Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Tikai vēlak tovakar, kad pāri tīrumiem un cauri krūmu brik­šņiem diedzu uz Glāzgovu, pilnā mērā izpratu, ko esmu padarījis, īstenība pats sevi aiz deguna izvazājis. Man šķiet, ka tovakar biju ieguvis vienu mācību, kaut ar: īsti lo izpratu tikai vēlāk; ja gribi ļaudis apmuļķot, never muti vaļa. Un runājot drošāk ir meklēt pašam savus vārdus, nevis izmantot citu teiktos.

, brīnīdamies noraudzījos uz savām rokām, nespēdams atcerēties, kur tās lietoja­mas. Manas rokas allaž bijušas tik mīkstas un baltas kā sievie­tes gūžas - iekšpusē, tuvāk pie cirkšņiem.

Pēc trakās bēgšanas kaklu pa galvu no skolas atjēdzos Glāzgovā vienā jūrnieku kvartāla aluszālē un tur pamazām sāku atskārst vienu otru dzīves likumu. Piemēram, ka nav neviena jūrnieka, ko nevarētu pazīt pēc rokām.

Kad nonācu Glāzgovā. biju jau nolēmis iet jūrā. Tur jūrā krasta ļaudis mani nemocīs; tas, manuprāt, bija droši galvojams. Jūrā neviens uz baušļiem neskatīsies pārāk nopietni. Jūrā es būšu paglābts no trakojošiem rektoriem un patēviem, kas pastāvīgi turēja spieķi zvelšanas gatavībā, gaidot kaut vissīkāko iemeslu. jūra solīja dzīvi un trauksmi, un ceļojumus pa svešām zemēm tālās pasaules malās, kur neviens tevi nepazīst; un, lai notiek kas notik­dams, viss būs labāk nekā te. Tā es izdomājos, jo ko gan zināju par pasauli un jūru? Ne vissīkāko nieku.

Taču man ne prātā nenāca kāpt uz pirmā kuģa, ko ieraudzīšu. Biju Bristole pietiekami pinies ap jūrniekiem un ostas strādnie­kiem, lai izdibinātu, ka ir kapteiņi, kas ienīst matrožus, un kapteiņi, kas nīst cilvēkus, un no tiem, kas nīst cilvēkus, jābēg kā no mēra. kapteiņu naids pret matrožiem bija tīra un godīga liela, jo arī matroži tieši tādā pāšā modē ienīst kapteiņus. Tā bija viņu privileģija, tas pat bija viņu pienākums, ko prasīja dienests.

Tikko spēru kāju pār minētās aluszāles slieksni, kad izdzirdu rupju balsi, kas mani aizķēra kā ostas strādnieka ciets rokas tvēriens.

Sēdi tepat nost, puikiņ. Es ne mušai pāri nedarīšu, bet esmu pārāk ilgi nodzīvojis un man brangi ietu pie sirds kausiņš alus, ja gadās kāds, kas izmaksā, to tu vari gan iedomāties. Pašam skaitī­šana man vairs lāgā nevedas.

Pagāja daži mirkļi, līdz man acis pierada kroga pakrēšļa un es saskatīju grumbām izvagotu, ārdētu kaparkrāsas ģīmi virs nošļauktiem, bet platiem pleciem. Divas milzu rokas - man šķiet, es vairs nekad neesmu redzējis tik varenas rokas, turklāt skrambu skrambās izrakstītas - sniedzās man pretim, it kā gribēdamas parādīt, kādas tās ir un par ko viņš pats kļuvis, un ka ar to viss ir pateikts. Bet acis neskaitāmo grumbu tīklā rādījās laipnas un labestīgas.

Un ar kādu aprunāties ar' nenāktu par ļaunu, - viņš turpināja, -kamēr lēnītēm izsūktu to alus kausiņu.

Es nospriedu, ka man nav ko baidīties. Ar saviem piecpadsmit gadiem un tiem atbilstoši attīstīto augumu es droši varēju stāties pretī gurdenam večukam, ja rastos vajadzība. Nobijies, kā jau teicu, arī nebiju. Rektors Natsfords bija vienīgais, pirmais un pēdē­jais, kas spēja mani tā iebiedēt, ka ceļgali trīcēja, ja neskaita pāris sievišķu. Turklāt es savā prātā nodomāju, ka man patiešām būs derīgi aprunāties ar cilvēku, kurš kaut ko jēdz no jūrniecības.

Kā tad tevi sauc? - vecais apvaicājās, tiklīdz noliku mugur­somu uz sola un apsēdos.

Džons. Džons Silvers, - es atbildēju vienkārši un patiesi, un pat ar zināmu pašapziņu.

Silvers, - vecais lēnām atkārtoja, izgaršodams vārdu kā zelē­jamās tabakas pikuci. -Nnēē, nebūšu vis nevienu ar tādu uzvārdu pazinis. Kur tad tu es cēlies?

Bristolē,-es atteicu.

Un tavs tēvs- kā viņš savas dienas vada?

Viņš tās vispār vairs nevada. Varbūt tikai viņsaulē. Viņš apmaldījās ostā un noslīka, un labi vien tas bija.

