DŽONS Ronalds RŪels Tolkiens - HOBITS jeb TURP UN ATPAKAĻ

— Mūsu draugs ļoti ātri uzbudinās, — teica Gendalfs, kad visi atkal bija apsēdu­šies. — Viņam palaikam uznāk dīvainas, neizskaidrojamas lēkmes, bet pulvera viņam iekšā ir vairāk par visiem — viņš var būt negants kā cilpā noķerts pūķis.

Ja jums kādreiz ir gadījies redzēt cilpā noķertu pūķi, jūs sapratīsiet, ka šis ir tikai tēlains pārspīlējums attiecībā uz jebkuru hobitu, pat uz Vecā Tuka vecvectēva brāli Buļļarēcienu, kurš bija tik milzīgs (salīdzinot ar citiem hobitiem), ka varēja jāt uz zirga. Viņš savulaik kaujā pie Zaļajiem Laukiem bija pārrāvis Grema kalna goblinu kaujas ierindu un notriecis to karalim Golfimbulam galvu ar vienu ašu vāles belzienu. Galva esot aizlidojusi simt jardu pa gaisu un iekritusi trušu alā, un kauja līdz ar to bijusi galā, un tajā pašā brīdī tikusi izgudrota golfa spēle.

Bet šobrīd Buļļarēciena krietni maigākais pēctecis viesistabā lēni sāka atgūties. Brīdi pagulējis un iztukšojis savu glāzi, viņš bailīgi aizzagās līdz dzīvojamās istabas durvīm. Un tur viņš dzirdēja Gloinu izgrūžam: — Phē! — vai tamlīdzīgu šņācienu un sakām šādus vārdus: — Vai jūs domājat, ka viņš mums derēs? Lai nu Gendalfs stāsta vien, ka šis hobits ir negants un bezbailīgs, taču atbildīgā brīdī ar vienu šādu brēcienu pietiks, lai pamodinātu pūķi un visus tā radiniekus, un tad mēs visi būsim pagalam. Man tas vairāk izklausījās pēc baiļu kliedziena nekā pēc satraukuma gavi­lēm! Patiesību sakot, ja vien uz durvīm nebūtu bijis burvju zīmes, es nešaubītos, ka esam iemaldījušies nepareizā mājā. Līdzko priekšnamā uzmetu acis tam knēvelim, kas tur mīdījās un tusnīja uz paklāja, es tūlīt sāku šaubīties. Viņš daudz vairāk izska­tās pēc bodnieka nekā pēc kramplauža!

Tad misters Baginss nospieda rokturi un devās iekšā. Tuku asinis bija uzvarēju­šas. Piepeši viņš juta, ka spētu atteikties no brokastīm un siltas gultas, lai tikai viņu uzskatītu par negantu. «Knēvelis, kas mīdījās uz paklāja» jau gandrīz viņu tādu pa­darīja. Vēlāk neskaitāmas reizes Baginsu asinis viņā nožēloja šai brīdī darīto, un tad viņš sev teica: «Bilbo, tu biji muļķis; tu ieskrēji tur vidū un taisnā ceļā ielēci bedrē.»

— Atvainojiet, — viņš teica, — ja esmu nejauši noklausījies, ko jūs sacījāt. Es ne­mēģināšu izlikties, ka saprotu, par ko jūs runājat un ko domājat ar bodniekiem un kramplaužiem, taču man šķiet, ka vienu esmu sapratis pareizi, — šādi, pēc viņa domām, pieklājās izturēties hobitam, kas sevi ciena, — proti, to, ka, pēc jūsu domām, no manis nekā prātīga nav. Uzklausiet, kas man sakāms. Uz manām durvīm nav nekādu zīm­ju — tās ir krāsotas pirms nedēļas —, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat ie­maldījušies nepareizā mājā. Līdzko es redzēju jūsu dīvainās sejas aiz sliekšņa, es tūlīt sāku šaubīties. Tomēr izturieties tā, it kā būtu nokļuvuši īstajā vietā. Pastāstiet man, ko jūs gribat, un es mēģināšu to izdarīt, kaut arī. man vajadzētu aiziet no šejienes līdz

austrumu austrumiem un cīnīties ar Pēdējā Tuksneša mošķiem. Man kādreiz bija vec- vecvectēva brālis, Buļļarēciens Tuks, un…

— Jā, jā, bet tas jau bija sen, — teica Gloins. — Es runāju par jums pašu. Un varu jums apliecināt, ka uz šī nama durvīm ir zīme — tā pati, ko vienmēr izmanto šādos darījumos, — vai vismaz vēl nesen tā tur bija. Kramplauzis meklē labu darbu, daudz satraucošu dēku un pieklājīgu atalgojumu — tā šī zīme parasti lasāma. «Kramplauža» vietā var arī teikt «Pieredzējis dārgumu meklētājs», ja jums tā labāk patīk. Dažiem tā patīk labāk. Mums tas vienalga. Gendalfs mums paziņoja, ka šajā pusē esot kāds piemērots vīrs, kas steidzami meklējot darbu, un viņš pie šī vīra esot sarunājis tikša­nos trešdien, tējas laikā.

