Björn Larsson: Garais Džons Silvers

Par manu veco runāja, ka tam esot bijis diezgan negants raksturs. Vienu es zinu skaidri - no kroga mājās nākot, viņam viss prātiņš bija vējā. Ar to vēl maz pateikts, jo dažkārt izskatījās, it kā viņš būtu uz māju vilkts aiz kājām, bet ar ģīmi vagojis ceļa dubļus kā ar arklu. Atšķirt, kur kreisā puse, kur labā, viņam nācās tikpat grūti, kā nostāvēt kājās, un man vienmēr prāts nesies domāt, ka tas bija par laimi gan man, gan viņam. Viņam par laimi tāpēc, ka viņš nomira, un man - tā paša iemesla dēļ.

Vienu vakaru, nākdams mājās no kroga, viņš nogriezās pa kreisi, kad vajadzēja griezties pa labi, nokļuva ostā un iegāzās ūdenī. Viņu atrada pēc divām dienām, kad paisums bija viņu aiznesis uz vienu klinšainu saliņu. Šis bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad ģīmis pavērsts uz augšu, patiesību sakot, tas, kas bija atlicis no sapostīta ģīmja, turklāt uzbildis un izskatījās pēc krupja Es viņu redzeju pēdējā brīdī, pirms zārks tika aiznaglots. Var jau būt ka viņam raksturs bija tāds, kā par to mēdza teikt, taču tai brīdī gan vairs ne un pēc tam, cik atceros, ari ne. Labi gan, ka viņš nomira. Tā es vārds vārdā domāju toreiz un tāpat domāju vēl joprojām. Ja pasaulē ir kaut kas tāds, bez kā var pavisam labi iztikt, tad tie ir tēvi. Dievs tēvs pats un visi Viņa uzblīdušie līdzinieki. Lai viņi rada pēcnācējus un pēc tam nodzeras līdz nāvei. Un vai tā viņi arī galu galā ikreiz neizdara? Nekas nekļuva ne labāk, ne sliktāk no tā, ka mans radītājs bija īrs, bet mana māte - skotiete no salām. Kā viņi abi nokļuvuši Bristolē, par to man nav ne jausmas, bet neap­šaubāms ir tas, ka viņus kopā bija savedusi jūrniecība.

Mana māte bija mana māte, un tas ir pats svarīgākais. Viņa darīja manis labā, ko spēja, un kas no tā iznāca? - Garais Džons Silvers, stūrmanis uz „ Walrus", turīgs vīrs, no kura visi bijās, kura vārdam bija svars visur, kur viņš nonāca; cilvēks, kas prata uzvesties un vajadzības gadījumā parunāt latīniski. Vai viņa nevarēja justies apmierināta? Vai to visu nevar sacīt par jebkuru ievērojamu vīru, kas sēž Vestminsterā vai savā muižā?

Mana māte tiešām nopūlējās, cik spēja, varbūt ari manis labā, bet pavisam noteikti sevis labā. Pēc manas saprašanas, viņa laikam bija visai izskatīga sieviete ar gudru galvu. Varbūt pat pārāk gudru atkarībā no tā, kā uz to raugās, bet viņa mācēja to likt lietā, līdz apprecējās otrreiz - ar turīgu tirgotāju. Tas mani neieredzēja ne acu galā, bet bija skots, un tāpēc man vajadzēja iet skolā, mācīties latīņu valodu un studēt Bībeli. Tas viss dzīvē vajadzīgs, viņš sacīja. Un dīvainā kārtā viņam tiešām bija taisnība. Dzīvojot avantūristisku dēkaiņu sabiedrībā man ļoti bieži nāca par labu izglītota cilvēka reputācija. Par mani mēdza sacīt, ka es jaunībā esot izskolots un protot runāt kā no grāmatas. Un, jāteic, man pilnīgi pietika ar reputāciju. Faktiski manām latīņu valodas zināšanām nebija nekā­das nozīmes. Ar ko gan es būtu varējis sarunāties latīniski?

Nezinu, kā ir tagad, bet manos jaunos gados bija tā, ka vienīgi Skotijā visiem bija jāiet skolā. Tāpēc ari mūsu jautrajā pirātu kom­pānijā bija tāds lērums skotu dakteru, kas atrada darbu uz kuģiem, mums tas nāca vienīgi par labu, jo paglāba mūs no neprašas žūpam, kas bija padzīti no kara flotes kuģiem. Glāzgovā bija tik daudz dakteru bez darba, ka viņi salīga pat pie tādiem kā mēs par

parasto algu - vismaz līdz tam brīdim, kad uzzināja, ka neviens līgums pasaulē viņus neglābs no karātavām, kad būs pienācis viņu laiks. To izdibinājuši, viņi līga strādāt tikai par līdzdalības tiesu. Vienīgā atšķirība bija tā, ka viņi, nošķiežoties ar asinīm, pārcieta vārgas sirdsapziņas ēdas, turpretī mūs nemocīja nekāda sirdsapziņa.

