēl­reiz, skaļāk par visām iepriekšējām reizēm, un viņam vajadzēja skriet pie durvīm. Tur nebija vis četri — tur bija PIECI. Kamēr Bilbo prātodams kavējās gaitenī, klāt bija pienācis vēl viens rūķis. Hobits tik tikko paspēja nospiest rokturi, kad tie visi jau bija iekšā, cits pēc cita klanījās un teicās esam viņa rīcībā. Douri, Nouri, Ouri, Oins un Gloins bija viņu vārdi; un jau pēc mirkļa uz pakaramiem rindojās divas koši sarkanas, viena pelēka, viena brūna un viena balta kapuce, un atnācēji naski aizsoļoja pie pārē­jiem, rokas aizbāzuši aiz savām zeltītajām un sudrabotajām jostām. Nu jau te bija gan­drīz vesels pulks. Daži pieprasīja alu, citi porteri, viens vēlējās kafiju, un visi vēlējās kūkas, tāpēc mūsu hobitam labu laiciņu bija darba pilnas rokas.

Uz pavarda nupat kā bija uzlikta liela kafijas kanna, visas magoņkūciņas bija notie­sātas un rūķi ķērušies pie sviesta plāceņiem, kad pie durvīm atskanēja — skaļš klau­vējiens. Nevis zvans, bet «bāc-bāc» pa hobita skaisti zaļajām durvīm. Kāds dauzīja pa tām ar nūju!

Bilbo skriešus metās pa gaiteni, ļoti saskaities un ne par jokam apmulsis un apstul­bis — šī nu bija pati trakākā trešdiena, kādu viņš savā mūžā atcerējās piedzīvojis. Ar joni viņš atrāva durvis, un viņi visi sabira iekšā kā zirņi, klupdami krizdami cits citam pāri. Vēl četri rūķi klāt pie pārējiem! Un aiz muguras tiem Gendalfs, atspiedies uz savas nūjas un kratīdamies smieklos. Viņš bija iesitis skaistajās durvīs prāvu robu; starp citu, viņš bija arī izdzēsis slepeno burvju zīmi, ko uz tām tika uzvilcis iepriekšējā rītā.

— Prātīgāk! Prātīgāk! — viņš teica. — Tas nemaz neizskatās pēc tevis, Bilbo, — likt viesiem tik ilgi gaidīt aiz durvīm un pēc tam atraut tās ar tādu blīkšķi! Ļauj man iepa­zīstināt tevi ar Baifuru, Boufuru, Bomburu un jo sevišķi ar Torinu!

— Jūsu rīcībā! — noteica Baifurs, Boufurs un Bomburs, visi nostājušies rindā. Tad viņi pakāra divus apmetņus ar dzeltenām kapucēm, vienu ar gaiši zaļu un vēl vienu ar debeszilu kapuci un garu, sudrabainu pušķi. Sī zilā piederēja Torinam, ārkārtīgi svarīgam rūķim, kurš patiesībā nebija neviens cits kā pats lielais Torins Ozolvairogs un kurš nepavisam nejutās sajūsmināts par to, ka vajadzējis nokrist garšļaukus uz Bilbo grīdsegas un ļaut Baifuram, Boufuram un Bomburam uzvelties sev virsū. Tur­klāt Bomburs bija neredzēti resns un smags. Torins patiešām izturējās ļoti augstprā­tīgi un neteicās esam viņa vai kāda cita rīcībā; bet nabaga misters Baginss tik daudz reižu atvainojās, ka viņš beidzot norūca: — Nekas, būs jau labi, — un pārstāja boz- ties.

— Nu mes te esam visi! — sacīja Gendalfs, noraudzīdamies uz trīspadsmit rinda pakārtajām kapucēm — labākajām svētku kapucēm, kas bija piepogājamas un no­ņemamas, — un savu platmali tām līdzās. — Itin jautrs bariņš! Es ceru, ka vēlīnajiem nācējiem arī būs vēl kas palicis, ko ēst un dzert! Kas tas ir? Ā, tēja! Nē, paldies! Es do­māju, ka man vislabāk derēs kāds malciņš sarkanvīna.

