Björn Larsson - Garais Džons Silvers

- Kas? - viņš sirdīgi iesaucās.

- Dzīve, - es atteicu, - cilvēks ar miesu un asinīm, nevis tukšs caurumains vraks kā es. Esmu gatavs jums to nodot. Trelonijs un viņa draugi gribēja dzīvu Džonu Silveru. Nu, lūgtum, es saku, te viņš ir - uz mūžīgiem laikiem un pieejams, tiklīdz ievajagas. Gribu, lai jūs to paņemat līdzi un iedodat izlasīt jaunajam Džimam Hokinsam, lai viņš izlemj Džona Silvera tālāko likteni un piedzīvojumus. Hokinss šai virzienā jau ir papūlējies. Bet es gribu apstiprinājumu tam, ka esat saņēmis pārziņā Džona Silvera dzīvi. Tas jāieraksta kuģa žurnālā un jāapliecina ar jūsu un manu parakstu.

Es savukārt apsolu nepaņemt piecdesmit jūsu karaflotes jūrniekus līdzi kapā. Tie ir tiešām augstsirdīgi noteikumi.

- Es nevaru tiem piekrist, - atteica virsnieks, stūrgalvīgs kā mūlis, stulbs kā teļš un akls kā vista.

- Vai tiešām jūs neko nesaprotat? - es sāku kliegt. - Dzīvu jūs mani uz Bristoli neaizvedīsiet nekādā ziņā, lai notiek kas notikdams. Tādi ir patiesie apstākļi.

- Jums ir arī jāguļ un jāēd, - viņš pašpārliecināts atcirta. - Jūs nevarat mūžam būt modrs.

- Nu lai mani nelabais, ja man ienāktu prātā to darīt. Nāciet līdzi, es jums parādīšu kaut ko interesantu.

Es izkliboju pagalmā, un virsnieks man sekoja pa pēdām.

- Paskatieties uz šo! - es aicināju un parādīju degli, kas sniedzās ārā no zemē ieraktas caurules. - Jūs esat karavīrs un droši vien zināt, kāds izskatās deglis. Šis, piemēram, aizstiepjas taisni uz pulvera pagrabu, kur atrodas, jādomā, simtreiz tik daudz pulvera, cik jums uz kuģa. Nešaubos, ka esat pietiekami attapīgs, lai saprastu, kas notiks, ja es to aizdedzināšu. Visa šitā sasodītā klintaine, uz kuras stāvam, uzsprāgs līdz pat debesīm.

Lai pierādītu, ka par tukšu nerunāju, uzšķīlu uguni un paturēju to kādu collas tiesu no degļa. Virsnieka drosmīgā piere norasoja ar sviedru lāsēm.

- Tā jau es domāju, - noteicu, aizdedzināju degli un ļāvu tam paris collu tiesu padegt, iekams apdzēsu.

Virsnieks bija sastindzis stīvs kā miets, izņemot ceļgalus, kas nevaldāmi ļodzījās, un man neviļus kļuva jautri.

- Nē, jums nav jākaunas, - es viņu mierināju, - jūs neesat pirmais, kam sanākušas grūtības ar Džonu Silveru, tomēr jūs drīkstat uzskatīt sevi par laimīgu, jo esat vēl joprojām dzīvs. Ja izspēlēsiet savas kārtis godīgi, jūs ne tikai paliksiet dzīvs, bet varēsiet atgriezties mājas, godu nezaudējis. Un tas, ser, nav izdevies daudziem, kam bijusi darīšana ar mani. Ko teiksiet?

Dažus mirkļus viņš izskatījās tā, it kā būtu jāatgūst elpa.

Man jaaprunajas ar kuģa kapteini, - viņš pēdīgi ar mokām noburkšķēja.

- Prāta vārdi! - es atsaucos un itin draudzīgi uzsitu viņam pa muguru. - Lai kapteinis mums aizdod kuģa žurnālu, un neaizmirstiet savējiem pateikt, ka te augšā viss būs dabūjams un ņemams katram, kad es būšu miris un aprakts. Jūsu rīcībā ir vesela diena, bet vislabāk būtu, ja atbildi jūs atnestu stundu pirms tumsas iestāšanās. Ja jāsagatavojas nošaut kādus piecdesmit jūsējos, man labāk patiktu, ja būtu gaišs un es redzētu, ko daru. Jūs droši vien būsiet ievērojis, ka

uz šejieni augšup ved tikai viena šaura taka. No sava divpadsmit-mārciņu lielgabala es ar vienu šāviņu varu sašķaidīt vismaz pusduci, bet varbūt arī vairāk uzbrucēju, un, kamēr pienāks nākamā partija, es būšu ielādējis jaunu šāviņu. Ieteiciet viņam krietni apdomāt, vai sirdsapziņa atļaus izraudzīt divpadsmit savu vīru, kas skaidri zinās, ka nolemti nāvei par mēģinājumu mani sagūstīt.

Ne vārda nebildis, virsnieks pagriezās un devās projām, acīmredzot mēms aiz izbrīna, ja vispār bija padarbinājis smadzenes. Pastāvēja risks, ka viņš bija tā apstulbots un viņa lepnums tik smagi skarts, ka viņš vispār bija atteicies no domāšanas. Vismaz daudz no tā netrūka.

