Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Un pēc tam viss notika tā, kā bija jānotiek. Komanda nostājās manā pusē, pat stūrmanis. Zināms, ne no laba prāta. Bet viņam lika izvēlēties - iet pa planku vai turēties kopā ar mums. Vēlāk viņš man iemācīja vadīt kuģi, un pēc tam komanda mani ievēlēja par kapteini. Tāds ir mans dzīves stāsts. Ko tu par to teiksi, puis?

Es kaut ko nesaprotamu nokrekstināju. Biju galīgi apmāts un ne mazum lepns. Nu es pazinu īstu pirātu kapteini, sēdēju kopā ar to un sadzēru alu, it kā mēs būtu divi veci draugi.

Bet, sasodīts, puikiņ, esi uzmanīgs! Tu esi no tāda paša koka tēsts kā es, to redzēju uzreiz. Nekas nenāk tik viegli, kā izklausās. Un likums skan: ja esi bijis jūraslaupītājs, tad atpakaļceļa vairs nav, lai kā tu gribētu, it īpaši tad, ja esi bijis pirātu kapteinis. Tas ir tikpat kā iet pa stingri novilktu virvi pāri bezdibenim, zinot, ka vienā aizas malā tevi gaida karātavas, bet otrā dunča dūriens mugurā. Jā, osu bijis klāt, kad ievēlēts kapteinis tiek nogalināts par to, ka nebij miera ar kuģa padomes lēmumu, kaut ari tas bij galīgi šķērsenisks. i ii bij vel citi vēlēti kapteiņi, gudrākie, kas jau laikus atteicās no tā

jo zinaja, ka viņu krietnais, centīgais darbs netiks atalgots ne ar ko citu ka ar neieredzēšanu un paļām. Tādi nu cilvēki ir un bijuši no laika gala, vienalga, pirāti vai parastie ļaudis. Nespej ne padzīvot, ne paši uz savam kajam nostāties, ja nebūs sameklējuši

grēkāzi. Klausi manu padomu, jaunais draugs, nelauzies kļūt par kapteini, pat par ievēlētu ne.

Bet jūs tak esat dzīvs, - es pacirtu pretī.

Jā, esu gan. Cik jau nu to vairs var saukt par dzīvību. Varam teikt, ka man ir laimējies. Es pakļāvos Morgana amnestijai. Baidījos par savu ādu. Aizgāju strādāt par krāvēju. Uz jūru man prāts vairs nenesās. Kas reiz bijis jūrā brīvs cilvēks - un visi dēkaiņi un sirotāji ir brīvi ļaudis, tam pārvērsties dzimtcilvēkā vai vergā ir ļaunāk par nāvi. Un kalpot tirdzniecības vai kara flotē nozīmē vergot.

Labu bridi kapteinis Bārlovs vairs nebilda ne vārda. Viņa acīs es redzēju, ka viņš aizklīdis nomoda sapņos un jutās varbūt tik laimīgs, cik cilvēks spēj viņa stāvoklī būt laimīgs. Un laikam tieši tas mani saviļņoja visdziļāk. Es, protams, nezināju, kas ir brīvība - kurš gan to zina? - bet ļoti labi pazinu nebrīvi un, lai aizbēgtu no tās, ja vien rastos jelkāda iespēja, priecīgu prātu biju ar mieru ziedot dzīvību. Tādas domas man jaucās galvā, kaut ari toreiz vēl nebija līdz galam izstrādātas. Ja pats savām acīm nebūtu redzējis kapteini Bārlovu laimīgi iegrimstam jaukās atmiņās, es būtu vērī­gāk novērtējis viņa vārdus par smagiem dzīves apstākļiem uz jūras un par to, cik īsa šī gaita var iznākt.

Es samelotos - bet tagad gribu rakstīt vienīgi patiesību, vismaz tā, kā to redzu -, sacīdams, ka tiešām vēlējos kļūt par pirātu, avan­tūristu, sirotāju vai kā visādi tos dēvē; taču iedomājoties, ka drīk­st ctu bu I brīvs un tomēr dzīvs, sirds iepukstējās straujāk.

Tikai vēlāk sapratu, ka dzīvei skanējumu un jēgu piešķir vienīgi iespēja neklausīt un nepakļauties nekādiem likumiem, neļaut sev sasiet rokas un kājas. Un nav svarīgi, kāda izskatās virve un kas sasien mezglu, svarīgi ir tikai paši pinekļi. Beigu beigās pašam jāsasien mezgls vai arī jātiek pakārtam. Pie tā turējos un vēl aizvien esmu ļoti dzīvs.

pēksņi kapteinis Barlovs tika rupji izrauts no sapņainās noska­ņas kad kroga durvis spēji atsprāga vaļā un pa tām ienāca trīs spēcīga auguma vīri un kā pāvs izgreznojies virsnieks tiem pa priekšu.

brīvējiet ceļu karaflotes kareivjiem! virsnieks uzkliedza. – Mēs meklējam dezertierus,

Tie ir ķērāji - vervētāji, - pačukstēja kapteinis Bārlovs. - Stāvi klusi un ļauj man runāt, citādi tu būsi savervēts karaflotē, nepagu­vis ne līdz pieci izskaitīt.

Virsnieks nostājās krogistabas vidū un pārsteigts pameta ska­tienu visapkārt, bet nemanīja mūs sēžam tumšajā kaktā.