Nebiju vēl nemaz sācis iet skolā, kad skaidri zināju, ka par graizītāju nekad nekļūšu. Asinis, lai cik neticami tas izklausās, nepie­derēja pie manis iecienītākajām delikatesēm. Atlika vairs tikai divēja izvēle: priesteris vai advokāts. Mani būtu apmierinājusi tiklab viena, kā otra no šīm profesijām. Abi amati pavēra plašas iespējas meliem un ļaužu apšmaukšanai, kas ari bija to galvenā jēga un saturs. Taču pamazām sāku atskārst, ka tas nozīmēs mūžam vādžot vienu un to pašu apnicīgo meldiņu. Vajadzēs sacīt tikai to, kas jau sen pateikts un priekšā uzrakstīts, ne zilbītes vairāk vai mazāk. Tādējādi varbūt bija izskaidrojams, kālab šie ļaudis beigās paši sāka tam visam ticēt un jutās pārliecināti, ka runā patiesību.

Man tātad nederēja ne viens, ne otrs no šiem amatiem, jo no laika gala bija paticis pašam izgudrot notikumus, tos uzpūst un izskaistināt. Man galva no agras bērnības bija pilnum pilna ar slepenam durvīm, un iztēlē zāle allaž zaļāka nekā īstenībā. Māte sacīja, ka man piemītot radoša iztēle, patēvs gluži vienkārši sauca mani par melkuli, it īpaši pēc tam, kad es palaidu pa pilsētu valo­das, ka viņš ir suteners, lai gan tolaik nezināju, ko tāds vārds nozīmē, sapratu vienīgi, ka tas ir kaut kas nelabs.

Tā viss palika bez jebkādas skaidrības. Nekad es nepadomāju, kam varētu pasaulē dot priekšroku, ko izcelt, ko pamest novārtā, sajaucu visus apsūbējušos likumus un sagudroju jaunus, Bībeli sajaucu tik nežēlīgi, ka neviens netika gudrs, kur sākums, kur beigas, kur augša, kur apakša.

Padarbojos ari ar likumiem un guvu labus panākumus. Liku­mu neviens līdz galam nebija izlasījis, un manā kambarītī sacerētie nepavisam nebija sliktāki par pārējiem. Ar Dieva lietām gāja

bēdīgāk tiklidz pieskaros Viņa vārdam, tā pār mani nāca sodība tiku ne tikai plēsts aiz ausim, bet ari noslānīts.

kad man galīgi apnika vienmuļi penterēt svētos vārdus līdz

trūkst lapas

jības, tad tu arī kļūdies. Arā, sasodīts! Ja es tevi kaut reizi vēl te redzē­šu, es tev aizšūšu muti - tas ir tikpat droši, kā mani sauc Natsfords.

Es sastingu aiz bailēm, un mani sastindzināja ne tikai doma, ka vairs nespēšu atvērt muti. Nekad nebiju redzējis, ka Natsfords zaudē savaldību, viņš allaž bija laipns un nosvērts, it sevišķi tad, kad viņam radās tīkamā iespēja sadauzīt mūs ar bambusa nūjiņu zili melnus. Es biju tik briesmīgi apjucis, ka Natsfordam nācās mani izvadīt no ēdamistabas ar pamatigiem kājas spērieniem, kas nemaldīgi trāpīja liesi tur, kur bija tēmēti, ar tik spožu precizitāti, kādu var iegūt vienīgi ilgā treniņā.

Pirmo un pēdējo reizi mūžā es biju patiesi pārbijies. Uz visu mūžu es todien iemantoju izpratni, ko nozīmē bīties par dzīvību un darīt visu, lai glābtu ādu. Spērieni paši nenozīmē neko. Spērie­nus bijām raduši saņemt par katru nieku. Mani pārbiedēja rektora neprātīgā dusmu lēkme. Biju pārliecināts un varbūt ne gluži bez pamata, ka viņš man: būtu nogalinājis, ja es paliktu ēdamistabā. Es esmu pieredzējis Teilora dusmu izvirdumu, piedzīvojis Inglendu noraujamies no streņģes, kaut arī viņš bia izslavēts par žēlsirdību, un redzējis Flintu plosāmies niknumā. Tomēr Natsfords, varu zvērēt pie savas dvēseles, bija briesmīgāks par viņiem visiem, jo visu darīja Dieva vārdā, nelokāmā pārliecībā, ka tādējādi apliecina savu ticību. Un dzīve mani iemācījusi, ka tieši tāda pārliecība piešķir sodītajam vislielāko spēku.

Mani izglāba tas, ka rektors vispirms sadzina savu ganāmpulku atpakaļ ēdamistabā, iekams nekas ļaunāks nebija atgadījies, un tā man radās brītiņš laika savākt savu mantību - naudu, ko māte man bija iedevusi, un galvenokārt - grāmatas, Bībeli gan nepaņēmu un nekad turpmākajā dzīvē tās trūkumu neizjūtu, jo turējos pats pie saviem baušļiem, ar kuriem varēju saskaņot dzīvošanu.