Björn Larsson - Garais Džons Silvers

- Bez vārda! - viņš rēca. - Bez vārda! Neviens velns nepiedurs pirkstus manam vārdam!

Un zobens ar troksni cirtās lejup.

Tad es pamodos, Džim, saltos sviedros samircis un virinādamies kā pārdzēries žūpa. Lai kas mani parauj, bet ar mirušo Flintu nudien bija grūtāk cīnīties nekā ar dzīvo. Jā, neliegšos, biju līdz nāvei pārbijies. Visu mūžu esmu baidījies par savu ādu, taču nekad vēl nebiju juties tādu drausmu pārņemts kā tajā brīdī, kad likās, ka nu tiešām gals klāt. Un allaž no jauna es redzēju Flinta zobenu nozibam gaisā. Kaut arī biju pilnā nomodā, tomēr gaidīju, ka nākamajā mirklī asais asmens iecirtīsies man skaustā.

Taču nekas nenotika. Tad sapratu, ka neba man Flints uzbruka, ka ne manam skaustam bija domāts zobena cirtiens. Tas tika tēmēts otra Džona Silvera galvai, ko viņš gribēja noskaldīt, tā Džona Silvera, kas melns rēgojās uz balta papīra un kam bija sava dzīve, par ko pastāstīt. Tam Flints kāroja atņemt dzīvību uz laiku laikiem.

Nebija patīkams darbs pēc tāda sapņa rakstīt par Flintu. Ikreiz, kad paņēmu rokā spalvu, man acīs pazibēja zobens. Zobgalīgo ņirgšanu, kas skanēja ausis, es kaut kā vēl varēju paciest, bet zobens un nespēja šo parādību aizmirst kļuva neizturami.

Taču tagad es tomēr esmu saņēmies drosmi to darīt - uzrakstīt par Flintu un klusu piebilst vispēdējo atzīšanos: kopā ar Flintu uz ,, Walrus" esmu pavadījis vairākus labus gadus. Pirmo laiku kuģojam pa Rietumindiju, vēlāk pa Trijstūra maršrutu. Tas laikam notika liesajā gadā, kad mēs nonācām Madagaskarā, un es izcēlu Džeku un viņa sakalavas krastā, kā biju solījis, kas ļoti sadusmoja Flintu un pārējos, jo tas nozīmēja pārkāpt Flinta likumu, ka neviens no „ Walrus" komandas nedrīkst izstāties, kā vien tad, kad izformēsies visa komanda. Bet tanī laikā nebija neviena, kas uzdrošinātos runāt pretī man, pat Flints ne, kur nu vēl tāda sīkmaņa kā Džordžs Merrijs, Diks Andersons vai pielīdējs Bens Ganns. Džeks un pārēje paņēma līdzi ari manis sapelnīto laupījuma tiesu, bet ne dārgakmeņus, nedz skaidru naudu. Viņi apmetās kādā Renterbeja klintājā un teicās tur gaidīt manu ierašanos.

Atpakaļceļā uz Rietumindiju es nokārtoju rēķinus ar Devālu. Nespēju vairs izturēt viņa sāniskos, netiešos naidīgos skatienus. Nolēmu, ka vajadzības gadījumā apklusināšu viņu uz visiem laikiem. Tai pašā dienā, kad tālumā ieraudzījām Barbadosu, mērs tika pilns. Devāls, tāpat kā pārējie, zināja, ka krastā mani gaida sieva. Par to bija parūpējies Izraels Hendss ar savu nu jau sen sadzijušo, tomēr joprojām lielo muti. Es stāvēju, noliecies pār treliņiem un, sasodīts, tiešām domāju par Doloresu, kad izdzirdu Devālu pinkšķīgaja balsī iedziedamies:

Bij reiz man īru meitiņa,

tad pārāk resna apvēlās

un pasalaidās laiskumā.

Tagad man ir neģermeiča,

kas prātus jauc un sirdi žņaudz.

Pirms paguvu jelko iesākt, visa komanda trakā priekā, ka tuvojas krasts, sāka vilkt līdzi un nu vādžoja tās pāris rindiņas nezin cik reižu tā, ka pārkliedza pat kaijas. Es pagriezos un ieraudzīju turpa tuvumā stāvam Devālu un ņirdzam labpatikā par savu izdomu

Taču, pamanot manu sejas izteiksmi, pašpaticīgā ņirga, goddiev nozuda ka aizslaucīta.

Vispapriekš, drausmīgi iebaurodamies, apklusināju dziedātāju, tad nogrābu Devālu aiz skausta, pagriezu pret visiem un pateicu, kāds nožēlojams utizēda un tarakāns viņš ir. Pārmērīgajā aizrautībā, kas mani bija pārņēmusi, pēdīgi pateicu viņam, kāds mēsls bijis viņa dievinātais varonis Danns, kā tas gribēja mani iznīcināt un kā es to noslepkavoju, lai saņem, ko pelnījis.

- Viņš bija jucis! - es kliedzu, nespēdams vairs apvaldīties. - Kālab gan citādi viņš būtu noņēmies ar tādu vanckaru kā tu?