Velns parāvis! - viņš sacīja kareivjiem. - Tukšpadsmit. Būs kāds papūtis, ka mēs esam ceļā.

Tanī mirklī aizkaru spraugā parādījās Skvaiera ģīmis.

Hei, krodziniek, kur, vellos, tev te tāds nāves klusums iestā­jies? Liekas, ka visa Grmokā vairs nav neviena jūrnieka.

Mēs abi saspringām klusi kā pelītes, kaut gan no pieredzes varu teikt, ka peles nekādas klusās nemēdz būt.

Skvaiers balsī neko par mums neieminējās, laikam bīdamies no kapteiņa Bārlova, tomēr pameta zīmīgu skatienu uz mūsu pusi.

Šodien nekāda kustība nav manāma, varēja iet labāk, - viņš sacīja. - Šeku, aizvakar zāle bija stāvgrūdām pilna, bet kopš vakar­dienas liekas, ka zeme atvērusies un visus aprijusi. Man prātā, ka būs aizgājuši uz ostu apbrīnot karaflotes kuģus.

Tas gan maz ticams, - virsnieks īgni nomurdēja.

Ienākumu šodien tikpat kā nekādu, - Skvaiers pieglaimīgi turpināja, - labi, ja vēl kāds večuks vai mazgadīgs puika ieklīst.

To teikdams, viņš cieši palūkojās pāri virsnieka plecam, līdz tas beidzot pagriezās un ieraudzīja mūs. Virsnieks uzreiz atdzīvojās, un viņam aiz muguras ieraudzīju Skvaieru ņirdzam ļaunā priekā. Laikam viņš gribēja šādā veidā atriebties. Un man tā bija mācība, ka ir gauži svarīgi turēt tīru aizmuguri, kad darīšana ar atriebt kāriem ļautiņiem, un tādu ir daudz.

Un kas jūs būsiet? - virsnieks ar pašapzinīgu ņirgu apvaicājās, nešaubīgi pārliecināts, ka drīz vien mēs abi ar kapteini Bārlovu soļo- sim pa viņa majestātes karakuģi, kas gulēja uz enkura Glāzgovroudā.

Kapteinis Bārlovs ar jūsu laipnu atļauju, - atbildēja mans draugs 'tāda balsi, kas noteikti bija dzirdama pat ārā uz ielas.

Virsnieks samirkšķinaja .acis, taču, nezaudēdams nenieka no pirmītnejās augstprātības, turpināja:

-uz kura kuģa ser?- viņš taujaja.

Pašreiz ne uz viena. Esu sasniedzis to cienījamo vecumu, kad ceļš augšup kāpienam jāpašķir jaunākiem talantiem, tādiem kā jūs.

Glaims, šķiet, nesasniedza cerēto mērķi, jo virsnieks vēl jopro­jām vēroja kapteini Bārlovu ar neslēptām aizdomām. Likās, viņš apsver, cik lielu postu, strādājot ar pusslodzi, tāds vecs kapteinis varētu nodarīt un ko viņa paša priekšnieki teiktu, ja viņš veco kapteini novērtētu aplam, kā tas ietekmētu viņa paša karjeru. Beidzot viņš nosprieda, ka nav ko riskēt, jo kapteinis ir vecs un sagrabējis, turklāt sēž tādā dzertuvē.

Viss kārtībā, kaptein, - viņš noteica, paskatīdamies uz mani, - mēs nedomājam ar jums strīdēties, bet jūs esat nokļuvis sliktā sabiedrībā. Sis puisis ir viens no dezertieriem, ko meklējam.

Es, mēms aiz pārsteiguma, blenzu uz virsnieku. Te stāvēja cil­vēks, kas spēja pūst citiem miglu acīs, pats ne aci nepamirkšķinājis. Ja man blakus neatrastos kapteinis Bārlovs, es būtu piekritis tam, ko teica virsnieks - gluži vienkārši tāpēc, lai redzētu, kā viss veido­jas tālāk. Mana dzīve varbūt būtu izvērtusies pavisam citāda, ja būtu sekojis pēkšņai vēlmei pateikt: jā. Stūres vīrs savas sardzes laikā tikai uz mirkli aizsapņojās, atcerēdamies Keitu, ko saticis pēdējā ostā, un kuģis tieši tanī brīdī uzskrien uz sēkļa, un visa i dzīve pēkšņi pārvēršas līdz pašiem pamatiem. Bet es nebildu ne vārda; paklausīdams Bārlova padomam, turēju mēli aiz zobiem. Taču neliegšos - mani tomēr nokaitināja, ka virsnieks melo, acīs skatīdamies, kad varēja vienkārši man pajautāt, un es viņam atbil­dētu, pat ja arī nepilnīgu patiesību.

Mans mīļais leitnant, - sacīja kapteinis Bārlovs, it kā runātu ar kuģapuiku. - Ikviens var kļūdīties, bet es nespēju iedomāties, ka karaflotes ļaudis varētu būt tik akli kā pūces dienā. Paskatieties uz šitā zēna rokām! Vai tās jel kad pieredzējušas sauli, sāli vai tauvu asumu? Nu, ko? un paskatieties uz viņa drēbēm? Kopš kura laika karaflote ietērpj savus matrožus ka putnu piedēkļus, kad tie dodas uz skolu vai baznīcu?