— Protams, ka uz durvīm ir zīme, — teica Gendalfs. — Es pats to tur uzvilku. Ļoti nopietnu iemeslu dēļ. Jūs lūdzāt, lai es sameklēju četrpadsmito vīru jūsu ekspedīcijai, un es izraudzījos misteru Baginsu. Un, ja man kāds grib sacīt, ka neesmu izraudzījies īsto vīru vai īsto māju, tad palieciet, kā esat, trīspadsmit un rēķinieties ar visu, ko šis laimīgais skaitlis var jums atnest, vai arī ejiet atpakaļ uz savām raktuvēm un rociet ogles līdz mūža galam.

Viņš tik sirdīgi ieurbās ar acīm Gloinā, ka rūķis savā krēslā sarāvās čokurā; un, kad Bilbo atvēra muti, lai kaut ko jautātu, Gendalfs pagriezās pret viņu, sarauca pieri un tik draudīgi savilka pinkainās uzacis, ka Bilbo mute tūdaļ aizcirtās ciet. — Nu tā, — noteica Gendalfs. — Un vairāk nestrīdēsimies. Es esmu izraudzījies misteru Baginsu, un ar to jums jāapmierinās. Ja es saku, ka viņš ir Kramplauzis, tad tāds viņš tiešām ir vai arī būs, kad pienāks īstais brīdis. Viņam ir krietni vairāk iekšā, nekā jūs varat iedomāties, un vēl jo krietni vairāk, nekā viņš var iedomāties pats. Var pienākt diena (un ļoti ticams, ka pienāks), kad jūs visi man teiksiet paldies. Nu, Bilbo, mīļo zēn, sa­dabū lampu, un mēģināsim drusku apgaismot šo te!

Uz galda zem lielas lampas ar sarkanu kupolu viņš izklāja pergamenta gabalu, kas visnotaļ atgādināja karti.

— To zīmēja Trors, tavs vectēvs, Torin, — viņš paskaidroja, atbildēdams uz rūķu satrauktajiem jautājumiem. — Tas ir Vientuļā Kalna plāns.

— Man nešķiet, ka tas mums varētu daudz palīdzēt, — pārlaidis kartei skatienu, ar vilšanos sacīja Torins. — Es Vientuļo Kalnu atceros pietiekami labi un zemes ap to arī. Un es zinu, kur atrodas Drūmmežs un kur ir Nokaltušais Tīrelis, kurā mitinās lie­lie pūķi.

— Te, uz Vientuļā Kalna, pūķis ir atzīmēts ar sarkanu krāsu, — teica Beilins, — bet viņu atrast jau tSpat nebūs grūti, ja vien mēs tur kādreiz nokļūsim.

— Jūs neesat ievērojuši vienu sīkumu, — teica burvis, — un tā ir slepenā ieeja. Vai redzat šo rūnu zīmi rietumu pusē un šo roku, kas norāda uz to starp visām citām rūnām?' Tā apzīmē slepenu eju uz Lejas Zālēm.

— Varbūt tā kādreiz ir bijusi slepena, — atteica Torins, — bet kā lai mēs zinām, vai tā sen jau nav atklāta? Vecais Smogs tur jau ir nodzīvojis tik ilgi, ka droši vien izpētījis visu, ko vien šais alās var izpētīt.

— Var būt, ka tiešām izpētījis, taču izmantot eju visus šos gadus viņš nevarēja.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka ieeja ir pārāk maza. «Piecu pēdu augstumā, triju vīru platumā,» rakstīts rūnās, bet tādā alā Smogs ielīst nevar un nevarēja pat tad, kad bija vēl jauns pūķēns, — kā lai viņš to varētu pēc tam, kad aprijis tik daudz rūķu un Dziļlejas vīru!

— Man šis caurums izskatās krietni prāvs, — iepīkstējās Bilbo (kurš nekā nezi­nāja par pūķiem un pazina vienīgi hobitu alas). Viņu atkal bija pārņēmis satraukums

1 Skat. karti gramatas sakuma, un jus redzesiet runu zīmes.

un interese, tāpēc viņš piemirsa stāvēt klusu. Viņam ļoti patika kartes, un sava nama priekštelpā viņš bija pakāris lielu apvidus karti, kur ar sarkanu tinti bija iezīmējis visus savus iecienītos pastaigu maršrutus. — Kā gan tik lielas durvis var noslēpt no visiem, kas dzīvo ārpusē, nemaz nerunājot par pūķi?

— To var dažādi, — teica Gendalfs. — Bet, kā ir noslēptas šīs, mēs uzzināsim tikai tad, kad tur aiziesim. No tā, kas noprotams pēc kartes, es spriežu, ka tur ir slēgtas dur­vis, kas izveidotas tā, lai ārēji uz mata izskatītos pēc Vientuļā Kalna sienas. Parastais rūķu paņēmiens — man šķiet, ka tā ir, vai ne?