Björn Larsson - Garais Džons Silvers

Ko vēl vajadzētu pateikt? Es lūkoju dzīvot, cik labi varēju, no paša sākuma līdz beigām. Es paliku uzticīgs sev tādam, par kādu biju kļuvis, tas ir viss, ko varu teikt. Varbūt cilpa man bija ap kaklu, bet aizmuguri turēju drošu, ja jūs man jautājat.

Ser,

šo vēstuli rakstu Jums steigā, lai paziņotu, kā beidzās ekspedīcija, kas man bija uzticēta ar mērķi apcietināt pirātu Džonu Silveru un atvest viņu uz Angliju, lai viņš varētu saņemt pelnīto sodu. oficiālo ziņojumu nosūtīšu pēc dažam dienām, kad kuģis būs piestājis Londonas dokā. Šo vēstuli sūtu ar kurjeru no Plimutas.

Diemžēl man Jums jāpaziņo, ka nebija iespējams minēto Džonu Silveru dzīvu atgādāt uz Angliju. Toties es ar prieku varu darīt ļums zināmu, ka viņš ir miris, to varu apgalvot absolūti droši, un līdz ar to pasaule ir atbrīvota no gandrīz vai visļaunākā cilvēces ienaidnieka. Tas gluži dabiski man ļauj droši secināt, ka piratērija paredzamā nākotnē ir iznīdēta. Bez Džona Silvera un viņam līdzīgiem, kas pavedina krietnus jūrniekus kļūt par Fortūnas džentlmeņiem, kā viņi sevi dēvē, būs vieglāk apturēt kuģu izlaupīšanas.

Pirms nāves Džons Silvers man personiski nodeva manuskriptu, kura saturā, cik varu spriest, ir visas viņa nelietīgās dzīves apraksts. Viņš lūdza to nodot eksvairam Džimam Hokinsam, kurš, kā Jūs droši vien atceraties, atvēra mums acis, kā varbūt iespējams atrast un sodīt Džonu Silveru. Es, protams, liku Džimam Hokinsam noprast, ka viņš nedrīkst, kā iedomājas, rīkoties ar Silvera rakstiem, nekonsultējoties ar Admiralitāti, un viņš tam piekrita. Mājupceļā es manuskriptu izlasīju un visā pazemība atļaujos ierosināt, ka

Džim,

nododu un uzticu Tev šīs lappuses. Tu varētu tās nosaukt par manu kuģa žurnālu. Vecumdienās tīkami kavēju laiku atcerēdamies, kā daždien visi veci ļaudis mēdz darīt, un uzrakstīdams, ko nozīmēja un kā bija būt Garajam Džonam Silveram. Ja man pirms nāves vispār ir kāda vēlēšanās, Džim, tad vienīgi tas, lai Tu šitās lappuses izlasītu. Es zinu, ka neesmu bijis Dieva mīļbērniņš tādu cilvēku acīs, kāds esi Tu, bet vismaz cilvēks esmu bijis un labs biedrs uz kuģa. Es izglābu Tev dzīvību un ceru, ka neesi to aizmirsis. Neprasu, lai Tu savukārt it kā par atmaksu izglābtu manējo, kā tas šajās lapās ir aprakstīts. Es tikai lūdzu Tev nenokaut to vienīgo dzīvi, kāda Džonam Silveram bijusi. Paglabā tās. Varbūt kādu dienu uzradīsies cilvēks, kas noteikti gribēs uzzināt, ka Silvers tiešām dzīvojis un kāds cilvēks tas īsteni bijis. Tad viņš varbūt nebūs dzīvojis gluži veltīgi un nevajadzīgi.

Džons Silvers

Ikviens literārs sacerējums daļēji pieder tikai autoram, tomēr visai liela rotājuma un ietērpa daļa ir patapināta. Tāpēc es vēlos pateikties laipnajiem, kaut ari ne brīvprātīgajiem palīgiem. Bez viņiem šis darbs vienkārši būtu tīrs izdomājums.