Devāls nobāla kā krīts, un es būtu varējis pamanīt, ko esmu izdarījis, un vēl cik necik vērst visu par labu, ja tai pašā mirklī maiņas novērotājs nebūtu uzkliedzis: - Kuģis! - Un viss notika tā, kā pēc noteikumiem vajadzēja notikt: mēs sagūstījām „Rozi", es zaudēju kāju, Devāls arī, un es tiku pie jaunas iesaukas - Bārbekjū, kas man liptin pielipa uz visiem laikiem.

Pēc tam gandrīz gadu mēs vēl nokuģojām Rietumindijā, pirms Flints Savannā nodzērās līdz nāvei. Tanī gadā viņš pilnīgi zaudēja to prāta drusciņu, ar ko vispār bija apveltīts, un ieguva visnežēlīgākā un asinskārīgākā pirāta slavu, kāds jelkad pa okeāniem kuģojis. Ja tu man jautātu, es tev pateiktu, ka viņš labprātāk kristu sadursmē, nekā atzītu savu sakāvi. Viņš tiešām bija no tās sugas, kam jānomirst, iekām dzīve vēl nav pilnīgi zaudējusi jēgu. Bet ko viņam tas līdzēja? Ne vella nelīdzēja! Viņš būtu piesardzību palaidis visos vējos un izkliedzis tā, lai dzird visa pasaule, ka viņš ir baismīgais pirāts Flints, pēdējais no visiem tiem slavenajiem vīriem, kam pietika prāta un drosmes iedzīt nāves bailes visam cilvēku dzimumam. Un tā notika: nav iespējams ilgstoši izrādīties par nežēlīgu briesmoni un ar laiku tiešām par tādu nekļūt, kaut ari izsludinot tik cēlus mērķus, kādus Flints piedēvēja sev. Un kā gan tas citādi var beigties, ja ne ar vājprātu vai pēkšņu nāvi?

Tiešām, ja es nebūtu rīkojies, mēs būtu sagūstīti, nogalināti vai satverti un pakārti - visi kā viens. Vai tiešām man vajadzēja uzdot, man, kas visu mūžu pavadījis uz kuģiem ar cimdiem rokās, lai netiktu iezīmēts, man, kas visu tik labi izkārtojis ar Doloresu krastā un miesassargiem uz jūras, turklāt vienīgi tāpēc, ka Flinta slimās, rumā samirkušās smadzenes grasījās mūs visus pazudināt? Nē, tas, maigi izsakoties, nebija manā gaumē. Es parūpējos, lai „Walrus" maina izskatu pirms katra uzbrukuma, kā vienmēr bija darīts, gādāju, lai komandas locekļi nepalaiž muti, ne svešiem dzirdot, nedz arī krastā. Parūpējos, lai mēs arī turpmāk būtu spoku kuģis, kas iznirst no nekurienes un tikpat nemanāmi atkal pazūd, atstājot savās pēdās vienīgi bailes un šausmas. Pievaldīju Flintu, kad viņš grasījās uzbrukt tādiem kuģiem, kur iznākums nebija drošs. Nudien, ja kāds ņemtos saskaitīt, izrādītos, ka togad esmu paglābis simtiem cilvēku dzīvību, manējo ieskaitot, no mokpilnas bojāejas.

Tā mēs palikām bīstamie nezināmie līdz pat Flinta nāvei. Mēs tik labi pratām nomaskēties un noslēpt savu rīcību, ka nevienam netika rokās jelkāds drošs pierādījums, ka mēs vispār esam pastāvējuši. Es noriskēju atgriezties Bristolē, kur nopirku „Tālskati", lai sadzītu pēdas Bilijam Bounsam un tai nolādētajai kartei. Aizsutīju pakaļ Doloresai, un lai es nolādēts, ja mēs neuzdrošinājāmies dzīvot ka godājami pilsoņi, līdzīgi daudziem citiem bristoliešiem.

Dažkārt, Džim, man kļuva Flinta žēl, gluži tāpat, kā tev bija žēl manis. Flints tiešām ticēja, ka ar savu rīcību glābj nelaimīgu jūrnieku dzivibu un uzlabo tiem dzīves apstākļus. Kuģu īpašniekus un kāpteiņus viņš ienīda no sirds dziļumiem, un tādā gadījumā tai vajadzēja būt labai sirdij, par spīti visam pārējam. Nē, ar sirdi viss bija labi, vaina bija galvā. Tomēr arī beigu galā starp nenormāla niknuma lēkmēm un pilnīgu apreibumu iegadījās pa retam gaišam brīdim.

Reiz rēnā, zvaigžņotā naktī kaut kur Atlantijas okeānā, kur mēs kavejāmies gaidīdami un „ Walrus" viegli šūpojās viļņos, neuzvilktajam burām viegli plīvojot, Flints mani iesauca pie sevis. Viņš sēdēja pie vienīgā galda savā kajītē. Eļļas lampa - tā pati, kas tagad karājas manā darbistabā, - ievilka ērmotas ēnas viņa izdangātajā sejā.