Labi? - vecais brīnīdamies paprasīja. - Kāpēc labi?

Nezinu. Vienkārši bija labi. - Un tad tomēr piebildu, lai paskaidrotu tuvāk: - Mums abiem lāgā nesaskanēja.

Labs ir, Džon, - viņš sacīja. - Nesāksim to apspriest. Tu pats visu par to zini labāk. Bet šā vai tā - alus kausiņu man izmaksāsi?

Viljam Skvaier! - viņš uzsauca, negaidīdams manu atbildi. Balss nodārdēja pa visu krogu. - Atnes alu diviem izslāpušiem jūras zēniem!

Pašķīrās kāds aizkars, un parādījās kārns, viltīgs ģīmis ar plānām lūpām.

Alus par brīvu no mucas ārā netek,-krodzinieks aizrādīja.

To es zinu, vecais dīriķi. Un, tavai zināšanai, nekad neesmu ubagojis. Bet mums, manam jaunajam draugam un man, nauda turas.

Krodzinieks mani pamatīgi noskatīja, tad apgriezās uz papē­žiem un nozuda.

Es ceru, ka tā ir? - vecais klusinātā balsī apvaicājās.

Kā ir?

Nu - ka sanāks diviem kausiem alutiņa?

Kā nu ne, un vēl krietni vairāk, es nodomāju. Man bija vien­padsmit mārciņas un desmit šiliņi, ko māte, patēvam nezinot, man iedeva, kad braucu uz Skotiju. „Tas ir tavs mantojums no īstā tēva," viņa sacīja, bet lai es nestāstot nevienam, ka esmu to saņē­mis, viņa piebilda un paskaidroja: „Tavam tēvam nekādas īstenas naudas nebija." Tikai vēlāk es uzzināju, ka mēdz būt arī tāda nauda, kuras nav, un ka vislabākā nauda pasaulē ir neredzamā nauda. Man nav šaubu, ka mana nauda bija iegūta no kontrabandas un citiem tumšiem darījumiem. Es mātes vārdus liku vērā un padarīju naudu neredzamu: mārciņas iešuvu aiz bikšu oderes, bet pārējo, sīkās vienībās iemainītu, sabēru pa visām kabatām, kādas vien man bija.

'jā - es atbildēju, - diviem alus kausiem pietiks, bet vairāk arī nav, Es gribu tikt uzkuģa.

Tu uz kuģa? vecais pārjautāja it kā neticēdams pats savām ausīm. tavas drēbes. Tās tak, ja manas acis 'neviļ, ir skolas drēbes. Kālabad esi sadomājis iet jūrā? Vai tev nekad nav nācies dzirdēt, ka tie, kas izpriecas labad iet jūrā, var mierīgu prātu posties ceļā uz elli?

Es nemaz negrasos iet jūrā izpriecas dēļ, - es iebildu.

Ak ne? Tad ir labi. Citādi man būtu jāsāk domāt, ka tev galvā visi nav mājās. Bet tu izskaties pavisam prātīgs. Tad teic skaidri, kālab esi sadomājis iet jūrā? Tad droši vien ne naudas pēc?

Viņš pētīgi noraudzījās manī. Vai neticēja, ka mani naudas līdzekļi ir visai niecīgi?

Naudas pēc gan, - es piesardzīgi atbildēju. - Tās naudas pēc, kuras man nav.

Viņš sāka smieties un uzbelza ar milzīgo dūri pa galdu.

Tā nu bija branga atbilde, - viņš nopriecājās. - Diplomāta atbilde. Tu dzīvē tālu tiksi.

Krodzinieks atgriezās un nolika uz galda divus kausus tik spa­rīgi, ka putas paršķida pār malu.

Uzmanīgāk! - vecais uzsauca balsī, kas necieš pretrunas. - Uz­vedies, kā nākas! Lai pats esmu vecs un pavārdzis, bet paskaties tik uz manām rokām!

Krodzinieks negribīgi paraudzījās lejup uz tām, un vienā mirklī, tik pēkšņi, ka nevarēja samanīt, kā tas notiek, vecais jūrnieks ar vienu roku bija sagrābis krodzinieka kaklu dzelžainā tvērienā. Nicīgā zobgalība Skvaiera sejā pārvērtās šausmās.

Salauzt tev sprandu man nebūtu vairāk kā nosist mušu, - vecais rimti noteica. - Bet es esmu mierīgs zēns. Manos gados negribas nekā cita kā mierīgas dzīves. Tomēr ne par katru cenu. Iekal to savā biezajā paurī. Kapteinis Bārlovs nav vīrs, ko var locīt, ka katram ienāk prātā, kamēr viņš vēl dvašo.

Runādams viņš lēnām atlaidināja cieto tvērienu krodziniekam ap rīkli.

Redzi, Džon, - sacīja vecais vīrs, kas sevi bija nogodājis par kapteini Bārlovu, un pagriezās pret mani. - Es neesmu tāds diplomats ka tu. Visu skaidri un tieši - tāds ir mans moto. Tu taču nedoma, ka es gribēju iedzīvoties uz tava rēķina? Vai es no pašā sākuma neteicu, kāds ir stāvoklis? Skaidri un tieši.