Veiksmīgiem meļiem

Danielam Defo, Robertam Luīsam Stivensonam, Svenam Delblankam, Gabrielam Marsiam Markesam, Albēram Kāmī, Viljamam Goldingam, Renē Šaram, Dostojevskirn, R. F. Delderfīldam, Džonam Goldsmitam, Pa trikam O'Braienam, Tobiasam Smolletam, C.M. Bennetam, Henrijam Fīldingam, Makiavelli, Svētajam Garam.

Tiem, kas turas pie patiesības

Kapteinim Džonsonam (alias Danelam Defo), Eskemelinam, Torkildam I lansenam, Mišclam Lebri, Markusam Redikeram, Žerāram A. Jēgeram, Žilam Lapūžam, Dāvidam Mičelam, Viljamam Dampjē, Koram Lauringam, Džeimsam Saterlendam, Ivam Kergofam, Zannai Flighedai, Tomasam Anderbergam, Erlandam Holmstrēmam.

Tiem, kas vēl joprojām liedzas ticēt, ka īstenība ir daudz brīnumaināka par izdomu, varbūt būs interesanti uzzināt, ka viss turpmāk uzskaitītais un vel daudz kas cits, ko izdevies noskaidrot ar pierādījumiem un apliecinājumiem, atbilst patiesībai: Edvarda Inglenda vēlīnie gadi, mis Varenderas traģiskas precības un gals, bukenieru matelotaža- viena sieva par diviem, kuģis „Rфdeur", uz kura visa komanda kļuvusi akla, garīdznieku nežēlība pret vergiem Senttomasa salā, Defo meli, blēdīšanās un piratērijas vēsture, nēģeru hroniskā melanholija, kuģa daktera instruments varmācīgai mutes atdarīšanai, Teilora bezspēcīgās, kroplās rokas, Moskītu Piekrastes indiāņi, kas kuģoja kopā ar pirātiem, tiesnesis Džefrijs, kas gāja uz Eņģeļkrogu, lai no turienes noskatītos uz pakārtajiem, no Dieva žēlastības iecelto kapteiņu nežēlīgā izturēšanās pret jūrniekiem (izņemot kapteini Snelgreivu), nesen nokristītais vergs, kam par sodu nocirstas rokas un kājas, bet kas tomēr liek savā vārdā rakstīt pateicības vēstuli misijai, ka priecājoties un pateicoties par atpestīšanu. Kapteiņa Riketa un kapteiņa Skinnera nejaukā nāve uz kuģa „Fancy". Rodžera Bola mēģinājums pašam sevi uzspridzināt. Sieviešu sagūstīšana un aizvešana uz pirātu kuģiem. Kapteiņa Mekras straujā, spožā augšupeja un krišana. Metjūsa soda ekspedīcija, lai dabūtu Plenteinu pie karātavām. Kapteiņu reakcija uz Snelgreiva grāmatu par vergu tirdzniecību. Sakalavas cilts ļaužu neatkarīgais raksturs. Grāmatas Snelgreiva kuģa bibliotēkā. Melnbārža spēlīte ar pistoli, sašaujot Izraelam Hendsam kāju. Spāņu kareivis un indiānis, kuri nodūra viens otru. Ar aprikoziem barotā mežacūka, kurai no tā tika garda gaļa, Silvera dzīvības glābējs tunelis Kinzeilas Oldheidā. Svētās Marijas sala pie Madagaskaras - pirātu īslaicīgā paradīze utt., utt.

Sevišķi pateicos pirātiem Tomasam Robertsam, Džonam Keinam un Viljamam Deivisonam, kuru grēksūdze īsi pirms viņu pakāršanas grāmatā publicēta nesaīsināta, ja vien var paļauties uz Dānielu Defo, pieņemot, ka tās teksts viņa grāmatā „Vispārēja pirātu vēsture" atbilst patiesībai.

Visbeidzot gribu dažos vārdos pateikties visiem jūrniekiem. Viņu neciešamā dzīve pārkāpj visas iespējamās robežas. Bez tiem neskaitāmajiem jūrniekiem, pār kuru līķiem noiets ceļš uz moderno labklājību, nekad nebūtu dienasgaismu ieraudzījusi šī grāmata, nebūtu to ieraudzījis arī Garais Džons Silvers.