Björn Larsson: Garais Džons Silvers

Ja stāstos par pirātu kapteiņiem dažkārt attēloti notikumi un pavērsieni, kas tiem piešķir romāniem raksturīgu noskaņu, tad jāatgādina, ka tie nepavisam nav sacerēti vai konstruēti šādā nolūka, bet gan radušies tāpēc ka autoram, pašam tos tuvāk reiepazinušam, tie šķituši pievilcīgi un viņš iedomājies, ka arī lasītāji tos uzņems ar līdzīgām izjūtām.

Kapteinis Džonsons, alias Daniels Defo A General HistonjofiliePirates, 1724

Godīgā dienestā ir liess uzturs, maza alga un sūrs darbs, šajā turpretī -bagātība un pārpilnība, izpriecas un vaļa, brīvība un vara, un kurš gan neizšķirsies par šādu dzīvi, ja ļaunākajā gadījumā vienīgais drauds ir pāris nīgru skatienu, kad tieci vilkts pie kāķa. Nē, mans moto ir un paliek: jautri nodzīvot īsu mūžu.

Kapteinis Bartolomju Кobertss, ar komandas žēlastību ievēlēts pirātu kapteinis, 1721

Bilst Viljams ļoti nopietni: „ Jā teic, draugs, ka man gaužām žēl tev sacīt šādus vārdus: tie, kas nekad nedomā par nāvi., bieži nomirst, par to pat neiedomādamies."

Es, turpinādams sarunu, ko pa jokam biju uzsācis, sacīju: ,, Lūdzams, nerunā par miršanu, kā gan mēs varētu zināt ka jelkad mirsim?" - un iesmējos.

„Nav man vajadzības tev uz to atbildēt," saka Viljams, „un neklājas izteikt tev pārmetumus, jo esi mans kapteinis, taču par nāvi tomēr derētu citādi runāt. Nāve ir viena riebīga būšana."

„Saki man droši, ko vien vēlies, Viljam," es atteicu. „Neko neņemšu tev ļauna." Sāku justies par šo sarunu dziļi aizkustināts.

Viljams asarām pār vaigiem lāsojot, atteic:,,Tāpēc, ka cilvēki dzīvo tā,it ka viņiem nekad nebūs jāmirst, un daudzi nomirst, nezinādami, ka ir dzīvojuši."

Kapteinis Singletons, pirātu kapteinis ni>l.)

Bārbekju nav nieka vīrs. Jaunībā viņš labi paskolots un, ja labā prātā, tad runā ka no grāmatas; un drosmīgs - lauva nav nekas salīdzinājumā ar Garo Džonu.

Izraels Hendss, sturmanis pie Tīča, saukta par Melnbārdi, vēlāk Flinta komandā

Visi zināja, ka tev reizēm prāts nesās uz pātarošanu, bet bija citi, kas prata rīkot un stūrēt tikpat labi kā tu; tiem tomēr patika šad tad pajokot, tie nebija tik bargi un spīvi kā tu un darīja darāmo jautrā prātā kā daždien labi biedri.

Izraels Hendss Džonam Silveram

Ap to laiku es dzīvoju tādās šausmās par viņa neģēlību, divkosību un varu, ka gandrīz nespēju apslēpt trīsas, kad viņš uzlika roku man uz delma.

Džims Hokinss par Džonu Silveru

Fortunas džentlmeņi neuzticas cits citam un pareizi dara, par to neviens nešaubīsies. Man šai ziņā ir pašam sava pieeja. Ja kāds biedrs - protams, tāds, ko es labi pazīstu, - pašauj pa kreisi, tad viņam ilgs mūžs vienā pasaulē ar veco Džonu vairs nav lemts. Bija tādi, kas baidījās no Pjū, citi baidījās no Flinta. Bet Flints visā savā godībā baidījās no manis. Baidījās,bet lepojas ar mani.

Garais Džons Silvers, saukts par Barbekjū, vecākais stūrmanis pie trim kapteiņiem -Inglenda,Teilora un Flinta

Par Silveru neesam vairs neko dzirdējuši. Vecais baigais jūrasbraucējs ar vienu kāju beidzot pilnīgi un galīgi pazudis no manas dzīves. Iespējams, ka atradis savu veco nēgerieti un vada mierīgas dienas kopā ar to un kapteini Flintu vismaz jācer ka tā, jo izredzes uz patīkamu, ērtu dzīvi citā pasaulē viņam ir gluži niecīgas.

Džims Hokinss

Esmu nodzīvojis garu mūžu. Tur neviens nevar ne ko pielikt, ne atņemt. Visi, ko reiz pazinu, ir miruši, bet dažiem pats esmu palīdzējis nokļūt citā pasaulē, ja tāda ir, bet kālab lai būtu? Es no visas sirds ceru, ka nav, jo tad mēs ellē atkal visi satiktos - aklais Pjū, Izraels Hendss, Billijs Bounss, stul­bais Morgans, kas uzdrošinājās man piespēlēt melno traipu, un visi pārējie, pat Flints, lai Dievs žēlo viņa dvēseli, ja Dievs ir. Un viņi mani tad sveiktu, locītos un klanītos, un apgalvotu, ka viss būs atkal kā senajās dienās. Un tai pašā laikā viņi tomēr izstarotu bailes -tik sveloši karstas kā dienasvidus saule virs rāmas jūras. Bailes - no kā, par ko? Tā es sev jautāju, neprazdams atbildēt. Ellē taču viņi nudien nevarētu bīties no nāves. Pēc kā gan tas izskatītos?