— Man arī, — piebilda Torins.

— Un aveņu džems ar ābolkūku, — teica Baifurs.

— Un pildīti pīrādziņi un siers, — pievienojās Boufurs.

— Un gaļas pīrāgs ar salātiem, — sacīja Bomburs.

— Un atnesiet vēl kādu šķīvi ar kūkām — un vēl alu — un kafiju, ja jums nekas nav pretī, — caur durvīm piebalsoja pārējie rūķi.

— Uzsit uz pannas dažas olas, veco lāga zēn! — Gendalfs nosauca pakaļ hobitam, kurš streipuļoja uz pieliekamo pusi. — Un liec galdā arī to auksto cāli un marinētos dārzeņus!

«Izskatās, ka viņš pārzina manus pieliekamos no iekšpuses tikpat labi kā es!» nodo­māja misters Baginss, juzdamies gauži apstulbis un sākdams bažīties, vai tikai viņa namā nav taisnā ceļā ielauzusies kāda traka un nepieļaujama dēka. Kad Bilbo beidzot bija sakrāvis visus ēdamos un dzeramos, un nažus, un dakšiņas, un glāzes, un šķīvjus, un karotes, un citus piederumus uz lielam paplatem, viņš bija pavisam aizkusis, pie­tvīcis un saniknots.

— Lai viņus pērkons sasper, tos nolādētos rūķus! — viņš skaļi nošķendējās. — Vai viņi vismaz nevarēja nākt palīgā?

Tik tikko viņš bija to izteicis, kad virtuves durvīs jau stāvēja Beilins un Dveilins, aiz viņiem Kili un Fili, un, pirms vēl Bilbo paspēja atplest muti, viņi jau bija aizrāvuši paplātes un vēl pāris nelielu galdiņu uz viesistabu un visu salikuši pa vietām.

Gendalfs sēdēja goda vietā — un visi trīspadsmit rūķi tam apkārt; Bilbo tupēja uz soliņa pie kamīna, skrubinādams cepumu (jo ēstgriba viņam bija galīgi zudusi) un pūlē­damies rādīt tādu seju, it kā viss notiekošais būtu pilnīgi ikdienišķa parādība, kur nav it nekā dēkaina. Rūķi ēda un ēda, runāja un runāja, un laiks tikai ritēja tālāk. Beidzot viņi pieceldamies atstūma krēslus, un Bilbo sarosījās, lai novāktu šķīvjus un glāzes.

— Varbūt jūs vēlētos palikt uz vakariņām? — viņš teica, cik laipni un neuzstā- jīgi vien spēdams.

— Protams! — atsaucās Torins. — Un pēc vakariņām arī. Ātrāk kā līdz tumsai mēs savu darāmo neizrunāsim, un pirms tam jau vēl būs dziesmas un mūzika. Tagad aši novāciet galdu!

Uz karstām pēdām visi divpadsmit rūķi — tikai Torins pats ne, jo viņš bija pā­rāk ievērojams, tāpēc palika sēžam un runājamies ar Gendalfu — pielēca kājās un sāka kraut visu kaudzēs. To izdarījuši, prom viņi bija, nemeklēdami nekādas paplātes, katrs turēdams šķīvju grēdu ar pudeli virsū uz vienas rokas, kamēr hobits drāzās viņiem pakaļ, gandrīz vai spiegdams aiz bailēm: — Lūdzu, uzmanieties! — un: — Lūdzu, nepūlieties! Es pats tikšu galā! — Bet rūķi tikai uzsāka dziesmu:

— Skīuius dauzīt, glāzes plēst!

Saliekt nažus gredzenā!

Pudeles uz grīdas mest!

Bilbo Baginss teic: nekā!

Galdautu ar nažiem griezt!

Saliekt zarus dakšiņām!

Dzeramo pa gaisu šķiest!

Kaulus mest uz grīdsegām!

Māla traukus katlā gāzt!

Labi sakratīt turklāt;

Ja kāds vesels atrodas,

Prom pa grīdu ripināt!