Taču nepagāja ne divas stundas, kad viņš bija atpakaļ, vienā rokā vicinādams balto karogu, otrā nesdams kuģa žurnālu. Viņš nerunāja ne vārda. Tas, ka vajadzēja nolaist karogu tāda priekšā kā es, noteikti nāvīgi ievainoja visu, ko viņš savā dzīvē uzskatīja par svētu. Es atvēru kuģa žurnālu un ierakstīju: „Saņemts uz kuģa rokraksts „GARAIS DŽONS SILVERS. Patiess stāsts par manu piedzīvojumiem bagāto mūžu, ko esmu aizvadījis brīvā dzīvē kā Fortūnas džentlmenis un cilvēces ienaidnieks", lai tas tiktu nogādāts uz Bristoli un nodots eskvairam Džimam Hokinsam." Virsnieks plaši izvilka savu parakstu, bet es savējo izzīmēju ar viselegantākajiem lokiem.

- Rīt jūs varat uznākt un saņemt rokrakstu līdz ar tām dažām pēdējām rindām, kuru tur vēl trūkst, tās es vēl pierakstīšu.

Viņš aizvēra kuģa žurnālu.

- Tikai neiedomājieties, ka varēsiet mani pārsteigt nakti, - es piebildu. - Lielgabals ir pielādēts. Iedegšu lāpas, un manai dzirdei

nav ne mazākās vainas. Un galu galā - neaizmirstiet arī degli.

Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, nebija nekāda pamata domāt, ka man kaut kas draud.

- Saturieties, mīlīt, nekrītiet izmisumā, - es sacīju. - Džons Silvers, dzīvs vai miris, vēl dzīvē nav viss.

Un tad es atkal biju viens pats un apsēdos, lai pabeigtu savu stāstu. Beigu beigās esmu palicis es vienīgais. Jau sen man vajadzēja paredzēt, ka apmēram šādi viss beigsies. Mana dzīve bija atvērts kuģa žurnāls, bet vai es to lasīju, iekams nebija par vēlu? Nē, nemaz nelasīju!

Tātad gluži viens, kamēr nāve mani šķirs. Jādomā, ka tā ir cena, kas šai pasaulē jāmaksā par to, ka esi turējis sev drošu aizmuguri. Tu varbūt jautāsi, vai esmu samaksājis dārgi vai arī ticis lēti cauri. Vai mums vajadzētu raudāt vai smieties? Vienīgi velns to zina! Taču es, kamēr dzīvoju, par to negaudos. Un pašās beigās jautāt nav vērts. Bet to gan pats sev var pajautāt - vai brīvība un vientulība šai pasaulē neiet roku rokā, kā tas laikam tomēr ir, ja gribi palikt cilvēks.

Nevaru teikt, ka tas man sagādātu ciešanas. Izgadījās tā, ka es nodzīvoju visu mūžu, pirms to atskārtu. Bet tagad esmu nācis pie slēdziena, ka vientulība ir vienīgais grēks šeit zemes virsū un vienlaikus arī vienīgais sods tādiem kā es. Tas un, iespējams, vienīgi tas ir ļaunāks par nāvi. Bet nožēlot? Nē, pat man dvēselē aizķēries kāds mazumiņš lepnuma. Un kā labā lai es kaut ko nožēlotu? Nekad neesmu nevienam nekā solījis, arī pats sev ne, kamēr nāve mūs izšķīra. Nekad netiku noslēdzis laulības līgumu ar pārējo cilvēci un patiesi kļuvu par tās ienaidnieku. Jā, nebiju precējies pat pats ar sevi. Tomēr esmu nodzīvojis nesodīts, vismaz man tā liekas. Un kam lai būtu par to pateicies, ja ne vien pats sev? Būtu pārāk daudz cerēts, iedomājoties, ka tur iejaukts varbūt Dieva visuvarenais pirksts. Ja būtu iespējams šaipus kapa vēl kaut ko vēlēties, tad man gribētos, kaut es, visam par spīti, tomēr tiktu uzņemts debesīs. Iedomājies vien visu krietno ticīgo ļaužu ģīmjus un visus no Dieva žēlastības ieceltos kapteiņus, ieraugot mani tur ierodamies!

Labi, esmu dzīvojis, uz to tu vari paļauties tikpat droši kā uz to, ka mans vārds ir Džons Silvers, pazīstams arī kā Garais un kā Bārbekjū, kaut arī varbūt ne pietiekami ilgi un ne tā, ka ar to varētu īpaši dižoties. No otras puses, esmu darījis visu iespējamo, lai aizdzīvotu tālāk. Ne gluži tā, kā biju iecerējis, tomēr man nebija ne jausmas, ko nozīmē aprakstīt tādu dzīvi kā manējā. Rītdien atnāks ar augstiem principiem apveltīts virsnieks un pievāks šo Džonu Silveru. Kā tālāk ritēs Džona Silvera dzīve, ja tāda vispār būs? Godīgi sakot, man tas tur viņpusē būs visai nesvarīgi. Taču būtu tiešām pārāk daudz prasīts, lai viņš būtu par priekšzīmi karaflotes jūrniekiem, priesteriem vai tālbraucējkapteiņiem.