Nē, no nāves viņi nekad nav baidījušies, jo īstenībā viņiem bija gluži vienalga - dzīvot vai nomirt. Toties no manis viņi baidītos pat ellē. Kāpēc? - es jautāju. Turklāt visi, pat Flints, kas jebkurā citādā ziņa bija visdrosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu sasta­pis, baidījās no manis.

Par spīti visam, esmu pateicīgs savai laimes zvaigznei par to, ka neatradām Flinta bagātības. Es skaidri zinu, kas pēcāk būtu noticis. Pārējie būtu dažās dienās izkleķerējuši vispēdējo šiliņu. Un tad būtu meklējuši roka veco garo Džonu Silveru, vienīgo prātīgo galvu, ar kuru tie varēja lepoties, un sākusi lūgties un diedelēt, lai šiem kaut ko atmet. Izmācami viņi nebija. Vienu ko skaidri esmu apjēdzis. Ir cilvēki, kas neapzinās, ka dzīvo. Gandrīz tā, it kā nesajēgtu, ja viņi vispār atrodas pasaule Tas, lūk, ar mani ir citādi. Es vienmēr visiem spēkiem cenšos saglābt no savas ādas to mazumiņu, kas atlicis. Ja mums ļauts izvēlēties, tad labāk tikt notiesātam uz nāvi, nekā pašam pakārties.

Vai tas mani padarījis atšķirīgu no visiem citiem? Tas, ka pratu dzīvot? Vai tāpēc, ka apzinājos labāk par visiem pārējiem: proti, mums dota viena vienīga iespēja nodzīvot mūžu šaipus kapam? Vai ar to es viņus biedēju līdz neprātam - visus, gan labākos, gan pašus ļaunākos no viņiem? Vai tiešām viņus biedēja tas, ka es ne pliku grasi nedevu par dzīvi pēc nāves?

Varbūt. Bet viens man ir skaidrāks par skaidru: neesmu nevie­nam atvieglojis iespējas kļūt par manu līdzinieku vai sabiedroto. Mani saukā par Bārbekjū* [Barbecue(angļu val) piknikā uz uguns vai restēm cepta gaļa] kopš tās dienas, kad zaudēju kāju, un zināms pamats tam ir. Ai, ja manā mūža ritumā ir kaut kas, ko atceros, tad tas - kā pazaudēju kāju un tiku pie iesaukas. Kā es būtu varējis to aizmirsi? Tas man tiek atgādināts ik mīļu reizi, kad pieceļos, lai nostātos.

gluži kā sviestā. Četriem vīriem uzdeva noturēt mani guļus. Bet es tos aizsūtīju, lai iet atpakaļ katrs pie sava darba. Par sevi parūpēšos pats. Vīriem acis iepletās, tie blenza uz dakteri, bet tad neuzdrošinājās man pretoties. Dakteris apmainīja nazi pret kaulu zāģi.

- Tu vispār neesi cilvēks. - viņš sacīja, kad bija nozāģējis man kāju, bet no manām lūpām nebija dzirdējis ne skaņas.

- Neesmu cilvēks? - es jautāju un ar vispēdējicm spēkiem izmocīju smaidu, kas viņu laikam nobiedēja vairāk nekā viss pārē­jais. - Kas tad es būtu?

Nākamajā ritā aizkūņojos līdz klājam. Es gribēju dzīvot. Biju pārāk daudzus redzējis pazūdam kuģa ķīļūders putās, pārāk dau­dzus noslāpstam pašu vēmekļos, mirstam no gangrēnas vai asiņu zuduma. Vēl tagad man stāv acīs aina, ko ieraudzīju, kad izbāzu galvu no starpklāja lūkas. Visi darbi vienā mirklī aprāvās, it kā Flints sava rupjajā perkoņbalsī butu norēcis pavēli pārtraukt dar­bošanos. Neesmu stulbs un it labi nopratu, ka dažs bija cerējis uz manu navi. Es noskatīju visus pa kārtai un pa vienam, līdz šie cits pēc cita novērsa acis vai paši aizslīdēja ēnā. Čārlijs Hengšafts, kas iesauku bija iemantojis tāpēc, ka šis tas viņam bija pats garākais no visas komandas kātoja projām tik negantā ātruma, ka ietriecās treliņos un pārlidoja par bortu, rokas kā vējeņu spārnus pa gaisu kulstīdams. Es tad palaidu vaļā tādu smējienu, kas man paša ausīs izklausījās kā nākam no pazemes vai viņpuskapa pasaules. Smējos, kamēr sāka asaras līt. Saka taču, ka sirsnīgi smiekli pagarinot mūžu. Var jau būt. Bet tad jāpasteidzas ar smiešanos, kamēr vajadzība pēc tā vēl nav pienākusi. Kad jāguļ plakaniski un tev zāģē nost kāju, tad jau ir pa vēlu.

Читать дальше